Māris Kūlis: Spoku valsts Afganistāna  (17)

Vecais un jaunais "Tālibān"

Raugoties šauri, "Tālibān" dzīvesstāsts ir visnotaļ labi zināms. Afganistānas karu 20. gadsimta beigās caurcaurēm piepildīja ne tikai lokālās tieksmes un spēki, bet arī Aukstā kara vēji. Pēc Padomju Savienības bruņoto spēku aiziešanas Afganistānā sākās cīņas par varu (ko gan citu bruņotiem cilvēkiem darīt?) un vispārējas nekārtības, ko lielā mērā veicināja arī tas, ka ASV, Saūda Arābija un citi, sasnieguši vēlamo, pārtrauca sponsorēt savus dažādos aizbilstamos. Kad kara nomocītajā valstī no Pakistānas puses sāka parādīties svaigi pikapi un jaunas sejas, konflikta risinājums nebija vairs ilgi jāgaida, un 1996. gadā "Tālibān" ieguva kontroli pār gandrīz visu valsti, izveidoja islāmisku teokrātiju, kurā ieviesa bargus likumus.

Laika gaitā ir daudz samelsts par it kā ASV atbalstu "Tālibān", tomēr šādi vēstījumi ir stipri maldinoši. Jā, nudien, ASV atbalstīja Pakistānu, kas savukārt sponsorēja deobandi madrasas pie Afganistānas robežas, jā, patiešām ASV un daudzas citas valstis – Saūda Arābija, Ēģipte, pat Ķīna u. c. – atbalstīja afgāņu modžahedus, kuri vēlāk dažkārt pieslējās Rietumiem naidīgām organizācijām. ASV un citu sponsoru nauda caur Pakistānas izlūkdienesta rokām aumaļām plūda uz Afganistānu un nudien ievērojami sekmēja afgāņu modžahedu kaujasspējas, taču vienlaikus arī padarīja Pakistānas slepeno dienestu ietekmīgu, un šī ietekme nav mazinājusies arī tagad. Pakistānieši, rūpējoties par savas valsts interesēm, iemanījās vienlaikus smaidīt amerikāņiem un apbruņot pierobežās mītošos ļaudis, turklāt apgādāt gan ar šaujamiem, gan prāta ieročiem, kā arī sniegt tiem militāro apmācību.

Tomēr nav itin nekādu drošu pierādījumu, ka ASV būtu mērķtiecīgi būvējušas "Al Kāidu" vai "Tālibān". Turklāt jāņem vērā tālaika starptautiskā ainava – galvenais ienaidnieks bija Padomju Savienība ar tās komunismu, nevis "kaut kādi maznozīmīgi bruņoti kazu gani tālās zemēs". Tomēr reģionālais konflikts Afganistānā astoņdesmitajos gados izvirda tālejošas sekas. Pirmkārt, tas bija notikums, kas visā pasaulē mobilizēja islāmistu aprindas, pat ja tās tieši karā nepiedalījās. Afganistānas gadījums deva kopēju mērķi – kaut ko vienojošu pasaulē, kur nāsiristu, nacionālistu un sociālistu, kā arī kapitālistu un komunistu ietekmē islāms bija padarīts par otršķirīgu. Šis karš izveidoja kaujinieciski noskaņoto islāmistu pašapziņu. Otrkārt, diezgan drīz sekojošais Padomju Savienības sabrukums džihādistu aprindās radīja mītu, ka tieši viņi ar Dieva labvēlību sagrāva vienu no divām lielvarām. Nu daudziem jūra bija līdz ceļiem un skatiens vērsts islāmiski saulainā nākotnē. Izskatās, ka daudziem jūra ir līdz ceļiem joprojām, taču Afganistānā, izrādās, tā jūra nudien nav bijusi īpaši dziļa.

Atminoties ASV iebrukuma Afganistānā motīvus, jāatgādina, ka "Al Kāida" tika nodibināta vairākus gadus pirms "Tālibān" rašanās. Šo abu organizāciju attiecības nekad nav bijušas viennozīmīgas. Nebūt ne visi "Tālibān" atbalstīja "Al Kāidu", Usāmu bin Lādinu, nemaz nerunājot par starptautiska mēroga terorisma organizēšanu no viņu valsts. "Al Kāida" varēja palikt Afganistānā, tikai pateicoties "Tālibān" vadoņa mullas Mohammada Omara uzstājībai un personiskajām simpātijām pret bin Lādinu. Vērts piebilst, ka arī "Al Kāidas" iekšienē atbalsts 11. septembra teroraktam nebija vienbalsīgs, lai neteiktu, ka bijis tieši otrādi. Terorakts tomēr notika, bin Lādins īstenoja savu fantāziju, taču realitātē ASV palika, kā bijušas, bet izputēja gan tālibu valsts, gan bin Lādina organizācija.

Pēc 20 gadiem jaunais "Tālibān" – tas, ko redzam darbojamies patlaban, – ir mācījies no kļūdām. Jau "Islāma valsts" tapšanas sākumposmā vēl pirms 2006. gada Aimans az Zavāhirī vēstulē aicināja topošās "Islāma valsts" vadību būt uzmanīgai un mudināja piesaistīt ne tikai karotājus, bet arī cilšu vecākos, zinātniekus, tirgoņus: "Mēs nevēlamies kļūdīties tāpat kā "Tālibān", kas pārvaldībā ļāva piedalīties tikai Kandahāras iedzīvotājiem un mācītajiem ļaudīm (tālibiem – M.K.). Emirāta pārvaldē nebija afgāņu ļaužu pārstāvniecības, un tā rezultātā ļaudis atsvešinājās no tālibu varas. Kad sākās (ASV) iebrukums, pat paši dievbijīgākie nostājās malā kā vērotāji, un emirāts sabruka dažās dienās, jo iedzīvotāji bija vai nu vienaldzīgi, vai arī naidīgi." Lai cik nesekmīgi talibiem tagad izdotos turēt dotos solījumus, jaunu pieeju tie nudien meklē, bet pirmā fronte ir mediju karš.

Interneta sniegtās iespējas jau 2002. gadā novērtēja Usāma bin Lādins vēstulē "Tālibu" vadonim Afganistānā mullam Omaram: "Tas ir acīmredzams, ka šajos laikos mediju karš ir viena no spēcīgākajām metodēm. Turklāt mediju kara nozīme īstā kara sagatavošanā var būt pat 90%." Taču "Islāma valsts" to saprata vislabāk, mediju un propagandas doktrīnā "Ak, mediju darbiniek, tu arī esi mudžāhids" deklarējot, ka mediju darbs ir pielīdzināms karadarbībai. Patlaban par sabiedriskajām attiecībām sparīgi rūpējas arī "Al Kāidas" atvase Sīrijā, "An Nusras frontes" pēctece "Levantes atbrīvošanas apvienība" (HTS), kuras vadītājs Abū Muhammadu al Džūlānī pavisam nesen pamanījās sarūpēt sev diezgan glaimojošu interviju ASV sabiedriskās televīzijas kanālā PBS.

"Tālibān" darbošanās tīmekļa vidē galvassāpes sarūpē Rietumu sociālo tīklu kompānijām, kurām nu jātiek skaidrībā, kā turpmāk rīkoties. Tās ir spiestas uzņemties starpvalstu attiecību risināšanu, prātojot, vai "Tālibān", kas vēl nesen bija pagrīdē aizstumti, bet tagad ir slēguši līgumus ar ASV valdību un reāli ieguvuši kontroli pār valsti, būtu jāuztver kā leģitīma Afganistānas vara, vai arī jāsaprot kā banda, kas uzurpējusi varu.

Jaunā "Tālibān" izturēšanās raisa jautājumus arī par tā spējām saturēt valsti kopā. "Tālibān" stāsta, ka vēloties "miermīlīgas attiecības ar citām valstīm un ka sieviešu tiesības tiks ievērotas saskaņā ar islāma tiesībām", bet jaunajā islāma valdībā būšot pārstāvēti "visi afgāņi". Tālibi tik stāsta, ka sievietes varēšot iegūt izglītību un darbu, iziet no mājas bez vīrieša pavadības un pat ieņemt amatus valsts iestādēs. Par to gan uzmācas pamatotas šaubas: vai tiešām tālibi šos solījumus ievēros? Bet, ja nu ievēros, vai tik "progresīviem" tālibiem nenāksies šķelties un cīnīties ar savas organizācijas "konservatīvajiem" atzariem?

Spoku tauta

Plašu starptautisku rezonansi 2001. gada martā izraisīja "Tālibān" pasākums Afganistānā, uzspridzinot Bāmijānas Budas statujas. Jo īpaši Rietumos tas izraisīja sašutuma vētru par barbarisko tālibu rīcību. Te gan ir vērts pakāpties soli atpakaļ un padomāt, kāpēc viņi tā rīkojās. Vai tad pie šīs statujas nevarētu vest tūristus, pārdot tiem mazas budiņas un tādējādi celt valsts ekonomiku? Tieši šādi būtu rīkojušies gan eiropieši, gan amerikāņi, kamēr tālibi izvēlējās kultūras pieminekli uzspridzināt. Mūsu acīm tas ir barbarisms, bet no viņu skatpunkta tā ir iestāšanās par savām vērtībām, jo acīmredzot viņi tic savai reliģijai. Jādomā, ka viņiem tā ir absolūti nozīmīga, bet tādā skatījumā kaut kādas svešas dievības – Budas – statuja ir, mazākais, bezjēdzīga, bet, visticamāk, kaitnieciska, maldu mācības iemiesojums. Tālibi Budu iznīcināja, jo praktizēja to, kam ticēja, un noliedza to, kam neticēja. Esmu jau citviet rakstījis par mūsdienu sabiedriskās dzīves fenomenu, kurā kultūra kļūst par vaļasprieku.ⁱ Citiem vārdiem, mūsdienu Rietumu sabiedrībā, kurā lielākoties valda pārnacionālas vērtības, tradīcijām kā rīcības vadmotīvam vienkārši nav vietas. Līdz ar to kultūra, reliģisko svētvietu apmeklējums pārvēršas par brīvā laika nodarbi, par tūristu atrakciju, kam nav dziļākas nozīmes. Vai gan to nevērojam arī Latvijā? Turklāt kultūras artefaktu pārvērtēšana patlaban nav nekas jauns – skulptūras tiek gāztas, bet izbijušos svētnamos ierīko veikalus.

Vai tālibiem kultūra ir vaļasprieks? Nesenā intervijā ģenerālis Raimonds Graube trāpīgi un asredzīgi aprakstīja vairākas zīmīgas norises Afganistānā, piemēram, stāstu par statistiku, kas uzrāda aktīvu sieviešu līdzdalību vēlēšanās, un realitāti, ka viņas nobalsot gāja pēc ciema vecajo veču pavēles. Tomēr arī Graube kādā mirklī iekrita savu bažu bedrē: vajadzējis no pirmās dienas Afganistānas armijai likt mācīt cīnīties par savām "vērtībām". Taču te seko kutelīgs jautājums: bet ja nu viņi patiešām par tām cīnījās? Ja nu viss pēdējā laikā Afganistānā notiekošais ir viņu pašu pastāvēšana par savām vērtībām? Ja nu ļoti lielas Afganistānas sabiedrības vērtības ir tās pašas, kas tālibiem? Ja tās nav kā tālibiem, vai tās patiešām ir kā rietumniekiem?

Pēc "Islāma valsts" panākumiem Mosulā, izšķīdinot tur it kā izvietoto 50 000 karavīru lielo garnizonu, daudz jautājumu radās par korupciju, par tā dēvētajiem spoku kareivjiem – ierakstiem uzskaites reģistros, kam nereti neatbilst vispār neviena dzīva persona. Šo pašu problēmu varējām redzēt, vērojot notikumus Afganistānā, kad ASV prezidenta Džo Baidena uzlielītā "labi apmācītā" 300 tūkstošus lielā armija vienkārši izkūpēja gaisā. Sīrijā Asadam vismaz atlika salīdzinoši šaurs lojālistu kodols, Irākas armija varēja paļauties uz t.s. Zelta divīziju. Afganistānā, kā izrādās, nebija nekā. Daudz nebija arī Latvijas armijai 20. gadsimta sākumā, un tomēr Latvijai izdevās izrauties no brūkošās Krievijas tīkojumiem. Kāpēc tas neizdodas afgāņiem, bet tālibiem izdodas? Vai tad viņi ir nolaidušies no mēness – ja jau "afgāņi" nekaro par savu zemi, tad kāpēc par to karo tālibi?

Kad tiek runāts par Afganistānas armijas cīņasspējām, it īpaši Rietumu presē ir nolasāms specifisks diskurss, ko raksturo divi elementi – pasaku stāstiem raksturīgais labā un ļaunā pretnostatījums un pārliecība par visa rietumnieciskā "dabisko" pievilcību. Tomēr dzīve nebūt nav tik vienkārša. Kad plašsaziņas līdzekļos raksta par "afgāņu tautas" cīņu pret tālibiem, te ieskanas uzskats, ka eksistē kas tāds kā Afganistānas pilsoniskā sabiedrība – vienota tauta ar vienotiem mērķiem un pārliecībām. Plašsaziņas līdzekļos raksta par "afgāņu spēkiem uzbrūkošiem kaujiniekiem", it kā būtu kaut kāda skaidra fronte, kuras vienā pusē aizstāvētos "afgāņu spēki", bet no otras puses virsū māktos "kaujinieki". Tomēr rādās, ka tie "citi" – šajā gadījumā tālibi – ir tie paši afgāņi, jo acīmredzot neeksistē tāda viengabalaina afgāņu tauta, kas būtu caurcaurēm prorietumnieciska, progresīva un liberāla un kurai pretī nostājušies autoritārie, tumsonīgie reakcionāri. Ja armijā ir spoku kareivji, tad līdzīgi var teikt, ka Afganistānas pilsonisko sabiedrību veido spoku pilsoņi. Kad tiek runāts par "nemierniekiem" vai "uzbrucējiem", Afganistānas kontekstā diemžēl vēl jāpadomā, kurš tad īsti ir "ierastās kārtības grāvējs" – daudzskaitlīgie vienkāršie lauku ļaudis, kas dzīvo pēc vecām paražām, klausa cilšu likumiem, rūpējas par ikdienas gaitām un izdzīvošanu, vai arī modernizējušos klerku elite Kabulas jaunizveidotajā administrācijā.

Zīmīga izrunāšanās pasprūk arī amerikāņu raidorganizācijas "Vox" komentētājai Azmatai Khānai. Viņa stāsta, ka daudzi afgāņi "cerēja padarīt sev un savām ģimenēm dzīvi labāku", taču turpina ar vārdiem: "...un viņi cerēja vienudien doties prom." Uz kurieni? Vai tad viņiem nevajadzēja cerēt padarīt Afganistānu labāku? Vai tad jaunā birokrātija jau no sākta gala savu uz svaigām krāsmatām celto valsti uzskatīja par vien atspēriena punktu ceļojumā uz Rietumiem? Ja tā, vai tiešām mums vēl jābrīnās, ka ievērojama Afganistānas iedzīvotāju daļa nejuta neko kopīgu ar Kabulas drīzumā-emigrantiem?

Pārdomājot Afganistānas pēdējo 20 gadu likteni, jāatgriežas pie paša sākuma. Kad Džo Baidens izteicās, ka Afganistāna jau nekad nav bijusi valsts būvēšanas projekts, reakcijai vajadzēja būt sašutumam. Tikai un vienīgi izgāzt dusmas par 11. septembra teroraktu un atriebības niknumā sist pretī? Visdrīzāk tieši tā, tomēr šāda atbilde nav simpātiska ne pēc kristīgiem, ne progresīvi liberālajiem kritērijiem, un acīmredzot kaut kāda valsts veidošana tomēr bija nepieciešama. Tikai sabombardēt – neglīti. Tātad kaut kas bija jābūvē, kaut kā bija jāved tie afgāņi uz gaismas ceļa. Tomēr tā īsti negribējās, jo dārgi, sarežģīti, ilgi un kaitinoši. Vienlaikus nepameta kņudinošā doma, ka "nu taču viņiem ir jāgrib, nu vienkārši ir jāgrib" būt tādiem pašiem kā "mēs ASV", jo mēs taču esam, izsakoties amerikāniski, superīgi!ⁱⁱ

Plašsaziņas līdzekļos bez mitas ir virmojusi pārliecība, ka dažādas ļauno spēku varas Tuvajos Austrumos, tostarp "Tālibān", ir šauri grupējumi, kas ar viltu vai spēku uzkundzējušies labajiem civiliedzīvotājiem, kurus nu ved uz sliktiem ceļiem, lai gan šie "labie ļautiņi" savā dziļākajā būtībā noteikti esot prorietumnieciski, liberāli noskaņoti demokrātijas mīļotāji. Tiek izdarīts secinājums, ka acīmredzot šos labos ļaudis gluži vienkārši ir apmānījis kāds spēcīgs "ļaunais burvis" – slikta izglītība vai audzināšana, nelabvēlīga mediju ietekme, slepenpolicijas uzraudzība utt. Īsi sakot, visi cilvēki dziļākajā būtībā ir "rietumnieciski", bet pasaulē darbojas "ļaunais maldinātājs", kas viņus ved neceļos. Tiklīdz burvestība tiktu lauzta (piemēram, spēcīgi bombardējot), māņu plīvurs no acīm kristu un modinātās sabiedrības steigšus mestos būvēt savas prorietumnieciskās valstis. Afganistānas piemērs vēlreiz parādīja, ka šis scenārijs nestrādā.

Rietumiem 20 gadu gaitā neizdevās izveidot jaunu nāciju, bet "Tālibān" izdevās to sagrābt 10 dienās. Visdrīzāk tāpēc, ka tālibi sagrāba to Afganistānu, kas reāli eksistē, nevis to, kas pastāv Rietumu plānos. Iedoma par valsts celšanu vienkārši nevarēja izdoties, jo tradīcijas nemainās vienā dienā un pat 40 gadu laikā ne (pie 20 demokratizācijas gadiem jāpieskaita aptuveni 20 komunisma eksperimenta gadi). Amerikāņi varēja iesūtīt savus birokrātus, lai tie apmāca Afganistānas ierēdniecību, taču vienā brīdī varēja rasties jautājums: vai gadījumā nav jāaizvieto arī pilsoņi? Afganistānas modernizējusies šķira, nenoliedzami, ir reāla un klātesoša, tomēr diezin vai tālibiem būtu izdevies tik viegli sasniegt mērķi, ja viņiem nebūtu pilnīgi nekāda atbalsta. Un, pat ja atbalsta nebija (jo bruņotiem cilvēkiem ir viegli panākt vismaz pakļaušanos), tāds vēl jo mazāk – to apliecina rezultāti – bija Kabulas varai.

Atskatoties uz notikušo, var pievienoties Krišjāņa Lāča jautājumam, vai "demokrātijas eksperiments" nebūtu izdevies labāk, "ja Dišāna pisuāra, varavīksnes karoga un dzimtes studiju vietā kā Rietumu civilizācijas labākie un raksturojošākie paraugi ieinteresētiem afgāņiem tiktu rādīta Homēra "Odiseja", Cicerona runas vai islāma sholāriem labi zināmā Platona "Valsts"". Ja lepošanās ar Rietumu kultūras dižākajiem sasniegumiem ir pārāk daudz prasīts, varēja pamēģināt afgāņus izglītot par islāma sasniegumiem, kuru nebūt nav maz. Ņemot vērā Rietumu sabiedrību aizrautību ar "dialoga veicināšanu" vai "konsensa" atrašanu, tieši šāda pieeja šķiet daudzsološāka nekā bumbu kravu bēršana aizbildnieciskas augstprātības pavadībā. Varētu runāt ne tikai par islāma kultūras sendienu sasniegumiem mākslās, zinātnēs, politikā, bet arī par nesenāku vēsturi, piemēram, varētu minēt salafisma – islāma atjaunotnes meklējumu skolas – sākotnes pārstāvi, kas cēlies no Afganistānas un apbedīts Kabulā, – Džamāludīnu al Afgānī. Viņš bija pārliecināts, ka, līdzīgi kā Luters Eiropā bija reformējis kristietību, ir nepieciešama arī islāma atjaunotne, taču viņš nebūt nevēlējās noliegt Rietumu tehnoloģisko un saimniecisko progresu. Gluži pretēji, viņš argumentēja, ka zinātne, kritiskā domāšana un racionālisms ir pilnīgi savietojami ar islāma pamatvērtībām. Turklāt no aplamiem uzslāņojumiem attīrīta reliģija ļautu radīt krietnu sabiedrību, kas attīstītos ne tikai materiāli, bet arī morāli. Afgānī modernizācijas projektā atgriešanās pie islāma saknēm nozīmēja nevis aklu novecojuša dzīvesveida atdarināšanu, bet gan atgriešanos pie tikumiskās izcilības un prāta spozmes. Tas ir tikai viens piemērs, bet atrast varētu vēl daudzus.

Tikmēr Afganistānā notiekošais sāk atgādināt filmas par citplanētiešiem. No būtiskas Afganistānas iedzīvotāju daļas skatpunkta izskatījās, ka pie viņiem nolaidušies marsieši ar neredzētām tehnoloģijām un stāsta pilnīgi nesaprotamas lietas. Gluži tāpat arī Rietumu sabiedrība uz Afganistānas ļaudīm skatās kā uz dīvaiņiem, kas spītīgi, it kā būtu sajukuši prātā, atsakās pieņemt to, ko mēs uzskatām par pareizu. Tā vien šķiet, ka Afganistāna ir ļoti spokaina vieta. Ne tikai spoku kareivji nelīdzēja Afganistānas jaunvalstij noturēt varu, pirms 30 gadiem ar spokiem cīnījās arī Padomju Savienība, kuras kareivji nenotveramos modžahedus, kas nozuda tikpat ātri, kā uzradās, dēvēja par spokiem (gariem, rēgiem – духи). Bez šaubām, Afganistāna ir daudzpusīga un tās modernizējusies daļa ir īstena, tomēr patlaban rādās, ka šīs valsts pilsoniskā sabiedrība ir bijis tikai spoku teātris, gluži tāpat kā Rietumu izvirzītās ambīcijas un ideāli, karu uzsākot. Te var sākt bažīties, vai, pārāk daudz nodarbojoties ar spokiem, paši nepārtapsim spokos.

Raksts tapis VIAA pasākuma 1.1.1.2. "Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts" projektā un TERROR – "Saprast teroru: fenomenoloģiski-hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai" (1.1.1.2/VIAA/4/20/607).

i Māris Kūlis. Terorisma krustugunīs. Islāma valsts. Rīga, LU FSI, 2018., 235.–236. lpp., www.terorismakrustugunis.lv

ii Vaira Vīķe‑Freiberga intervijā LTV1 raidījumam "Viens pret vienu" atminas sarunu ar ASV prezidentu Bušu par Irākas karu: "Es viņam (Bušam) prasīju toreiz, februārī: "Prezidenta kungs, kas ir nākamais solis? Kas ir paredzēts?" (Bušs atbildēja:) "Ā, viņi būs tik priecīgi, ka tirāns ir gāzts, un viņi pievērsīsies demokrātijai.""