Sporta karalis Latvijā ir slims, un par to, ka tas tā notiks, daļa futbola sabiedrības, mani ieskaitot, brīdināja jau pirms pāris gadiem. Turpināt izlikties, ka iztiksim bez nopietnas terapijas, nozīmē bezjēdzīgi turpināt sevi mānīt un tikai ielaist slimību dziļāk.
Jāsāk ar to, ka nu jau teju puse futbola Virslīgas klubu īpašnieku ir ārzemnieki, gandrīz visi no mūsu austrumu kaimiņvalstīm. Ja neņem vērā to, ka dažas personas pamanījušās iekļūt Latvijas "melnajā sarakstā" un tām liegta iebraukšana valstī, nekas slikts tas vēl nav. Taču tad ir jautājums: kāds ir šo cilvēku mērķis, ko viņi grib sasniegt, iegādājoties Latvijas klubus?
Ir saprotams, ka dažādu valstu bagātnieki, pērkot, piemēram, Anglijas premjerlīgas klubus, mēģina gan uzvarēt prestižos turnīros, gan vēl nopelnīt. Un tas nav nekas neiespējams. Taču Latvijā futbola tirgus ir mazs, televīzijas nav gatavas nopietni maksāt par pašmāju futbola spēļu translāciju, apmeklējums ir zems utt. Nezinu, kāda nauda būtu jāziedo, lai jel kaut ko sasniegtu Eiropā. Vietējos uzņēmējus ieguldīt futbolā motivēja paša sporta veida, tajā skaitā bērnu un jauniešu sporta, talantu attīstība un spēlētāju sagatavošana izlasei, kam vajadzēja rezultēties valstsvienības panākumos. Skaidrs, ka ārzemniekus tas neinteresē.
Viena no pirmajām izmaiņām, ko panāca jaunie īpašnieki, bija leģionāru limita palielināšana. Pašlaik laukumā var doties 8 ārzemnieki, un tikai 3 jābūt vietējiem spēlētājiem. Rezultāts ir tāds, ka tiek iegādāti futbolisti lielākoties no Āfrikas, Latīņamerikas un Austrumeiropas valstīm, kuri arī spēlē. Aprēķins ir vienkāršs – iespējami lēti iegādāties spēlētāju un, ja viņš progresēs, pārdot iespējami dārgāk. Tā var sanākt bizness. Līdzīgas meistarības vietējiem spēlētājiem ir augstākas prasības, un viņi interesē tikai tik daudz, lai aizpildītu obligātās trīs vietas laukumā.
Lielākajai daļai Virslīgas klubu nav savu sporta bāzu un stadionu, nav bērnu sporta skolu. Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Valmierā un Ventspilī bērnu sportu palīdz uzturēt pašvaldības, bet bez pamata – bērnu un jauniešu sporta – mūsdienās nav iedomājami ilglaicīgi strādājoši sporta klubi. Jebkurā brīdī Latvijas kluba uzturēšana tā īpašniekam var apnikt, vai arī viņš, līdzīgi kā Šišhanovs, meklēs citus, plašākai sabiedrībai nezināmus budžeta papildināšanas līdzekļus.
Pašlaik diemžēl izskatās, ka ārzemnieki sabrauc Latvijā un ar Latvijas spēlētāju piedalīšanos izspēlē turnīru, kura balva ir ceļazīmes uz Eirokausiem, kas ļauj saņemt no UEFA Latvijas apstākļiem diezgan ievērojamas summas. Ja vēl komandai izdodas pārvarēt kādu spēļu kārtu, summas pieaug. Tas arī galvenokārt ir viss ieguvums, kas gan tik un tā nesedz izdevumus, kas nepieciešami kluba uzturēšanai, un skaidrības, kur te bizness, nav.
Savukārt to Latvijas sporta klubu, kas centās balstīties uz vietējo spēlētāju audzināšanu un attīstību, atbalstītāji, redzot, ka viņu klubi nespēj konkurēt ar ārzemniekiem, secina, ka nav vērts ieguldīt naudu tādā futbolā.
Latvijas futbola interesēs, domājot par nākotni, būtu nekavējoties sākt daudz augstākā līmenī attīstīt bērnu un jauniešu sportu, sākt ar piramīdas pamatnes veidošanu, kas ļautu attīstīties talantiem, kuri tālāk jau varētu spēlēt Latvijas zemākajās līgās, tad vai nu turpināt Virslīgā, kur patlaban gan iespējas nav lielas, vai attīstīties ārzemēs. Tikai tā var izaugt futbolisti, kam pa spēkam vismaz atkārtot 2004. gada sasniegumu un iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Tieši tā pēc sev neveiksmīgā 2004. gada Eiropas čempionāta rīkojās Vācija, kas nekavējoties ieguldīja līdzekļus bērnu sporta attīstībā un sporta laukumu iekārtošanā. Pēc desmit gadiem vācieši kļuva par pasaules čempioniem.
Domāju, ka būtu tikai normāli, ja ārzemnieki un vietējie, kas rīko turnīru Latvijā, kurš viņiem ļauj iekļūt eirokausos, par šādu iespēju arī adekvāti maksātu, bet iegūtie līdzekļi tiktu novirzīti bērnu sporta attīstībai. Pagaidām atskaitījumi ir simboliski vai tādu nav, bet Latvijas Futbola federācijas prezidents izliekas, ka viss ir kārtībā.
Šādos apstākļos bērnu sports paliek bērnu vecāku, pašvaldību un privāto sponsoru rokās. Esam aprēķinājuši, ka futbola skolā "Jelgava" viena jaunā futbolista sagatavošana vidēji izmaksā aptuveni 15 tūkstošus eiro, taču, ja gribam sacensties prestižos Eiropas un citos turnīros, summai vajadzētu būt vēl lielākai. Pašlaik trenējas 520 jaunie futbolisti – zēni un meitenes. Trešo daļu izdevumu sedz vecāki, Jelgavas pašvaldības atbalsts ir simbolisks (4% no kopējā finansējuma), Latvijas Futbola federācija sedz 7%, taču, lai izpildītu tās izvirzītās prasības, jātērē aptuveni 20% budžeta. Privātais sponsors "Ceļu būvniecības sabiedrība "Igate"" sedz 26% izdevumu. Vērā ņemams ir arī Izglītības un zinātnes ministrijas atbalsts (nedaudz vairāk par piekto daļu) – tā skolai kā akreditētai sporta izglītības iestādei piešķir dotāciju treneru atalgojumam. Taču jāsaprot arī – lai nodrošinātu šo statusu, ir jāveic diezgan ievērojami ieguldījumi, kas nav obligāti parastām sporta skolām.
Pasaulē futbols ne jau nejauši ir kļuvis par sporta karali. Tas ir vismasveidīgākais sporta veids, te valda vislielākā konkurence. Lai gūtu panākumus Eiropā un pasaulē, ir nepieciešams sākt ar bērnu sportu un jauno talantu mērķtiecīgu attīstīšanu, bet tikai ar vecāku un privāto sponsoru atbalstu te laikam būs par maz. Domāju, ka Latvijas Futbola federācijas vadībai un tās prezidentam ir jābeidz cerēt, ka krīze atrisināsies pati no sevis. Manuprāt, ir jārada iespējas vietējiem spēlētājiem spēlēt Virslīgā, bet tad, ja klubi tomēr vēlas dot priekšroku ārzemniekiem, par to ir jāmaksā, līdzekļus ieguldot sporta piramīdas pamata – bērnu sporta – stiprināšanā. Un, protams, jāmeklē vēl papildu finansējuma avoti, jāattīsta sporta bāzes un laukumi.
Pretējā gadījumā jau pēc dažiem gadiem ar nostalģiju atcerēsimies, cik lielisks laiks bija 2021. gads, kad Vācijai zaudējām tikai ar viens pret septiņi.