Māris Rēvalds: Veselības sistēmas reforma – ar asins pārliešanu nebūs līdzēts
Foto: LETA

Valdības iecerētā veselības aprūpes sistēmas reforma sola būtiskas pārmaiņas gan pacientiem, gan mediķiem un ārstniecības iestādēm. Kādi ir galvenie kritiskie punkti, kas jāņem vērā reformas īstenotājiem, lai veselības aprūpes sistēma šo pārmaiņu rezultātā tiešām kļūtu efektīvāka, nevis kārtējā reforma paliktu vien uz papīra?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jāatrod finasējuma modelis

Naudas piesaistes mehānisma izveide ir kritiski svarīga sekmīgai veselības aprūpes sistēmas pastāvēšanai. Risinājums varētu būt obligātā veselības apdrošināšana pie nosacījuma, ka tiek izstrādāts īsts apdrošināšanas modelis, kas bāzēts uz regulētu tirgu, visu pakalpojumu sniedzēju iesaistīšanu uz godīgas konkurences pamatiem.

Virzošajam spēkam šajā modelī vajadzētu būt pacientu izvēlei. Svarīgi iesaistīt vairākas apdrošināšanas organizācijas, tai skaitā privātās, ar iespēju regulēt peļņas limitu vai rosināt veidot bezpeļņas organizācijas, lai pārāk liela daļa līdzekļu netiktu novirzīti peļņas gūšanai vai uzpūstām administrācijas izmaksām.

Tiesa, obligātā veselības apdrošināšana nedarbosies bez liela valsts finansējuma elementa, kas tiktu virzīts neaizsargāto iedzīvotāju veselības aprūpes apmaksai un kā līdzfinansējums sekotu arī pārējem veselības sistēmas dalībniekiem. Ja šāda finansējuma nebūs, atstājot esošās naudas sadali vienas valsts aģentūras rokās, tā būs vien kārtējā reformas butaforija.

Kur šo naudu ņemt — jautājums nav atbildēts. Iespēju ir daudz, piemēram, radot jaunu nodokli no darba devējiem, no sociālā budžeta vai esošo nodokļu pārdales, vai arī novēršot gadiem ilgušo netaisnīgo praksi, ka dažas tautsaimniecības nozares tiek pārfinansētas, bet citas, kā veselības aprūpe, gadiem dzīvo hroniskā budžeta deficītā.

Jāuzsver, ka īstu obligāto veselības apdršināšanu veido vairāki dalībnieki, tā ir izvērsta, pastāv godīga konkurence pakalpojumu sniedzēju un apdrošinātāju starpā, darbojas stingri, godīgi kvalitātes kritēriji un uzņēmējdarbības forma vai piederība nevar būt kritērijs, lai kādu no pakalpojumu sniedzējiem izstumtu no sistēmas.

Salīdzinot privātos un publiskos pakalpojumu sniedzējus, jau patlaban pie ārkārtīgi zemā valsts veselības aprūpes finansējuma līmeņa un zemajiem tarifiem privāta sfēra bez jebkādām valsts dotācijām spēj sniegt kvalitatīvus un pieprasītus pakalpojumus, nodrošinot investīcijas gan ārstniecības iestāžu infrastruktūrā un medicīnas tehnoloģijās, gan motivējot darbaspēku. Tikmēr valsts sektorā veselības aprūpes iestādēs infrastruktūru nodrošina par valsts vai pašvaldības naudu, darbaspēkam piemaksā, iekārtas pērk par struktūrfondu vai valsts naudu, turklāt papildus tiek dzēsti valsts garantētie kredīti iekārtu iegādei.

Oponenti mēdz iebilst, ka privātie no veselības aprūpes sistēmas pīrāga nolasa vien rozīnes jeb ienesīgākos pakalpojumus, kam kategoriski nepiekrītu. "Rozīnes" privātie ir ieguvuši valsts organizētās pretendentu atlases procedūrās, peļņu gūstot ar čaklu darbu. Patlaban privātās struktūras Latvijā sniedz aptuveni ceturto daļu no valsts apmaksāto veselības pakalpojumu kopuma. Ir virkne jomu — nierakmeņu skaldīšana, hemangiomu ārstēšana bērniem, mobilā mamogrāfija un citas jomas, kur pakalpojumu nodrošina tikai privātās iestādes.

76 % no kopējiem laboratorijas pakalpojumiem arī tiek sniegti privātās laboratorijās. Laboratoriskajā diagnostikā līdz šim nauda sekoja pacientam, kurš ir nobalsojis par privāto iestāžu servisu, jo atšķirībā no valsts sektora, privāto sniegtie pakalpojumi ir pierādāmi kvalitatīvi, ko parāda augstā pacientu apmierinātība. Privāto pakalpojumu sniedzēju izslēgšana no konkurences, par ko periodiski tiek runāts, nav pieļaujama nevienā iecerētajā reformas posmā, tā būtu diskriminācija un parādītu publiskā sektora nespēju konkurēt par pacientu piesaisti.

Veselības aprūpes tarifiem jāatbilst tirgus cenām

Veselības pakalpojumu tarifu neatbilstība reālajai sistuācijai ir murgs daudzu gadu garumā, kas novedis pie tā, ka valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes vairs nespēj motivēt darbniekus. Sistēmā strādā vien ārsti misionāri, iesācēji vai zemas kvalifikācijas speciālisti. Reformējot tarifus, jāatceras, ka tie ir brīnumains instruments veselības aprūpes sistēmas rokās, kas sekmē godīgu konkurenci un pacientiem ļauj saņemt labāku, kvalitatīvāku pakalpojumu. Labs indikators tarifu noteikšanā ir brīvais tirgus — ir tarifi, kas atsevišķās jomās jau patlaban Latvijā precīzi sakrīt ar tirgus cenu, piemēram, magnētiskajai rezonansei vai datortomogrāfijai.

Taču ir jomas, kur tie ir katastrofāli zemi, piemēram, rehabilitācijas pakalpojumi, kur par 4 minūšu masāžu bērnam valsts maksā vien 4 eiro, vai par ginekologa aprūpes epizodi — 11 eiro, kamēr privātajā sektorā cena ir 20—50 eiro. Tikmēr atsevišķi pētījumi rāda, ka tarifi mazinvazīvām manipulācijām un daļai ķirurģijas pakalpojumu Latvijā ir noteikti nepamatoti augsti, kas atsevišķām nozarēm ļauj "apdalīt" citas — vajāk lobētas nozares.

Turklāt zemie tarifi publiskajās ārstniecības iestādēs ārpus Rīgas izraisījuši absurdu praksi, kad ievērojama daļa no pakalpojuma apmaksas, līdz pat 50 vai 60 %, tiek novirzīta atalgojumam darbinieku piesaistei, kas gada nogalēs publiskajā sektorā izraisa prasības pēc papildus finansējuma no valsts budžeta, kas bieži tiek apmierināts.

Šāda absurda sistēma grauj godīgu konkurenci, jo privātie pakalpojumu sniedzēji šādu naudas pārdali un pieprasīšanu no valsts nevar atļauties. Līdz ar to jaunākajiem un tirgus cenās balstītiem tarifiem jākļūst par veselības sistēmas stūrakmeni.

Jārevidē veselības pakalpojumu grozs

Doma par groza pārskatīšanu ir politiski ļoti drosmīgs solis. Pasaulē reti kura valsts ir definējusi pozitīvo pakalpojumu grozu, jo parasti tiek veidots tā sauktais negatīvais grozs jeb nosaukti pakalpojumi, ko valsts neapmaksā. Revidējot grozu, draud jauns politisks skandāls un pacientu aizstāvju protesti, taču virziens ir pareizs — valstī ir jābūt skaidrībai, kas pacientam tiek nodrošināts un kas — nē.

Pakalpojumu sniedzējiem – vienlīdzīgas iespējas

Veselības pakalpojumu sniedzēju struktūras pārskatīšana ir svarīga un nepieciešama, taču nedrīkst pieļaut dalīšanu pēc uzņēmējdarbības formas, izspiežot privātās veselības aprūpes iestādes no pakalpojumu sniedzēju tīkla. Minētais reformas virziens draud ar atsevišķu reģionālo slimnīcu pārstrukturēšanu vai pārveidi par aprūpes iestādēm, kas raisīs protestus un "vainīgie" varētu tikt meklēti privātā sektorā, samazinot to īpatsvaru pakalpojumu sniegšanā. Taču privātie uzņēmumi, kas investējuši miljoniem eiro valsts sniegto pakalpojumu infrastruktūras izveidē un ir augsti efektīvi, nedrīkst tikt pakļauti negodīgas konkurences nosacījumiem.

*Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Veselības ekonomikas asociāciju un izdevumu "Veselības Ekonomists", www.lvea.lv

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form