Ja runājam par mūsu līderiem, tad kopumā viss ir kārtībā. Gan Gulbim, gan Sevastovai padevās pa dažiem izciliem turnīriem vai arī atsevišķām spēlēm. Ernests šo gadu sāka 90.vietā ATP reitingā , rudenī jau sasniedza 24. pozīciju un aptuveni tāds varētu būt arī sezonas noslēgumā. Anastasija tikusi līdz 45. vietai un nekas būtiski vairs nemainīsies, lielie turnīri sievietēm pasaulē beigušies.
Ko tad šogad izdarīja Gulbis? Pirmkārt, ieguva pirmo ATP vienspēļu turnīru čempiona titulu Delrejbīčā. Psiholoģiski tas ļoti svarīgi, jo izdevās uzvarēt jau pirmajā finālā, turklāt horvātu milzis Ivo Karlovičs tika pārspēts gana pārliecinoši. Otrkārt, augstāk pat jāvērtē Ernesta sasniegtais Romas "Masters" turnīrā - tur iegūts vēl vairāk punktu, sasniegts pusfināls, apspēlēts arī Rodžers Federers. Februāris, marts, aprīlis un maijs kopumā Gulbim bija tie labākie mēneši un tieši šajā posmā gūts visvairāk panākumu. Treškārt, tehniskajā izpildījumā Gulbis ir nostabilizējis savu spēli, kaut emocionāli reizēm iet kā pa viļņiem. To ļoti trāpīgi pateica arī angļu komentētājs pēdējā sezonas mačā pret Endiju Rodiku Parīzē - gaidīsim , ko Gulbis spēs parādīt nākamgad un kā viņš tiks galā ar savu temperamentu.
Atcerēsimies slaveno Džonu Makenroju - viņš varēja nolamāt tiesnesi vai kādu no skatītājiem, mētāt raketes, bet tūdaļ pēc tam parādīt apbrīnojamu sniegumu laukumā. Rakešu laušanā pēdējā laikā līderis bija krievs Marats Safins, bet arī tas viņam palīdzēja uzkurināt sevi un mobilizēties. Nav runa par dažādiem izlēcieniem laukumā, galvenais - vai tie palīdz spēlē vai nē. Makenrojam palīdzēja, par Gulbi tā pagaidām nevar apgalvot. Teniss ir spēle un reizēm arī teātris, divu savstarpēju raksturu cīņa, var jau izmantot dažādas metodes, bet galvenais tomēr ir panāktais efekts. Ja pašu sportistu emocijas vairāk izsit no līdzsvara nekā palīdz, ieguvējs ir pretinieks.
Skaitļu izteiksmē Gulbim šogad pozitīva bilance - 31 uzvara un 20 zaudējumi vienspēlēs. Nostabilizējies sitiens no labās, serve joprojām izcila, tāpat "backhand's", Ernesta firmas zīme - saīsinātie sitieni jeb čopi. Joprojām jāuzlabo spēle no gaisa, tai jābūt agresīvākai. Tiktāl viss ir skaidrs - Gulbis var spēlēt un darīt to izcili, jautājumus ir tikai viens - vai viņš to grib par visiem 100% un tenisam nākamajos gados veltīs vislielāko uzmanību. Šoruden vien bija lieliska iespēja nopelnīt vērtīgus reitinga punktus Vīnē, bet stulbais sadzīviskais incidents lika atsaukt līdzdalību turnīrā. Faktiski uzvara pret austriešu veterānu Tomasu Musteru būtu jau kabatā, jo 43 gadu vecumā profesionālajā tenisā tomēr vairs nav ko darīt.
Nākamgad ir lieliska iespēja ko paveikt "Grand Slam" turnīros, jo šogad tur iznāca čiks un vismaz Austrālijā Gulbis būs izlikto spēlētāju vidū. No otras puses - jau ziemas beigās un pavasarī būs jāizstāv milzum daudz punktu un tad viegli neklāsies. Ja neizdosies ko vērā ņemamu nopelnīt Melburnā un citos sezonas pirmajos turnīros, reitingā var iznākt arī straujš kritums.
Kas ir aiz Gulbja? Pagaidām nekā īpaša. Andis Juška pērn bija sasniedzis karjeras rekordu - 226.pozīciju reitingā, tagad viņš ir 322. Vēl jau ir iespēja kādā no mazajiem atlikušajiem turnīriem ko uzlabot, bet laikam gan ne pārāk būtiski. Juškam izdevušās dažas labas spēles un atsevišķi turnīri, tomēr viņš ne par matu tiesu nav pietuvojies ATP līmenim. "Challenger" un "Future" - tur pārsvarā spēlē Juška un baidos, ka bez riska un veiksmes tur arī nāksies palikt. Krietns progress reitingā ir Gulbja vienaudzim Kārlim Lejniekam - viņš reitingā jau 381. Kārlis ne tikai sit pa bumbiņu, bet arī kombinē, viņam ir savs spēles plāns un šajā ziņā viss labi. Atcerēsimies gan, ka pērn viņš bija ilgstoši traumēts, pazaudēja milzums punktu un tālab lēciens reitingā izdevās tik straujš. Kā būs tālāk, skatīsim, Lejniekam parocīgākais ir cietais segums, kamēr māla laukumos grūti no viņa sagaidīt ko grandiozu. Pareizi jāizvēlas turnīri un viss ir iespējams, kaut mūsdienu tenisā visi labākie ir universāli - arī spāņi vai argentīnieši tagad labi spēlē cietā seguma laukumos, tāpat uzbrūkošā stila tenisisti (kā Federers) var izcili nospēlēt arī uz māla.
Deniss Pavlovgs un Adrians Žguns ir septītajā simtā un kopumā viņus diezin vai tagad var uzskatīt par īsti profesionāliem tenisistiem. Attieksmes ziņā viss ir kārtībā, bet profesionālim ir vajadzīgi arī attiecīgi līdzekļi. Ja to nav vai nepietiek, nākas piepelnīties kā citādi un tad grūti koncentrēties tikai un vienīgi paša spēlei. Priecē, ka pirmo profesionālo reitinga punktu vienspēlēs izcīnījis jaunais Miķelis Lībietis. Jā, tieši izcīnījis, nevis ieguvis vai nopircis. Nevienam nav noslēpums, ka bieži tā arī notiek un pirmie punkti vienkārši tiek nopirkti, jo tā iespējams straujāks progress
(vismaz reitings garantē līdzdalību turnīros). Miķelis ir cīnītājs un tas priecē, kaut reizēm viņa emocijas laukumā nākas piebremzēt. Lībietim izdevās lielisks Vimbldonas junioru turnīrs, kad tika pārvarēta kvalifikācija un pirmajā kārtā vēlāk pat pārspēts pasaulē ceturtais labākais juniors, turklāt atspēlējot mačbumbas (tās tika atspēlētas arī kvalifikācijā).
Sievietēm priecē Anastasijas Sevastovas sasniegtais - gan reitingā, gan spēles ziņā. Liepājniece lieliski apzinās savus trumpjus un mīnusus, attiecīgi tā arī spēlē. Galvenais - viņa ir stabila, cīnās un nepadodas. Šogad vien vairākas lieliskas uzvaras un daži ļoti veiksmīgi turnīri. 45.vieta pasaulē noteikti nav viņas spēju griesti - ar darbu un mērķtiecību var sasniegt daudz, kaut pirmajam desmitniekam laikam gan ar to vien nepietiek.
Pārējās mūsu tenisistes ir visai tālu no Sevastovas. Diānai Marcinkevičai progress spēlē ir, taču nav tādu līdzekļu , lai varētu piedalīties visos vēlamajos turnīros un vēl labi patrenēties kādā solīdā sabiedrībā ārzemēs. Līga Dekmeijere joprojām koncentrējas dubultspēlēm un tur spēja noturēties labāko simtniekā. Daudz tiek mainītas partneres laukumā, šis gads varbūt kopumā tik veiksmīgs nebija, bet Līga neapšaubāmi prot spēlēt dubultspēli un šādā ampluā ir noderīga arī Latvijas izlasei Federācijas kausa izcīņā.