Vai šajā laikā dzejas pastāvēšanai ir kāds pamatojums? Teikšu atklāti: manuprāt nav. Jo pamatojuma nav nekam. Nedz cilvēkam, nedz pasaulei. Paskaidrošu sīkāk.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Jo dziļāk ieskatāmies lietu būtībā, jo vairāk atklājas savāds paradokss – pasaule tiek iekārtota pēc iespējas racionāli, fizikas likumi ir stingri un nemainīgi, karotītes arī šovakar no galdiņiem krīt ar 9,8 metru paātrinājumu sekundē. Arī cilvēka ķermenis ir iekārtots tā, lai spētu veiksmīgi funkcionēt. Bet – vai ir kāda racionāla atbilde uz jautājumu, kāpēc pasaulei un cilvēkam jāpastāv? Visa pasaule un arī atsevišķa cilvēka dzīve taču ir milzīga enerģijas un resursu izšķiešana. Turpretī nebūtība neizmaksā neko.

Ja visu izvērtē no šāda viedokļa, tad jāatzīst, ka dižā Josifa Visarioniča sentence: “Ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas” ir ļoti loģiska un racionāla. Jebšu – tā tāda būtu, ja mums pazīstamais Tautu Tēvs jēdzienu “cilvēks” būtu attiecinājis arī uz sevi.

Sekojot šīm konsekvencēm, var teikt, ka pati Latvijas valsts pastāvēšana, tās ekonomikas uzturēšana prasa pārmērīgu līdzekļu, darbaspēka, laika un teritorijas patēriņu. Viss maksā tik, cik tas maksā. Un kādēļ maksāt, ja lietderīgāk ir nemaksāt? Piemēram, par tādu izšķērdību kā miljons cilvēciņu, kas grib runāt kādā arhaiskā indoeiropiešu valodā. Un piekopt šajā valodā literatūru – tai skaitā dzeju.

Tādēļ, ja gribam būt konsekventi un prasām – uz kāda pamata pastāv dzeja? – mums jāprasa arī pēc valodas, valsts un visas cilvēces pastāvēšanas pamatojuma.

Un tātad - racionāla pamatojuma nav. Esamība no ekonomikas viedokļa neatmaksājas. Gan jāpiebilst, ka arī pati ekonomika šajā gadījumā ir visai nepamatots iestādījums, ja jau balstās uz kaut kā tik neaprēķināma kā esamība.

Atliek pieņemt, ka mēs paši sev esam izgudrojuši dažus racionālus likumus, lai noturētos uz pasaules maliņas un neiegāztos šajā milzīgajā nepamatotības bezdibenī, kas naktīs izpleties pār mūsu galvām.

Kāda izeja?

Pieņemt, ka visa, kas ir, pastāvēšanu nevar racionāli izskaidrot. Varbūt pasaule pastāv kā dāvana, kuru Kāds mums ir uzdāvinājis. Tikpatlab to mums to var atņemt. Kuru katru mirkli. Vai arī mēs paši no šīs dāvanas varam atteikties. Vai vienkārši aizmirst par to un dzīvot tik uz priekšu. Tā mēs visbiežāk arī darām. Jo mūsos patiešām ir kāda velnišķīga ietaise, kas mums aizsedz pasaules neparastību un pēkšņumu. Un padara dzīvi neizturami garlaicīgu. Varbūt šo velnišķīgo ietaisi var saukt par pieradumu? Par dvēseles miegu? Varbūt nemaz nav dabiski, ka mēs – šie triepieni lielajā visuma gleznā, pēkšņi sākam sajūsmināties par gleznas skaistumu? Tā nav paredzēts.

Tādā gadījumā dzeju var saukt par dvēseles nomodu. Iespēju ieraudzīt pasaules skaisto un vienlaikus baismīgo nepamatotību. Ieraudzīt, ka bez noslēpuma pasaule saplok plakanā bildītē. Un šis pēkšņais redzējums, šī atklāsme ir pati dzeja.

Es zinu – citi nepiekritīs. Citiem dzeja ir vienkārši kaisle. Citiem rotaļa. Citiem iespēja izrēķināties ar visu iepriekšējo literatūru. Citiem līdzeklis, lai pasaule viņiem pievērstu uzmanību. Citam palīgs cīņā par sociālo taisnīgumu. Un patiesībā, nav svarīgi, kas katram ir dzeja un kāds ir tās pamatojums. “Ja vien jūs zinātu, no kādiem mēsliem dzeja dzimst”, tā esot teikusi Anna Ahmatova. Bet galvenais: tomēr dzimst. Dzimst un rada savus likumus un harmoniju tikpat nepamatoti kā pasaule.

Tātad dzeja gluži vienkārši ir cits apziņas darbības režīms. Mēs jau runājām par dzeju kā dvēseles nomodu. To var arī nosaukt par paplašinātu apziņas stāvokli, kurā gan dzejnieks, gan lasītājs var iekļūt bez jebkādiem psihotropajiem līdzekļiem. Tā ir augstāka līmeņa realitāte, kura nevis atsakās no šīs ikdienišķās realitātes, bet vienkārši iekļauj to plašākā realitātes laukā. Un tad neviens vairs nejautā, kāpēc vajadzīga dzeja. Un tad nevienam neko vairs nevajag jautāt. Jo viņš jau tur ir.

P.S. Lūk vēl divi dzejoļi, kuriem nav nekāda pamatojuma:

?
llllloooooovg x ,,,,,,,,, u noooooooooooooo
lllllooooov g x ,,,,,, u noooooooooo.
lllllloooo v g x ,,, u nooooooo + +.
llllllooo v g x .,, u noooooii + +.
llllllloo v gx ..., u noooo ii + .
llllllllo v gxx ....... u nooo iii + + .
lllllllll v g xx ............... u no iiii + + ..
lllllllllll v g xxx ............. uno iiiiii ..
lllllllllllll v g xxxxx.......... un iiiiiiii ...
..
?

j j
jjj j ,O, j jjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj j j j .oooooooo. j j
j jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj j j.ooooooooo. j j
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj j j ooooooooooo. j j
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjnnnjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj j j. oooooooooooo. j j
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjnnnjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjnjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj j.ooooooooooooo. j
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjnjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj.ooooooooooooo. jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj .ooooooooooo. jjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjjjjjjjjjjjjjjjj .oooooooo. jjjjjjjjjjjjjjjjjjj
jjjjj .ooooooo. jjjjj
.ooooo.
.oo.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form