Foto: LETA

Uzreiz jānorāda, ka tiem simtgades svinību pasākumiem, kas, cik noprotams, izraisīja lielākās diskusijas, dažādu iemeslu dēļ nesekoju līdzi, attiecīgi tālākais teksts nav saistīts ar to lietderības vai izmaksu tēmu. Savukārt jomā, kurai uzmanību pievērsu, – sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvju rīkotās izstādes, konferences, grāmatas – lielākoties viss, manuprāt, izdevās labi. Un ceru, ka vismaz daļa sabiedrības ieguva, kā agrāk teica, garšu, smeķi šīs zemes vēstures un kultūras izzināšanai. Šādā kontekstā arī nedaudz retoriski formulēts jautājums – vai šī pozitīvā vilkme saglabāsies arī nākamgad?

Jāuzsver, ka runa ir par pētniecību un pētniecības rezultātu popularizēšanu, nevis vērienīgiem publiskiem pasākumiem. Un, manuprāt, ir vairāki iemesli, kādēļ turpinājumam vajadzētu būt.

Pirmkārt, 1919. gads Latvijas valsts vēsturē bija svarīgiem, pat izšķirošiem procesiem un notikumiem bagāts. Pat neiedziļinoties – lielinieku režīms un t.s. sarkanais terors, 16. aprīļa apvērsums, Cēsu kaujas, bermontiāde utt. Līdz ar to būtu savādi, ja Latvijas valstiskuma "svinēšana" kaut kā saturiski aprautos ar 1918. gada 18. novembri.

Turklāt par to visu var runāt, rakstīt un rādīt bez apnikumu uzdzenošām frāzēm un dažu faktu kārtējās atkārtošanas. Ilustrācijai minēšu vācbaltietes Luīzes Meijeres atmiņas par 1919. gadu, kas šogad tika pirmoreiz publicētas latviešu valodā. [1] Pieņemu pārmetumus par "dzeltena" fragmenta izvēlēšanos, bet tādi dažkārt noder, lai parādītu, cik negaidīti, dažādi kāds laiks var atklāties. Tātad 1919. gada ziema, Rīgā pamatīgs pārtikas trūkums. Atmiņu autore kopā ar vīru slēpo (uz vispārējā posta fona...) Mežaparkā, vīram "ienāk prātā apciemot zoodārza vadītāju, kas te kādā villā dzīvo. Štolla papiņš, kā viņš visur tiek saukts.

Viņš nāk, roku sniegdams, starodams mums pretī: "Tikai iekšā, tikai iekšā, lauvas cepetis stāv uz galda!" Tas ir kā pasakā, un tas ir patiesi lauvas cepetis līdzās karsti kūpošai skābu kāpostu zupai". (117. lpp.) Spriežot pēc atmiņām, iepriekš Rīgas t.s. zupas virtuvēs jau bija parādījušās ziloņa gaļas kotletes... Ja konkrētais sižets izvēlēts mazliet pašmērķīgi, tomēr apgalvoju, ka pētnieki par Latvijai izšķirošo (izdzīt gan "sarkanos", gan "vāciešus", sākt valsts reālu veidošanu) gadu sabiedrībai var izstāstīt ļoti daudzpusīgi un aizraujoši.

Otrkārt, ja mēs pieņemam, ka valsts simtgade ir veicinājusi interesi par Latvijas vēsturi plašā nozīmē, tad būtu noderīgi vispār virzīties prom no "apaļo jubileju" kā iemesla, iegansta konstrukcijas. "Jubilejas", protams, ir parocīgas, lai pievērstu uzmanību un piesaistītu resursus, tomēr skaidrs, ka nekas būtisks, tēlaini izsakoties, nesākas vai nebeidzas vienā datumā vai pat gadā. Vienalga, vai runa būtu par Franču revolūciju, Pirmā pasaules kara sākumu vai Latvijas okupāciju. Citiem vārdiem sakot, būtu jāveido izpratne par tendenču, konkrētu cilvēku aktivitāšu pārklāšanos, mijiedarbību, paralēlu pastāvēšanu, ilgstamību.

Piemēru tēzes ilustrācijai izvēlējos, noprotot, ka sabiedrības locekļiem tīri labi patīk pārspriest, kas ir "mākslas darbs" un kas nav. Vienā no Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevuma "Letonica" šī gada numuriem lasāmi vairāki materiāli, kas veltīti t.s. lubu literatūrai (teksti pagaidām gan nav lejuplādējami, jāpaciešas vai 37. numurs jāiegādājas). [2]

Un pētnieki saka: nevar teikt, ka, lūk, 1856. gadā līdz ar Jura Alunāna "Dziesmiņu" iznākšanu t.s. lubu literatūras periods beidzas un sākas "īstā" latviešu literatūra. (135. lpp.) Nē, pēc "Grāfa lielmātes Genovevas" (Ansis Leitāns, 1846.) populārās (sauksim to tā) literatūras paņēmieni un modeļi turpinās – arī Kaudzīšu "Mērnieku laikos" un Pumpura "Lāčplēsī" (138. lpp). Vēstures, kultūras procesu izprašanai un, cerams, izbaudīšanai nevar, kā saka, sadzīt robežstabiņus un neinteresēties par to, kas bijis vai nu pirms, vai pēc tiem. Pētnieki to labi zina. Ja mums ir tāda interese par 1918. gadu, tad pirmsākumi jāskatās vēl 19. gadsimta otrajā pusē, tādēļ šajā nedēļas nogalē norit arī atbilstošas ievirzes starptautiska konference. [3]

Tas pats attiecas uz "karsto" VDK aģentu un ziņotāju tēmu – kā portālam "Delfi" šonedēļ pareizi norādīja pētnieks Mārtiņš Kaprāns [4], ir nepieciešams runāt par totalitāro sistēmu tā laika Latvijā kopumā. Atkārtošos, akadēmiskās aprindas saprot "jubileju" relatīvumu, bet nav īstas pārliecības par to, vai izpratne un pacietība piemīt politisko lēmumu pieņēmējiem. Ļoti ceru, ka līdz šim labi iesāktais neapstāsies tikai tāpēc, ka "simtgade nosvinēta".

https://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2018_files/2_numurs/Avoti_LVIZ_2018_2.pdf

http://lulfmi.lv/LETONICA-Nr-37-2018

https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/LU.LV/www.lu.lv/Zinas/Decembris/Konferences_programma_2018_decembris.pdf

https://www.delfi.lv/news/national/politics/uzzina-kad-kur-un-ka-bus-iespejams-iepazities-ar-cekas-maisiem.d?id=50641597

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!