Lukašenko ambiciozie plāni būvēt elektrostaciju kaskādi Latvijai draud ar ekoloģisku katastrofu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Augusta sākumā Baltkrievijas dabas resursu un vides aizsardzības ministrs Leontijs Horužiks informēja savu kolēģi Latvijā Raimondu Vējoni par Baltkrievijas ieceri būvēt uz Daugavas, ko Baltkrievijā gan sauc par Rietumu Dvinu, četras jaunas elektrostacijas. Latvijas amatpersonas norāda, ka šādi vērienīgi celtniecības darbi saduļķos ūdeni Daugavā un kopumā negatīvi ietekmēs upes ekoloģiju. Cik reāli ir mūsu kaimiņvalsts plāni, un vai Latvija var tos ietekmēt?

Horužiks jau paguvis Vējoņa viedokli nodēvēt par emocionālu (Beloruskaja delovaja gazeta, 12.08.) un sola pret projektu ekoloģisko aspektu izturēties maksimāli nopietni. Horužiks atsaucas uz Baltkrievijas prezidenta prasību, lai 25% no Baltkrievijā patērētajiem energoresursiem tiktu ģenerēti pašā republikā. Šādas direktīvas izpilde bez jaunu spēkstaciju izbūves, šķiet, nav iespējama. Tātad: a) ja pie varas tuvākajos gados paliek Aleksandrs Lukašenko, b) ja Lukašenko nepārdomā, tad spēkstaciju būve notiks (tuvākā Latvijai plānota Verhņedvinskā, 25 km no robežas ar mūsu valsti).

Vai jaunās spēkstacijas ir objektīva nepieciešamība

Baltkrievijas mērķi palielināt sava enerģētikas sektora neatkarību no importa piegādēm, visticamāk, nosaka bēdīgā pieredze ar gāzes un elektroenerģijas piegādēm no Krievijas. Nediskutējot par to, cik lielā mērā piegāžu pārtraukšanā vainojama pati Baltkrievijas vadība, pats fakts, ka, piemēram, Krievija pārtrauc elektroenerģijas piegādes šā gada 1. janvārī un atjauno tikai 12. augustā (Belorusskij rinok, 16.08.) objektīvi padara valdošo režīmu nervozu. Jāteic, ka Baltkrievija no Krievijas pērn importēja gandrīz pusi no kopējā importētās elektroenerģijas apjoma (7,4 miljardi kilovatstundu) un šiem apjomiem ir tendence pieaugt. Savienojumā ar faktu, ka Baltkrievijas ekonomika turpina attīstīties gana strauji (lai cik apšaubāma būtu oficiālā statistika), tātad pieaug arī elektroenerģijas patēriņš, jauno spēkstaciju izbūve liekas gaužām reāla, lai cik satraucoši tas būtu Latvijai. Jāņem vērā arī fakts, ka Baltkrievijai ir ambīcijas pašai eksportēt elektroenerģiju — baltkrievi sāka eksportēt elektrību uz Poliju pērnā gada sākumā; šā gada septiņos mēnešos eksporta apjomi ir palielinājušies par gandrīz 20% (BelTA, 13.08.), un nekas neliecina, ka problēmas ar iekšējā pieprasījuma apmierināšanu mazinās valdošā režīma vēlmi nopelnīt valūtu. Par to liecina arī Baltkrievijas tradicionāli spēcīgo naftas pārstrādes uzņēmumu darbība. Teorētiski baltkrievi varētu veicināt savas enerģētikas neatkarību, pastiprināti ražojot no piegādātās naftas apkurē lietojamo mazutu. Tomēr tas objektīvi ir neizdevīgāk nekā benzīna un dīzeļdegvielas ražošana, tādēļ pārstrādes uzņēmumi koncentrējas uz tiem. Piemēram, Mozirskas naftas pārstrādes rūpnīca šā gada pirmajos septiņos mēnešos, salīdzinot ar to pašu periodu pērn, palielināja benzīna ražošanu par 48,8%, savukārt mazuta — tikai par 0,3%).

Cik reāls ir šis projekts Pieļauju, ka cilvēkiem, kuru priekšstatos Baltkrievija ir totalitāra un trūcīga valsts, var šķist, ka vērienīgajiem spēkstaciju projektiem mūsu kaimiņi vienkārši neatradīs naudu. Šādas cerības ir nepamatotas. Pirmkārt, nevajadzētu aizmirst, ka tieši tādēļ, ka Baltkrievijā patiešām valda savdabīga "plāna ekonomika", valdībai nav problēmu norādīt valsts bankām, kādi projekti ir jākreditē. Otrkārt, pierādot patiesību, ka nauda nesmird, ārzemju finansu struktūras nekautrējas strādāt ar režīmu, ko Rietumu politiķi labprāt dēvē par "pēdējo diktatūru Eiropā" (The Wall Street Journal Europe, 12.08). Piemēram, šomēnes Pasaules Bankas grupā ietilpstošā Starptautiskā finanšu korporācija (IFC) piešķīra Baltkrievijas Priorbank 20 miljonu USD kredītlīniju; ārvalstu ieguldījumu apjoms Baltkrievijā šā gada pirmajos sešos mēnešos, salīdzinot ar to pašu periodu pērn, ir pieaudzis par 28% (Interfax, 19.08). Citiem vārdiem sakot, gan jau mūsu kaimiņi naudu Daugavas sacūkošanai atradīs.

Jācer uz politiķiem. Vai uz Krieviju

Kādi ir spiediena instrumenti, kurus Latvija varētu izmantot, lai Baltkrievija mainītu savas ieceres?Pirmām kārtām jāņem vērā, ka pašreizējais režīms Baltkrievijā ir nonācis politiskā izolācijā, un tādēļ, ciniski izsakoties, tam ir gluži vienalga, ko par tā darbībām domā citas valstis un starptautiskas organizācijas (piemēram, šā gada aprīlī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja faktiski pasludināja Lukašenko par persona non grata Eiropas valstīs, tomēr neliekas, ka Baltkrievijas prezidents to pārdzīvotu — viņš toties šomēnes atteica iebraukšanas vīzas ASV Kongresa delegācijai). Respektīvi, ir maz cerību, ka Baltkrievijas vadītāji mainītu savu viedokli šajā Latvijai būtiskajā jautājumā tikai tāpēc, ka mūsu nostāju atbalstītu, teiksim, Eiropas Komisija.

Jāņem arī vērā, ka Latvija Baltkrievijai nav tik nozīmīgs sadarbības partneris, lai mūsu teiktajam būtu svars: Baltkrievijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā Latvijas īpatsvars ir 1,6% (salīdzinājumam — Krievijas īpatsvars ir 58%).Starptautiskā sabiedrība, iespējams, var būt noderīga vien tādā aspektā, ka dod Latvijai iespēju vismaz būt informētai par spēkstaciju projekta tālāko virzību. Piemēram, Zviedrijas Apkārtējās vides aizsardzības aģentūra finansē vienota Daugavas un Nemunas ūdens kvalitātes uzraudzības mehānisma izveidi, naudu saņem arī Baltkrievija, tātad vismaz teorētiski mums ir piekļuve datiem par stāvokli Daugavā.

Atliek cerēt, ka politiskās pārmaiņas Baltkrievijā notiks strauji un pie varas nāks cilvēki, kuri savas valsts ekonomiskās problēmas un mērķus skata citā leņķī. Tiesa, lielu cerību uz šādu scenāriju nav. Lukašenko joprojām ir populārs lielā daļā Baltkrievijas sabiedrības (lai gan opozīcija apgalvo, ka viņa reitings ir krities līdz 16%). Pat ja šoruden gaidāmajās parlamenta vēlēšanās opozīcija gūs vērā ņemamus panākumus (kas ir iespējams), tas neizmainīs reālo spēku samēru šajā prezidentālajā republikā. Turklāt ir viedoklis, ka Lukašenko gatavo referendumu, kas dotu viņam tiesības balotēties prezidenta amatam vēl uz trešo termiņu.Cerīgāks liekas scenārijs, ka Daugavas spēkstaciju projektu "nograuj", lai cik dīvaini tas izklausītos, Krievija. Kopš 1999. gada novembra formāli pastāv vienots Krievijas–Baltkrievijas elektroenerģijas tirgus. Krievija uz Baltkrieviju (ar nosacījumu, ka baltkrievi maksā tirgus cenu) raugās ar lielu interesi, un Krievijas elektroenerģijas eksportētājiem Baltkrievijas neatkarības palielināšanās šajā aspektā nemaz nav vajadzīga.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form