Māris Zanders, Pans Kleksis
Foto: LETA

Politikai veltīts daudz neglaimojošu vērtējumu. Tie labi zināmi, tādēļ nav uzskaitīšanas vērti – jo vairāk tāpēc, ka daļa no tiem apsūdzošais tonis nav objektīvs (piemēram, paviršības kategorijā žurnālisti pilnīgi droši var sacensties ar politiķiem...). Retāk dzirdēts vērtējums ir: politikai raksturīgs totalitārs domāšanas veids vispār, vismaz priekšvēlēšanu ciklā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tālākais izriet no sarunām ar dažādām partijām piederīgiem cilvēkiem, un nevar kādu no Latvijas politiskajām organizācijām apzīmēt kā totalitārāk domājošu uz citu fona. Kas tiek saprasts konkrētās apceres kontekstā ar totalitāru domāšanu? Īsi: pārliecība, ka tā, kā indivīds uzvedas lielveikalā (pieņemsim, ka te var runāt par kaut kādiem noturīgiem modeļiem), viņš uzvedas savā dzīvē kopumā. Pārliecība, ka cilvēka domāšanu, rīcību nosaka vien daži (konceptuāli nav būtiski - trīs, desmit vai trīsdesmit) saskaitāmie, kas nemainās. Nu, tāds robotiņš.

Tie, kuriem ir saskarsme ar politiku priekšvēlēšanu periodā, bieži dzird vārdu savienojumu „mūsu vēlētājs". Pieņemsim, ka šāds apraksts ir puslīdz korekts: iepriekšējo vēlēšanu rezultāti un socioloģiskās aptaujas dod priekšstatu, kādos reģionos, kādās vecuma, mantiskā stāvokļa u.c. grupās konkrētā partija bauda vislielāko atbalstu. Tad seko krietni savdabīgāks savienojums - „mūsu vēlētāja prioritātes ir...". (Vēl jocīgāk: „mūsu vēlētāja vērtības ir...") Praksē tas nozīmē pārliecību, ka partijai jākoncentrējas uz šīm piesauktajām prioritātēm. Man ir divi subjektīvi iebildumi. Pirmais. Ir diezgan dīvaini iedomāties, ka socioloģiskās aptaujas veicējam vai jebkuram sarunu biedram paustais ir kaut kas vairāk par konkrētās situācijas un konteksta noteikto. Varbūt atbildētāju ietekmējis nesen redzēts sižets TV vai radinieka stāstītais? Kā var iedomāties, ka indivīds ir tik vienkāršs, ka viņu satraucošie, viņam būtiskie jautājumi ir, pirmkārt, daži un, otrkārt, nemainīgi? Tā arī ir dzirdēts: nepieciešams viens, divi „mesidži", vairāk nē - „nesagremošot"' Otrais iebildums. Tātad partija „spiež uz" šīm prioritātēm - ir pat gadījumi, kad tas notiek godprātīgi, ne tikai retorikas līmenī. Un? Tātad atkal indivīds tiek uztverts kā primitīva būtne: ja ir apmierinātas divas, trīs „prioritātes", tad viņu citi varianti vispār neinteresē? Šis domāšanas veids izpaužas arī tad, kad dažādās polittehnoloģijās rūdītie sāk runāt par „otro izvēli" - kas ir tā cita partija (s), kuras vēlētājs kaut kādu iemeslu dēļ var novēlēt par runātāju pārstāvēto partiju? Sajūta gluži kā tirdzniecības mārketinga plānošanā: ja pircējs x pērk autiņbiksītes, tad viņam droši var mēģināt nopārdot arī kādu grabuli un, ja iepirkšanās paradumi liecina, ka nauda ir, gan jau nopirks arī ekoloģisko pārtiku. Varbūt preču tirdzniecībā tā arī ir, tomēr tas ir indivīdam aizvainojoši, ja tiek pieņemts, ka politiku var veidot tā: ja indivīds kādā brīdī ir paudis, ka viņam būtiskākais jautājums liekas x, tad vispār nav vērts „iespringt" un runāt par viņu par a, b un c.

Tas ir, ja tā var teikt, neglīti - likt cilvēkus „kastītēs". Ja tu esi strādājis par x, tad attiecīgi tu nevari kaut kad dzīvē kļūt par y. Ja tev patīk a mūzika, tad ir skaidrs, ka tu esi b. Un tā tālāk. Ja runa ir par cīņas noteikumiem starp pašiem politiķiem, izmantojamo paņēmienu klāsts var būt ļoti plašs un nesimpātisks - nevienu ar varu te neievelk, paši izvēlas. Savukārt vēlētājs nav profesija, attiecības ar vēlētāju nevar veidot, balsoties uz profesijai specifisku izpratni un līdzekļu izvēli.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Ir (žurnāls) Māris Zanders
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form