Foto: LETA
Ar kopienu un priesteri Andreju Mediņu saistītā rosība pašmāju informatīvajā telpā sakrita ar brīdi, kad internetā parādījās viena no jēdzīgiem reliģijas vēstures un socioloģijas žurnāliem jaunākais numurs [1], kas veltīts reliģisko konfesiju un kopienu attiecībām ar mūsdienu informatīvo telpu.

Šāds it kā izvairīgs ievadteikums ir apzināts, jo notiekošo es pirmkārt un galvenokārt uztveru kā analīzes vērtu situāciju, kas atkārtojas un atkārtosies arī pēc tam, kad Brukna vairs nebūs uzmanības centrā. Un, protams, ne tikai Latvijā. Situāciju varētu īsi aprakstīt tā: mūsdienās internetā ikviens var iepazīties ar reliģisko rituālu videoierakstiem, uzdot jautājumus un saņemt konkrētās reliģiskās grupas pārstāvju atbildes, komentārus, diskutēt. Tas rada ilūziju, ka iesaistītās puses, ja ne gluži ciena viena otru, tad vismaz saprot pretējās puses lietotos argumentus un vērtības. Reāli tas tā nav, jo netiek pietiekoši ņemts vērā reliģisko grupu pasaules uzskatam piemītošais dziļais īpatnums. Vārdu "īpatnums" šeit lietoju bez konotācijām, un tā tieši ir viena no galvenajām problēmām, ka tiek uzskatīts: vai nu tu man piekrīti, vai nepiekrīti, bet nevar būt īpatnuma, kā saka, neitrāla pieņemšana zināšanai, rēķināšanās ar to.

Daži piemēri.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!