Māris Zanders, Pans Kleksis
Foto: LETA

Daļai Latvijas sabiedrības 9. maija svinības ar labi zināmo simboliku, lozungiem utt. izraisa tik nepārprotamu reakciju, ka novērtējums ir lakonisks. To var labi saprast, tomēr zināmas ambīcijas uz savaldīgu refleksiju mudina mani pakavēties pie jautājuma, ko šie rituāli ietver, pat ja to dalībnieki to paši skaidri neapzinās.

Nav noliedzams, ka Lielais Tēvijas karš (Otrais pasaules karš), kas arvien bijis viena no svarīgākajām Krievijas kolektīvās atmiņas sastāvdaļām, pēdējos gados ieguvis jaunus aspektus, piemēram, daudz labvēlīgāku attieksmi pret Staļina lomu PSRS vēsturē. "Levada centra" (tiek uzskatīts par vienu no Krievijā nedaudzajām atlikušajām socioloģiskās izpētes struktūrām, kas cenšas strādāt korekti) aptaujas liecina, ka, piemēram, 2015. gadā 52% Krievijas iedzīvotāju Staļina lomu vērtēja pozitīvi – augstākais šāds novērtējums kopš deviņdesmito gadu sākuma.

Pēdējo gadu laikā Staļinam veltīti pieminekļi parādījušies Vladimirā, Penzā, Tambovā, Sočos, Ļipeckā, Orlā, Orenburgā, Jakutskā utt. [1] Pieļauju, ka vairumam latviešu tas ir vienlīdz nesaprotami un nepieņemami, un vienlaicīgi attieksmes pret Staļinu maiņa šķietami ir arī pietiekošs izskaidrojums nesaprotamajam un nepieņemamajam 9. maija rituālos. "Nu, ko var gribēt, ja šāda attieksme pret Staļinu..."

Ne mirkli neapšaubot Staļina reabilitācijas nozīmi šodienas Krievijas ideoloģiskajos strāvojumos, jāpiezīmē arī, ka to nevar "norakstīt" uz Putina režīma īstenotās propagandas ietekmi vien. Mana hipotēze ir: Lielais Tēvijas karš (un arī Staļins) ir būtiska sastāvdaļa ideoloģiskajā konstrukcijā par Krievijas "īpašo vietu", "īpašo ceļu" utt. vispār. Un šī konstrukcija nav tapusi Putina režīma laikā.

Jau minētā "Levada centra" aptaujās redzam, ka, piemēram, 2008. gadā 46% piekrituši apgalvojumam: "Krievijas attīstības ceļš ir īpašs, atšķirīgs, to nevar salīdzināt ar citām valstīm." 1994. gadā šim apgalvojumam piekrita 32% aptaujāto, kas, protams, ir mazāk, tomēr vienalga signalizē par noturīgu priekšstatu. Cita lieta, ka priekšstats par "īpašo ceļu" pēdējo divdesmit gadu laikā ir ieguvis papildu košumu (piemēram, aptauja 2008. gadā atklāj, ka 84% piekrīt apgalvojumam, ka "krievu cilvēkam piemīt īpašs garīgums, kāds nav raksturīgs Rietumu cilvēkam"...). Mans mērķis, minot šādas aptaujas, nav kādu uzjautrināt vai kaitināt. Runa ir par, atkārtoju, plašāku konceptu par savu atšķirīgumu, īpašumu, un te jānorāda, ka saknes meklējamas vēl 19. gadsimta Krievijas intelektuālajās diskusijās, turklāt līdzīgi domājoši par atšķirīgumu bija personāži, kuriem citādi maz kopīga.

Minēšu dažus piemērus, kas zīmīgi arī tādēļ, ka tajos skanošā loģika zināmā mērā caurvij ideoloģiju arī šodien.

Pjotrs Čaadajevs tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem "rietumniekiem" Krievijā, tomēr, iespējams, ka šādā vērtējumā asa pastāvošās iekārtas kritika tiek sajaukta ar "rietumnieciskumu". Kādā darbā 1837. gadā Čaadajevs formulē savu interpretāciju Krievijas "īpašumam", ko varētu pārstāstīt tā: Krievijas atpalicība vienlaicīgi ir tās priekšrocība. "Es pieņemu, ka mēs atpaliekam no citiem, lai... nepieļautu citu kļūdas." Savdabīgi, protams, bet līdzīgi domāja arī Nikolajs Gogolis, un kaut kas no šīs loģikas skan arī mūsdienās.

1880. gadā Fjodoram Dostojevskim bija jāsaka uzruna Aleksandra Puškina pieminekļa Maskavā atklāšanā. Runā Dostojevskis norādīja, ka "krievu nacionālā spēja" ir izprast citas tautas labāk, nekā tās spēj pašas. Arī kaut kas dzirdēts.

Diskusijas par "īpašo ceļu" turpinājās 20. gadsimtā, zināmā mērā par tāda pastāvēšanu bija pārliecināti pat boļševiki, kuriem priekšstats par Krievijas "atšķirīgumu" bija viens no argumentiem viņu milzīgā sociālpolitiskā eksperimenta veikšanai ("kur vēl citur, ja ne šeit..."). Savukārt perestroika un pirmie gadi pēc PSRS sabrukuma iezīmējās ar diskusiju par to, vai "jaunā Krievija" "atgriežas Rietumos", vai tomēr ies kādu savu ceļu. Manuprāt, nav nepieciešams turpināt dažādu piemēru minēšanu; tos, kurus šī tēma interesē, aicinu lasīt pavisam nesen iznākušo tai veltīto krājumu [2], savukārt steidzīgākos noklausīties ekspertu diskusiju [3].

Svarīgi uzsvērt, ka 9. maija konteksta paplašināšana nenozīmē kaut kādā ziņā labvēlīgu skatījumu. Drīzāk var runāt par tieši rezignētāku toni – ja šis rituāls ir tikai izpausme pārliecībai par savu "atšķirīgumu" un "īpašumu" (tā, atgādināšu, ir mana hipotēze), tad viena "pierādījuma" vietā viegli stājas nākamais un nākamais. Otrā pasaules kara vietā tikpat labi var būt Pēteris I, Ivans Bargais un citi, kuri likuši "pasaulei mūs cienīt".

Un te es nonāku pie jautājuma: a) ja, objektīvi runājot, pārliecība par savu "īpašumu" ir raksturīga dažādos laika periodos dažādām nācijām un valstīm (t.i., ne tikai Krievzemei), tad b) vai šo konstrukciju var, sacīsim tā, atšķaidīt līdz pakāpei, kurā agresivitātes elements ir neliels?

Viena no nācijām, kurā savas īpašās misijas un unikālā vēsturiskā likteņa apziņa ir salīdzinoši plaši izplatīta, ir Polija. Brīžiem tas iegūst savdabīgas formas, piemēram, pašreizējās valdošās elites mēģinājumi attīstīt "polokausta" jēdzienu [4] kā poļu nācijas neapšaubāmi daudz pārciestā apzīmējumu. Tomēr kopumā brīvas diskusiju telpas pastāvēšana nodrošina to, ka "unikalitātes" konstrukcija neiegūst dogmas statusu un no tā izrietošu agresivitāti. Paskaidrošu. Poļu vēsturiskajā apziņā jau kopš 19. gadsimta viens no "atšķirīguma" elementiem ir nācijas gatavība sacelties pret apspiešanu – vienalga, vai runa būtu par posmu Krievijas impērijas sastāvā (1830., 1863. gads) vai pret nacistiem Varšavā 1944. gadā. Kā saka, sāls ir tajā, ka pašā poļu sabiedrībā ir bijusi telpa dažādiem viedokļiem (tostarp kritiskiem) par šo kolektīvajai atmiņai tik būtisko iezīmi [5]. Citiem vārdiem sakot, arī tad, ja, tēlaini izsakoties, 80% nācijas ir pārliecināti par nācijas "īpašo ceļu", 20% saglabā iespēju strīdēties pretī.

Neviens, kurš puslīdz respektē korektu metodoloģiju spriedumu izdarīšanā, nemētāsies ar spekulācijām par "īpašās misijas" konstrukcijas izplatību Krievijā un ārpus tās dzīvojošā etnosā. Ir skaidrs, ka konstrukcija ir spēcīgi iesakņojusies, savukārt ķēmoties, "rēķinot procentus", ir bezjēdzīgi. Jautājums ir par to, vai konstrukciju apstrīdošajiem ir iespēja savu viedokli paust, neriskējot iemantot "ienaidnieka" statusu. Teikšu godīgi – nav ne jausmas.

http://www.intelros.ru/readroom/nz/117-2018/35504-neomedievalizm-plyus-restalinizaciya-vsey-strany.html

http://nlobooks.ru/node/9131

https://www.youtube.com/watch?v=CzUpfViZ2yE

https://www.eurozine.com/projecting-poland-past/

https://arzamas.academy/materials/1336

Source

Tags

Māris Zanders Otrais pasaules karš
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form