Lasot un klausoties dabaszinātnieku teikto par koronavīrusu, nepieredzēti asi iezīmējas it kā pašsaprotamais: kaut ko zināt un šīs zināšanas emocionāli pieņemt galīgi nav viens un tas pats.
Ir vairāki mikrobiologi, virusologi utt., kuru publiskajiem izteikumiem sekoju jau ilgstoši un kuriem uzticos. Joprojām. Tomēr konteksts ir pavisam cits.
Piemēram, ASV Ratgersa Universitātes profesors, bioloģijas zinātņu doktors Konstantīns Severinovs kādā intervijā [1] pagājušajā nedēļā izklāstīja to, ko principā es jau zināju. Ļoti vienkāršoti: ka vīrusi, tostarp koronavīruss, nav, ja tā var teikt, ieinteresēti nogalināt savus "saimniekus", ka agri vai vēlu populācijā izstrādājas pietiekoša imunitāte, lai puslīdz mierīgi sadzīvotu ar vīrusu (koronavīrusu) utt. Tomēr, raugi, kāda ķeza: šīs zināšanas, kurām būtu jānomierina, maz palīdz, ja pastāv iespēja, ka starp tiem, kuri šajā populācijas un koronavīrusa savstarpējās pielāgošanās procesā, teiksim tā, cietīs, būšu es pats vai man tuvi cilvēki. Izrādās, kopīgās intereses ir vājš arguments.
