Pandēmija mūs konfrontē ar ētiskiem jautājumiem, kuri nepavisam nav "teorētiski".

Reaģējot uz Latvijā izsludināto ārkārtas stāvokli un pildot žurnālistikas misiju informēt un izglītot lasītāju, visas turpmākās DELFI publikācijas par koronavīrusa izraisīto slimību “Covid-19” būs pieejamas bez maksas.

Lasot un klausoties dabaszinātnieku teikto par koronavīrusu, nepieredzēti asi iezīmējas it kā pašsaprotamais: kaut ko zināt un šīs zināšanas emocionāli pieņemt galīgi nav viens un tas pats.

Ir vairāki mikrobiologi, virusologi utt., kuru publiskajiem izteikumiem sekoju jau ilgstoši un kuriem uzticos. Joprojām. Tomēr konteksts ir pavisam cits.

Piemēram, ASV Ratgersa Universitātes profesors, bioloģijas zinātņu doktors Konstantīns Severinovs kādā intervijā [1] pagājušajā nedēļā izklāstīja to, ko principā es jau zināju. Ļoti vienkāršoti: ka vīrusi, tostarp koronavīruss, nav, ja tā var teikt, ieinteresēti nogalināt savus "saimniekus", ka agri vai vēlu populācijā izstrādājas pietiekoša imunitāte, lai puslīdz mierīgi sadzīvotu ar vīrusu (koronavīrusu) utt. Tomēr, raugi, kāda ķeza: šīs zināšanas, kurām būtu jānomierina, maz palīdz, ja pastāv iespēja, ka starp tiem, kuri šajā populācijas un koronavīrusa savstarpējās pielāgošanās procesā, teiksim tā, cietīs, būšu es pats vai man tuvi cilvēki. Izrādās, kopīgās intereses ir vājš arguments.

Pirms turpinu refleksiju par dabaszinātņu pārstāvju izteikumiem, iestarpinājums "no citas operas". Starp šobrīd aktīvajiem Rietumu filozofiem viens no interesantākajiem ir itālis Džordžo Agambēns. Biju palaidis garām Agambēna jaunākos kritiskos izteikumus par Itālijas varas iestāžu noteiktajiem mēriem epidēmijas ierobežošanai. Cik saprotu, Agambēns ir pamanījies sarunāt gana daudz blēņu (visiem tā var gadīties), par ko arī saņēmis kritiku [2], tomēr viens no viņa izteikumiem "piedūra". Atkal vienkāršojot, Agambēna pārmetums skan tā: vai tiešām mums tik svarīga ir tieši šī mūsu bioloģiskā drošība, ka mēs tās vārdā esam gatavi no tik daudz kā atteikties? Vai izrādās, ka, par spīti visiem kultūras un civilizācijas apzeltījumiem un nolakojumiem, mēs pirmkārt un galvenokārt esam būtnes, kas trīc un dreb par savu, kā dažkārt saka, dzīvniecisko eksistenci? Un ko lai uz šādu jautājumu atbild? Sasodīts, esam. Jā, esmu. Tā teikt, iebāza degunā...

Ir tāds nedaudz mulsinoši skanošs jēdziens "uz pierādījumiem balstīta medicīna". (Rodas jautājums – tātad ir medicīna, kas nav balstīta uz pierādījumiem? Acīmredzot.) Lai kā arī nebūtu, var teikt, ka tie ir medicīnā un medicīnas zinātnē strādājošie, kuri cenšas maksimāli izsvērt, ko saka. Lūk, klausos vienu šī virziena labu pārstāvi, kardiologu, intervija [3] loģiskā kārtā agri vai vēlu nonāk līdz jautājumam par to, kādu ekonomisko cenu mēs esam gatavi maksāt par stingriem un ilgstošiem ierobežojošajiem noteikumiem. Un vienā brīdī šis kardiologs saka apmēram tā: labi, viena publiski izskanējusī problēma ir tā, ka ārstniecības iestāžu pārslodzes gadījumā mediķi nonāk briesmīgas izvēles priekšā, kuram ar koronavīrusu iestādē nonākušajam palīdzēt. Un tā ir taisnība. Bet ir vēl arī citi ļoti nepatīkami un nepavisam ne abstrakti jautājumi. Ja visu šo ierobežojumu rezultātā ekonomika nonāk smagā krīzē, tad tas var nozīmēt to, ka finansiāli cieš pati veselības aprūpes sistēma un tās pacienti, tostarp daudz piesauktās riska grupas. Riska grupu pasargāšanas vārdā noteiktie ierobežojumi grauj ekonomiku un galu galā pasliktina riska grupu pirktspēju (tostarp spēju nopirkt nepieciešamo). Izklausās skarbi, bet loģiski. Jautājums: kurš būs tas un pēc kādiem kritērijiem šis kāds vadīsies situācijā, kad labu risinājumu nebūs? Kurš būs tas, kurš konkrētajai kopienai teiks: mēs upurēsim dažus, lai palīdzētu pārējiem? Un kā uz šādu piedāvājumu reaģēs kopiena? Pat sakoncentrējot visu savu aukstasinību un cinismu, es personīgi vienalga nevaru noformulēt atbildi. Jo dzīvot grib arī šie daži, kurus, maksājot lielu – pārāk lielu? – cenu, mēģina glābt tagad. Kuram ir tiesības lemt par indivīda vēlmi dzīvot, piesaucot kolektīva intereses? Pajautāt šim indivīdam, vai viņš pats varbūt nemaz tik ļoti pie savas dzīvības neturas? Sak, ej, lai dzīvotu tie, kuriem viss vēl priekšā... Intervētais kardiologs pieļauj, ka tā būtu pareizi, bet pats arī atzīst, ka šādi jautājumi mūsu sabiedrībā būtu šokējoši, nepieņemami.

Šo refleksiju varētu turpināt, tomēr es to beigšu ar nedaudz histērisku atziņu, ka mani tracina, ja gadās lasīt vai dzirdēt izteikumus, ka šis esot tāds neparasts, jocīgs, dīvains, nervozs (seko vēl varianti...) laiks. Šis ir pazemojošs un traģisks laiks.

https://www.youtube.com/watch?v=tlgtx7VdBR8

https://www.chronicle.com/article/Giorgio-Agamben-s/248306?key=z5yodZPXH1-Hi8hgwdp9auzw7CUOQcZmIRByPRADBdBpGgJ7ykajUJwq4UL2ppOpNHBTckJWeWFvbjhaSFVtX3FadTg4T0lYTXRpNWtkMXRMalF4ZWZ4bG5hcw

https://www.youtube.com/watch?time_continue=2&v=xXjm36a4W4I&feature=emb_logo

Tev jau ir aktīvs "DELFI plus" abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
EUR 2,99 / par 4 nedēļām*
*Abonements tiek atjaunots automātiski, līdz izvēlēsieties to pārtraukt
Maksāt ar norēķinu karti
Maksāt ar SMS
vai
Maksājumus nodrošina:
Kāpēc abonēt DELFI plus?
Esi DELFI plus abonents?

Tags

Koronavīruss Covid-19 DELFI plus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form