Piemēram, 67% aptaujāto (visās trijās Baltijas valstīs), kas ir piekrituši apgalvojumam "mūsu valsts interesēm atbilst cieša sadarbība ar ASV un Rietumu valstīm", vienlaicīgi pamanās piekrist apgalvojumam, ka "ir konflikts starp mūsu valsts tradicionālajām vērtībām un Rietumu vērtībām", savukārt 60%, aci nepamirkšķinot, piekrīt apgalvojumam "ES drīz sabruks" (21.lpp.). Tikpat savdabīgi ir lasīt, ka 25% aptaujāto, kuri apgalvojuši, ka lepojas ar savu valsti, piekrīt arī apgalvojumam "mana valsts nespēj pastāvēt kā neatkarīga valsts", savukārt 45% no tiem, kuri lepojas ar savu valsti, vienlaicīgi atbalsta arī tēzi "manas valsts ekonomika ir neattīstīta un nespēj nodrošināt pienācīgu un ilgtermiņa attīstību" (32.lpp.). Piemēru uzskaitījumu varētu turpināt. Jāsecina, ka veidā, kādā mēs uzlūkojam savu valsti, tās nākotni sadzīvo viens otru it kā izslēdzoši apgalvojumi.
Tas varētu būt uzjautrinoši, ja nebūtu nopietni, jo – šis pretrunīgums ir indivīdam ļoti ērts. Proti, es varu teikt, ka lepojos ar Latviju (tās sportistiem, māksliniekiem, dabu utt.) un vienlaicīgi drūmi šūpot galvu par tās nākotni, sakot, ka tāpat visu sacūkos vietējie politiķi, Maskava, Brisele, Vašingtona. Un, ja tāpat visu sacūkos, tad kāda jēga, kā saka, iespringt un, piemēram, iet balsot vai maksāt nodokļus. Nav nekā komfortablāka par abstraktu dzimtenes (vai cilvēces, dabas utt.) mīlestību, kas neko no manis neprasa. Ja "slikto" nebūtu, tos vajadzētu izgudrot. Es arī vēlos, lai Rietumi mani aizsargā, dod naudu un iespējas, bet visos citos jautājumos liek mierā un nebāž savu degunu.
53% aptaujāto Latvijā sliecas piekrist un vēl 26% pilnībā piekrīt apgalvojumam "manas valsts pastāvēšana ir atkarīga no ES finansiālā atbalsta" (28.lpp.), un vienlaicīgi aptaujāto vidū ir pamatīgs atbalsts ārvalstu kompāniju darbības, kā arī importa ierobežošanai. No vienas puses, 42% aptaujāto Latvijā sliecas piekrist un vēl 43% pilnībā piekrīt apgalvojumam "politiķi manā valstī ir korumpēti un nerūpējās par tautas interesēm" (31.lpp.). No otras puses, 46% Latvijā piekrīt tēzei, ka "starptautiskās organizācijas" ir paņēmušas pārāk daudz varas uz nacionālās valdības rēķina (50.lpp.). Un atkal varētu pavīpsnāt par, pieklājīgi sakot, zināmu konsekvences trūkumu, tomēr mana hipotēze ir tā, ka šis juceklīgums atspoguļo domāšanas modeli. Manā interpretācijā šī modeļa iekšējo loģiku var aprakstīt aptuveni šādi: ja mēs nebūtu pārmērīgi "atvēruši" savu ekonomiku, mēs nebūtu tik atkarīgi no ES. Neapstrīdot tēzi, ka Latvijas ekonomiskajā politikā ir bijušas kļūdas, te, šķiet, tiek jaukti kopā "atkarības" un "globalizācijas" jēdzieni. Nevienam nav liela prieka būt "atkarīgam" no citiem, tomēr cerēt, ka 21.gadsimtā var norobežoties no globalizācijas procesiem, ir diezgan pārgalvīgi. Savukārt konstrukcija "vietējie politiķi ir slikti – starptautiskās institūcijas arī ir sliktas", manuprāt, palielina gatavību ļauties populisma un/vai eksperimentu valdzinājumam.
Taisnības labad jāsaka, ka iekšēji pretrunīgi sevis un apkārtējās pasaules vērtējumi nav raksturīgi tikai Latvijai. Arī konkrētā pētījuma ietvaros parādās, ka sabiedrības viedoklis Igaunijā nebūt nav tik monolīts, kā mums varētu likties un kā, iespējams, labpatīk domāt pašiem igauņiem. Piemēram, attieksmē pret ES un savu valsti aptaujātie Igaunijā uzrāda lielāku optimismu nekā respondenti Latvijā un Lietuvā, savukārt jautājumos par imigrāciju (tēzes, ka imigranti paaugstina noziedzības līmeni, imigranti atņemt darba vietas vietējiem) mūsu ziemeļu kaimiņi ir tikpat nobažījušies kā aptaujātie Latvijā un Lietuvā, kas disonē ar Igaunijas kā "modernas, atvērtas valsts" paštēlu. Precizēšu: es nevērtēju paustos viedokļus, tikai vēršu uzmanību uz to, ka pastāv savdabīgas viedokļu kombinācijas.
Zinu, ka ir cilvēki, kuriem ļoti nepatīk salīdzinājumi ar Krieviju, tomēr konceptuāli uzskatu eklektiskums Baltijā daudz neatšķiras no, piemēram, vēsturiskās atmiņas Krievijā eklektiskuma, kur kā pozitīvie tēli draudzīgi sadzīvo Nikolajs II un Staļins (interesentiem iesaku materiālu par 1917.gada uztveri mūsdienu Krievijā "The Historical Expertise" jaunākajā numurā 2).
Pētījuma autoru uzmanības centrā vairāk ir polarizācijas situācija, kas ir pamatoti – nav joka lieta, ja par kādu svarīgu jautājumu krasi atšķirīgi viedokļi ir diezgan līdzvērtīgās daļās, apgrūtinot kompromisa atrašanu. Tomēr, manuprāt, pētījuma materiāli ir ne mazāk interesanti no uzskatu kombinēšanās aspekta. Nav grūti pamanīt mūsdienu indivīdam raksturīgo paradumu veidot sev uzskatu un informācijas avotu "zviedru galdu" – nedaudz "ezotērikas", nedaudz "kristietības", kripatiņa "pagānisma", šķipsniņa "austrumu" utt. Liekas, ka līdzīgs "zviedru galds" veidojas arī politiskajos priekšstatos.
https://istorex.ru/uDrive/file/960/85c265c30bfdd1ab09c00aad02097bf1/ИЭ-19-1.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
