Māris Zanders: Galvenais, lai nekaujas
Foto: LETA

Lai neieslīgtu pavisam piedauzīgos vispārinājumos un spekulācijās, mēs varētu vienoties, ka šī teksta ietvaros runa ir par valstīm, kuras nosacīti dēvē par liberālajām demokrātijām. Tomēr arī pēc konteksta konkretizēšanas ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, vai iecietības līmenis šajās valstīs ir paaugstinājies, palicis nemainīgs vai pazeminājies, salīdzinot ar, teiksim, pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem.

Vieni norādīs uz sociālajiem tīkliem kā apliecinājumu neiecietības uzplaukumam, citi aizrādīs, ka pati iespēja ikvienam, ja vien viņš paliek likumdošanas noteiktos rāmjos, paust visu, kas ienāk prātā, liecina par lielāku savstarpējo iecietību. Tomēr kopumā daļa šo valstu iedzīvotāju acīmredzot uzskata, ka problēmas ar iecietību ir, tādēļ kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus [1] ir ļaudis, kuri Iecietības dienā pulcējas semināros, festivālos utt., lai runātu par iecietību.

16. novembris – Starptautiskā iecietības diena

Mana tēze ir: neiecietība kā reakcija bija, ir un būs cilvēku savstarpējo attiecību būtiska sastāvdaļa. Var runāt par iecietības nepieciešamību no rīta līdz vakaram – ir daži, teiksim tā, mehānismi, kas neiecietību uztur, neļauj novīst, atrodot jaunas tēmas un iemeslus, ja iepriekšējie apnikuši.

Viens no šādiem mehānismiem ir cilvēkam (šī teksta autoru ieskaitot) raksturīgā vajadzība pašidentificēties ar kaut ko. (Jāpiebilst, ka pašidentifikācija var darboties arī kā noliegums – "es neesmu..."). Pašidentifikācijai per se nav ne vainas. Problēmas sākas, ja kāda grupa ar kopīgu pašidentifikāciju jūtas labāka par citām vai, tieši otrādi, apdraudēta. Varētu likties, ka liberālajās demokrātijās iemeslu justies pārākiem vai apspiestākiem pēdējo simts gadu laikā objektīvi kļuvis mazāk. Piemēram, dažādu minoritāšu (etnisko, reliģisko, seksuālo utt.) tiesības tiek formulētas labāk un arī respektētas lielākā apmērā.

Tomēr pašidentifikācijas mehānisma, atvainojos par neakadēmisku formulējumu, ēnas pusei miera nav, toties izdomas spēju pārpārēm. Minēšu piemēru. Iedomāsimies, ka jūs esat amerikāņu rakstnieks, "baltais vīrietis", kurš kaut kādu iemeslu dēļ nolēmis, ka nākamā romāna galvenais varonis būs "sieviete – afroamerikāniete". Bez jebkādas ironijas mēs varam teikt, ka iejusties citā identitātē būs grūts uzdevums, ko, starp citu, atzīst arī paši autori, kas kaut ko līdzīgu darījuši. [2]

Pieņemsim, ka jūs piemeklē profesionāla neveiksme un jaunā romāna galvenās varones tēls radies pagalam nepārliecinošs. It kā pilnīgi pietiktu ar secinājumu, ka romāns ir slikts, ejam tālāk. Nekā nebija. Izrādās, ka liberālajā demokrātijā ir konkrētās pašidentitātes grupas pārstāvju vērā ņemams skaits, kurš nevis vienkārši nospļaujas par sliktu romānu, bet ir bezgala sašutuši par to, kā kāds viņu grupai nepiederošais ir uzdrošinājies mēģināt attēlot to, kā jūtas, domā utt. viņu grupa. Man ir nācies regulāri lasīt – speciāli nemeklējot – dažādu grupu pārstāvju saniknotus publiskus izteikumus par "viņu" identitātes "nozagšanu", izmantojot "viņu" mūzikai vai tēlotājmākslai raksturīgus elementus darbā, ko radījis citai pašidentitātes grupai piederīgais.

Pārceļot šo situāciju Latvijas kontekstā, tā varētu izpausties kā apgalvojums, ka latviešu folkloras elementus drīkst izmantot tikai etniskie latvieši vai par vecticībniekiem drīkst rakstīt tikai vecticībnieki (OK, lai būtu krievi vispār...). Ja šī teksta lasītājam tas izklausās murgaini, tad es varu tikai piekrist, bet, atkārtošos, liberālajās demokrātijās, par spīti to daudzinātajai iecietībai, ļaudis pamanās uzliesmot savstarpējos apvainojumos, kā saka, uz līdzenas vietas.

Cits mehānisms, kas uztur neiecietību, ir, teiksim tā, vieglprātīga rīkošanās ar valodu. Ir zināma atšķirība, vai es jums saku, ka negribu ar jums runāt, tāpēc ka man nav laika vai intereses, vai ja es paziņoju, ka ar "masonu" (tālāk pēc izvēles – "fašistu", "Kremļa pakalpiņu", "liberastu" utt.) man nav vispār, par ko runāt. Savukārt, ja ierastās verbālās, piedošanu, atvieglošanās formas laika gaitā zaudē asumu (pieļauju, ka paši "liberasti" vai "naciķi" vairumā gadījumu iesmej par šiem apzīmējumiem...), tad mēs taču varam izdomāt arvien ko jaunu, vai ne? Minēšu piemēru. Daļai Rietumeiropas kreiso liberāļu ir tradicionāli raksturīga ļoti kritiska attieksme pret Izraēlu, jo īpaši tās politiku saistībā ar palestīniešiem. Nepārzinu situāciju, neizteikšos, bet kopumā kritiskajā attieksmē neredzu problēmu.

Bet tad kādā jaukā brīdī konkrēto aprindu publiskajos izteikumos parādījās maniere salīdzināt šo Izraēlas valsts politiku ar nacistu politiku pret pašiem ebrejiem, plaši izplatījās tādi salīdzinājumi kā "Gaza – Varšavas geto", "palestīniešu sacelšanās – ebreju sacelšanās Varšavas geto" un līdzīgi. [3] Šī teksta ietvaros nesākšu pierādīt, cik šādas analoģijas – lai cik kritizējama, iespējams, būtu politika pret palestīniešiem – ir nepamatotas no vēstures viedokļa. Runa ir par to, ka šis jaunais "trends" prognozējami savstarpēju iecietību neveicina. Var teikt, ka šis ir ļoti specifisks piemērs. Jā, bet tad es aicinātu arī prātā pārcilāt, cik bieži – un visbiežāk nevietā – liberālajās demokrātijās tiek lietoti tādi vārdi kā "genocīds", "verdzība", "terors" (ko īsteno vai nu sasodītie "kapitālisti", vai sasodītie "kreisie kosmopolīti"...) un līdzīgi.

Tie ir ļoti smagi vārdi, kas "uzvelk" gan tos, kuri pēc pašu pieredzes zina, ko tie patiesībā nozīmē, gan tos, kuriem tie veltīti, gan uzkurina pašus šādu vārdu nevietā lietotājus. Un šis niķis nekur nepazūd, jo acīmredzot mums kā cilvēkiem ir ērti savu izteikumu pastiprināt ar kādu krāšņu salīdzinājumu. Pat ja tas ir pilnīgi, žargonā izsakoties, garām.

Rezumējot: čīkstēt par šodienas trūkumiem ir bezgaumīgi, jo šāda vaidēšana nozīmē, ka ir kaut kāds atskaites punkts ar nosaukumu "zelta laikmets". Tāda nav. Tādēļ, iztiekot bez čīkstēšanas, atkārtošu pieņēmumu, ka neiecietības līmenis kādā sabiedrībā nav atkarīgs no šīs sabiedrības turīguma vai politiskās iekārtas, tādēļ svarīgākais, lai savstarpēju riebeklību sarunāšana paliek verbālā formā un tikai.

https://www.un.org/en/events/toleranceday/

https://www.vulture.com/2019/10/who-gave-you-the-right-to-tell-that-story.html

https://istorex.ru/uDrive/file/1162/149df026c4c0c0df1182bd19f4639b7c/Историческая%20Экспертиза%203%2820%292019.pdf

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form