Māris Zanders, Pans Kleksis
Foto: LETA

Rodas pretrunīgas izjūtas, sekojot Krievijas liberālo politologu un ekonomistu publiskajiem mēģinājumiem saprast, kādā klasifikāciju "plauktiņā" ieliekams Putina režīms.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Birokrātiskā autokrātija" vai "neopatrimonālisms"? Vai tomēr Dienvidamerikas valstīs piedzīvoto "militāro huntu" modelis? Nē, militāristiem Dienvidamerikā tomēr esot bijusi lielāka saprašana par ekonomiku... Un tā tālāk. Šīs debates rada vēlmi neprofesionāli emocionāli novaidēties - kāda starpība nosaukumam, ja pati diagnoze ir bēdīga... Un tāda tā ir, lai gan vērtējumi Krievijas intelektuāļu aprindās, protams, svārstās no apokaliptiskām noskaņām līdz nožēlai par to, ka netiek izmantots samērā labais valsts ekonomiskais stāvoklis, lai veiktu institucionālās reformas. Lai kā arī būtu, nav jābūt rusofobam vai pesimistam vispār, lai secinātu, ka režīms mūsu kaimiņu valstī ir, žargonā izsakoties, ļoti smags gadījums.

Un nu šis režīms ir pazemots. Pēc tam, kad Kremlis parādījis visai pasaulei, ka spēj nosargāt savus reālos vai iedomātos sabiedrotos Tuvējos Austrumos (Sīrija), turpat "durvju priekšā", Ukrainā, tas nav izdevies. Ir pilnīgi vienalga, kā šo režīmu sauc politologi, toties ir skaidrs, ka nu tas kļūs vēl agresīvāks. Tam pat nav nepieciešama Ukrainā pie varas nonākušo orientācija uz Rietumiem - pilnīgi pietiks ar to, ka ukraiņi nenobijās no Krievijas draudiem. Un, lai gan pirmie uz savas ādas to, protams, izbaudīs paši ukraiņi, ar to nevar nerēķināties arī Latvija.

Latvijas Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts statuss, jācer, pasargās no ekstrēmākām Kremļa naida izpausmēm - piemēram, ka mēs Daugavpilī piedzīvosim Krimu miniatūrā (lai gan ar psihopātiem neko nevar zināt...). Tomēr puslīdz droši var prognozēt biežāku nekā līdz šim Latvijas (iespējams, ES vispār) ekporta uz Krieviju traucēšanu, provokatīvu militāristu uzvedību pierobežas rajonos un tajā Austrumprūsijas daļā, ko mūsdienās sauc par Kaļiņingradas apgabalu, manipulācijas ar energoresursu piegādēm un tranzīta plūsmām. Pieļauju, ka Kremlis kā zināmu revanšu iekšējās un starptautiskās auditorijas acīs uztvertu arī tam draudzīgāku politisko spēku nākšanu pie varas Latvijā pēc parlamenta vēlēšanām. (Te gan nav skaidrs, vai brutalitāte, ar kādu Krievija iejaucās Ukrainas notikumos, Kremļa partneriem Latvijā neizdara lāča pakalpojumu...)

Latvijas politiķiem attiecīgi varētu novēlēt pataupīt balss saites, komentējot notikumus Ukrainā - jums būs iespēja sevi parādīt, kad Kremlis vērsīsies pret Latviju. Atbalstīt ukraiņus, protams, vajag, tomēr neaizmirsīsim, ka tas ir vieglāk, nekā saglabāt stāju, kad spiediens vērsts pret mums pašiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Māris Zanders NATO Sīrija Ukraina
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form