Nepatikai pret imigrantiem it kā nevajadzētu automātiski nozīmēt vardarbību pret šiem cilvēkiem — tā teikt, jāšaubās vai mēs paši Latvijā esam daudz iecietīgāki, tomēr mūsmājās ar beisbola nūjām un nažiem tāpēc nevicinās. "Vēsie" briti mūsu ziemeļnieciskajai loģikai nepakļaujas. Dažas dienas pēc latviešu saduršanas pārlapojot britu presi, uzzināju, ka, piemēram, Londonas rajonā Bārnetā uz rasu naida balstīto incidentu skaits posmā no pērnā gada oktobra līdz šā gada oktobrim ir palielinājies par 16% un ir mērāms "divi ik dienu" (26 November, 2004, Newsquest Media Group Newspapers). Ziemeļīrijas galvaspilsētā Belfāstā šādu noziegumu intensitāte sasniegusi piecus nedēļā (28 October, 2004, Irish Times). Izrādās, neiecietības vardarbīgās izpausmes neaprobežojas tikai ar iebraucējiem — Skotijā šogad pret gejiem vērsto incidentu skaits kāpis par 90% (14 November 2004, Sunday Herald).
Britu sabiedrība ar nepatīkamu pārsteigumu atklāj, ka tās izdaudzinātā atvērtība pasaulei ir mīts. Jau minētā YouGov aptauja liecina, ka vairāk nekā pusei baltādaino šīs valsts iedzīvotāju viņu draugu lokā nav neviena "krāsainā". "Krāsainie" atbild ar to pašu — turklāt starp gados jaunajiem divreiz vairāk salīdzinājumā ar viņu vecākiem ir tādu, starp kuru draugiem nav "balto". Britu prese izbrīnīta konstatē, ka starp līdzpilsoņiem netrūkst tādu, kas izmanto likuma nepilnības: proti, likums bāra īpašniekam liedz logā izlikt uzrakstu — "Turkiem ienākt aizliegts!", toties pilnīgi legāli var norādīt — "Musulmaņiem ienākt aizliegts!". Te nu bija integrācija...
Viegli iedomāties, ka Latvijas iedzīvotājus iepriekš minētais nepārliecina — mēs taču neesam ne arābi, ne albāņi, pat ne rumāņi! Tomēr te jāpiemin vēl kāds YouGov aptaujas atklājums: tikai ceturtā daļa no tiem britiem, kuri kreņķējas par pārliecīgi lielo imigrantu skaitu, par pamatu savai nepatikai uzrāda tieši imigrantu rasu vai nacionālo piederību (piemēram, 25% iebilst pret "pārliecīgu" poļu skaitu sev kaimiņos, lai gan Polija nu ir kļuvusi par gluži ietekmīgu ES un NATO dalībvalsti). Pat it kā cilvēciski saprotamās rūpes par imigrantiem kā darba vietu "atņēmējiem" ir prioritāras tikai 10% respondentu — briti pietiekami labi saprot, ka bez viesstrādniekiem viņu ekonomika neiztiks. Toties gandrīz 60% norāda, ka viņus pret imigrantiem noskaņo tas, ka iebraucēji papildus noslogo jau tā ne sevišķi (salīdzinoši) veiksmīgi funkcionējošo sabiedrisko pakalpojumu jomu (medicīna, izglītība u. c.). Tā teikt, ja jūs iebraucat miglainajā Albionā uz kādu laiku strādāt, bez pretenzijām palikt un izmantot aborigēniem paredzēto servisu, tad viss ir kārtībā. Paši britu žurnālisti norāda, ka šāda argumentācija vietējiem imigrantu nīdējiem ļauj justies komfortablāk: sak", mēs jau neiebilstam pret viņiem nacionālo aizspriedumu dēļ, neesam jau nekādi rasisti, vienkārši mūsu valsts sociālā sistēma nespēj apkalpot tādu jaunpienācēju skaitu.
Te varētu aizrādīt, ka vairums austrumeiropiešu atbilst šiem "labā imigranta" kritērijiem — mūsējie vienkārši grib nopelnīt, tad braukt atpakaļ uz dzimteni, tomēr to pagūt izskaidrot kārtējam dzīves nokaitinātajam britam, šķiet, nav iespējams.
Pieņemu arī, ka austrumeiropiešiem, vērojot pārtikušo britu sabiedrību un, salīdzinot ar citām ES valstīm, dinamisko ekonomiku, nav skaidrs, kas vietējos tā neapmierina. Tomēr jāatceras, ka leiboristi savulaik ar vēlmi uzlabot sabiedrisko servisu lielā mērā attaisnoja nodokļu palielināšanu, tomēr ar uzlabošanu nesokas tik labi, kā bija iecerēts, tādēļ ļaudis saīgst.
Rezultātā jāsecina (un tas diemžēl atbilst arī Lielbritānijas policijas prognozēm), ka nākamajā gadā šādu sadursmju skaits ne tikai nesaruks, bet palielināsies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
