Māris Zanders: Klusēšana ne vienmēr zelts
Foto: LETA

"Pētniece iesaka neskart pagātnes jautājumus" – šādi informatīvajā telpā tika atspoguļots [1] Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošās pētnieces Ievas Bērziņas teiktais Saeimas Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijas sēdē 26. novembrī.

Sēdes mērķis esot bijis "uzklausīt ekspertus jautājumā par sabiedrisko mediju attīstīšanu mazākumtautību uzrunāšanai" un eksperti pauduši "domu, ka, tā kā zināms aizvainojums un milzīgas sāpes ir katrā no pusēm, labākais risinājums būtu izvairīties no zināmu jautājumu skaršanas".

Tālākā teksta mērķis nav aizrautīgi kritizēt šādu viedokli, jo a) pētnieku teiktais ir tikai pārstāstīts, b) jebkurā gadījumā viedoklis ir pietiekoši izplatīts Latvijas sabiedrībā, tātad ir aplūkojams bez steidzīgiem paziņojumiem, ka šādi pētnieki laikam ir vai nu "kosmopolīti - sorosīti" vai "Kremļa pakalpiņi".

Tomēr kopumā es šim viedoklim nepiekrītu kaut viena iemesla dēļ – "nerunāšana" neko neatrisina. Tās vai citas kopienas, pat veselas nācijas centieni par kādu posmu vai epizodēm tās vēsturē labāk paklusēt ir cilvēciski saprotami – vienalga, vai iemesls ir kauns par sevi, vai, tieši otrādi, pārāk sāpīgas atmiņas. Tomēr tas neko nedod. Par to bijuši spiesti pārliecināties, piemēram, poļi un ukraiņi. Skaidrs, ka vairākas desmitgades ilgajā periodā, kad Ukraina bija PSRS sastāvā, savukārt Polija bija PSRS satelītvalsts, 1943. – 1944.gada notikumi netika cilāti. Tomēr tos neaizmirsa, un nu jau vairāku gadu garumā mēs varam būt liecinieki, ja tā drīkst teikt, savstarpējai rēķinu piestādīšanai – cik desmitus tūkstošus (!) poļu nogalināja ukraiņi, un cik desmitus tūkstošus (!) ukraiņu savukārt nogalināja poļi, kurš "sāka pirmais" un kurš "tikai atriebās". [2]. Tāpat izvēle paklusēt galu galā neko nedeva Francijai kontekstā ar tās iedzīvotāju sadarbošanas ar nacistu okupācijas režīmu, nemaz nerunājot par to, cik maz vēstures "paslaucīšana zem deķa" ir devusi Balkānu reģionā. Varētu pat teikt, ka nerunāšana ir tieši bīstama, jo agri vai vēlu atrodas kādi indivīdi, kuri neizrunāto mēģina izmantot savās manipulācijās, un sabiedrības nepietiekošās zināšanas par konkrēto tēmu paver ceļu meliem un puspatiesībām.

Tajā pašā laikā es saprotu arī ekspertu (un ne tikai) bažas, jo mums nav sevišķi laba pieredze ar "sāpīgo jautājumu" apspriešanas kvalitāti. (Taisnības labad jāpiezīmē, ka izcili panākumi gan, šķiet, nav nevienā valstī...). Apburtais loks? Manuprāt, nē, ja ir divi priekšnoteikumi.

Pirmais. Lai cik jocīgi tas skan, vispirms ir jāizrunā, kas vispār ir apspriešanas mērķis. Noskaidrot maksimāli daudz vai – vienkārši nosaukt vainīgo. Es personīgi nebūt nepieturos pie kaut kādas uz "zinātniskumu" pretendējošas nostājas, ka vēstures izvērtējumā emocijām nav vietas, nekas nav melnbalts bla bla bla. Tomēr, ja kādas vēsturiskas tēmas apspriešanas teju vai vienīgais mērķis ir noskaidrot, kurš ir "vainīgais", tad mēs arī nekur uz priekšu netiekam un pamatota izrādās rekomendācija labāk par tēmu nerunāt vispār.

Mēģināšu domu ilustrēt. Mani maz aizkustina izteikumi, kas mēģina sadarbību ar okupācijas režīmu attaisnot vai pat interpretēt kā pareizu uzvedības modeli ("tā varēja vairāk izdarīt savas tautas labā" un līdzīgi). Tomēr pirms mesties vārdu kaujās, vispirms es gribētu saprast, kā okupācijas režīms funkcionēja. Tādēļ, piemēram, ar lielu interesi Latvijas Vēstures institūta žurnāla jaunākajā numurā lasīju vēstures zinātņu doktores Dainas Bleieres pētījumu par nomeklatūras uzvedības kontroles mehānismiem [3]. Atļaušos izteikt minējumu, ka Bleiere nedz nomenklatūru grib kaut kaut kā reabilitēt, nedz pievienoties sliktākajam interneta komentētāju – "patriotu" stilam; viņa rāda, kā sistēma darbojās. Man neliekas produktīvi okupācijas perioda tēmu reducēt uz to, ka – atvainojos par vulgarizāciju – pie visa bija vainīgi "Latvijā sabraukušie krievi". Savukārt, ja mēs pētam un pārrunājam GAN okupācijas režīma nesto cittautiešu (atgādināšu, ka ne tikai krievu) imigrāciju no PSRS, GAN to, kādus izdzīvošanas modeļus izvēlējās paši Latvijā pēc kara palikušie, GAN to, kas vispār ir totalitāra sistēma, tad sarunas saturs un forma varētu būt citādi. Esmu ļoti skeptisks par izteikumiem, ka nepieciešams "izlīgums" utt. – cik daudz labu piemēru šādam "izlīgumam" mēs varam nosaukt arī citur pasaulē? Nebūs un nav arī nepieciešama nekādas rituālas "sadošanās rokās". Runa ir par to, ka, ja sarunas mērķis ir nevis fiksi kārtējo reizi pateikt, kurš ir "vainīgais", tad – pat ja sarunas dalībnieks vienalga paliek pārliecībā, ka viņa viedoklis ir tas pareizais, viņš vismaz sarunas ietvaros uzzina kaut ko sev jaunu.

Otrais. Noderētu paplašināt latviešu un cittautiešu Latvijā tēmas hronoloģiskās robežas, neiespīlējot tās posmā "1940.gads – mūsdienas". Latvijā regulāri parādās interesantas publikācijas par Krievijas t.s. balto emigrāciju Latvijā starpkaru posmā [4], par baltkrieviem, poļiem Latvijā utt. Es skeptiski izturos pret tēzi, ka latviešu un cittautiešu attiecībās ir bijis kāds "zelta laikmets" (piemēram, starpkaru posms), par kuru vairāk uzzinot, mēs šodien sāksim aizkustinājumā šņaukāties un atsaukties uz to kā modeli harmoniskai kopdzīvei. Runa ir par to, ka, vairāk zinot par šo attiecību vēsturi, lai cik tā būtu bijusi sarežģīta arī pirms okupācijas perioda, dialogā iesaistītie varētu pakāpties malā no individuālās vēsturiskās atmiņas, kurā arvien centrā būs jautājumi par to, ko kura vectētiņš vai vecmāmiņa darījuši pēc 1940.gada. Man var saglabāties ne pārāk siltas jūtas pret, tēlaini izsakoties, pretējās puses vectētiņu, bet, ja es apzinos, ka šis vectētiņš ir tikai daļa simts – simts piecdesmit gadu ilgā raibumraibā stāstā, latviešu un cittautiešu kolektīvās atmiņas varētu nebūt tik konfliktējošas un personiskas.

https://www.delfi.lv/news/national/politics/ka-tikt-pari-mazakumtautibu-aizvainojumam-petniece-iesaka-neskart-pagatnes-jautajumus.d?id=51670859

https://www.eurozine.com/the-memory-of-world-war-ii-in-poland/

https://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2019_files/2_numurs/Bleiere_LVIZ_2019_2.pdf

https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user-upload/lu-portal/apgads/PDF/Vesture/2018-6/luzv6-05-Gusacenko.pdf

Comment Form