Māris Zanders, Pans Kleksis
Foto: LETA

Vispirms jānorāda, ka šī teksta ietvaros nekomentēšu nedz Grētu Tūnbergu, nedz viņas aktivitāšu vērtējumus. Ņemot vērā, ka jebkurš paskaidrojums nekomentēšanai netiešā veidā arī ir komentārs, labāk citēšu fragmentu no kāda teksta [1], kas gan veltīts prognozēm par cilvēka... seksualitāti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Pēdējo divu desmitgažu laikā dažās sabiedrībās sociālais jūtīgums ir palielinājies tik ļoti, ka cilvēki visā nopietnībā sākuši runāt par "objektivizāciju ar skatiena starpniecību", "vizuālo izvarošanu", "seksuālo vajāšanu, izmantojot ignorēšanu". Mūsu acu priekšā veidojas apvainoto un aizskarto simboliskais tirgus, un gandrīz ikviena sociālā grupa vēlas tajā iekļauties, lai saņemtu savas dividendes." Ir kļuvis neiespējami un bezjēdzīgi apspriest virkni tēmu (reliģija, sociālais aktīvisms, cilvēku pašidentifikācijas līkloči u. c.), jo vienlīdz neizbēgami un nepamatoti tiek pieprasīta "pozicionēšanās" ("Kura pusē tu esi?!").

Līdz ar to tālākais ir piezīmes par tām grūtībām, ar kurām mēs saskaramies, runājot par klimata izmaiņām, un kuras, manuprāt, netiek pietiekoši novērtētas.

Klimatu noteicošiem procesiem ir raksturīga liela inerce, tādēļ nav pamata apšaubīt viedokli, ko īsi varētu formulēt tā: pat ja cilvēki ne tikai vienotos par vēlamo rīcību, bet sāktu to arī īstenot praksē, tuvākajās desmitgadēs nekas būtiski nemainīsies; pat ideālajā gadījumā lūzuma punkts varētu būt ap 2050. gadu. [2] Un te mēs saduramies ar jautājumu par mūsu kā cilvēku domāšanas īpatnībām. Kā sevi piespiest darīt kaut ko tādu, no kā labumu liela daļa šobrīd dzīvojošo nemaz nepieredzēs, savukārt neērtības izbaudīs pilnā apmērā? Nedomāju, ka būtu korekti runāt par kaut kādu mūsdienu cilvēkam specifiski raksturīgu egoismu, nedomāšanu par nākamajām paaudzēm utt. Tā, protams, ir tikai hipotēze, tomēr liekas, ka cilvēkam ir raksturīgi pasauli uztvert savas pieredzes un savas dzīves perspektīvu robežās. Cita lieta, ka ir bijuši laikmeti, kad indivīds un kolektīvs ir mudināts un/vai spiests šīs robežas pārkāpt reliģijas vai ideoloģijas vārdā. Šādai motivācijai arī ir savi plusi un savi mīnusi, par to var dažādi spriest, tomēr 21. gadsimtā šādas motivācijas domāt "ārpus sevis" tā īsti vairs nav.

Šis aspekts arī vedina citādi paskatīties uz apgalvojumu – ja vien politiķi un "korporācijas" patiešām gribētu, vides politika pasaulē jau sen būtu jēdzīgāka. Vainīgā atrašana, protams, ir ērta, tomēr daudzi piemēri – teiksim, brūnogļu iegūšanas turpināšana vai pārtraukšana netālajā Vācijā, kas nu nekādi nav trūcīga valsts, – liecina, ka paši vēlētāji ir tie, kuri nevēlas maksāt ar sava komforta (konkrētajā gadījumā darbvietu) pazemināšanos par to, kas uz viņiem, ja tā drīkst teikt, vairs neattieksies. Var kritizēt t.s. lēmumu pieņēmējus par izvairīšanos no nepopulāras rīcības, tomēr tikpat labi var atgādināt, ka viņi tikai atspoguļo vēlētāju noskaņojumu.

Citiem vārdiem sakot, varu iedomāties to cilvēku motivāciju, kuriem ir bērni, un varu iedomāties, ka vismaz daļa viņu arī sekulārā sabiedrībā var rīkoties pretēji savam komfortam. Jautājums ir par tiem, kuriem šādas motivācijas nav, bet – un to gribētu uzsvērt – par kuru izvēli es atsakos arī moralizēt. Ja globālais diskurss tev gadiem ilgi borē, ka visa centrā esi tu – tava karjera, tavs dzīves "piepildījums", tava "jaunā pieredze", tavs, tavs, tavs... –, tad ir liekulīgi paģērēt rīkoties pretēji.

Otrs aspekts, kur grūti formulēt drošas atbildes, ir saistīts ar pragmatisko attieksmi. Respektīvi, ir ar dažādām nozarēm saistīti eksperti, kuri kaut kādu iemeslu dēļ skeptiski vērtē iespēju, ka klimata izmaiņu jomā vārdos deklarētais pietiekamā mērogā tiks arī īstenots. Šo cilvēku pozīciju var formulēt tā: nav jēgas vaimanāt vai lamāties, ir jāmeklē veidi, kā pielāgoties situācijai. Ar pielāgošanos var saprast daudzas un atšķirīgas "lietas": sākot ar visnotaļ piezemētu kanalizācijas sistēmu pārbūvi (lai tās tiktu galā ar lielākiem ūdens apjomiem) un beidzot ar dažādiem ģeoinženierijas projektiem, kas, piemēram, atstarotu daļu saules gaismas Zemes stratosfērā. [3] Jāuzsver, ka jēga ir visam, uz priekšu ir jāvirzās visos šajos virzienos.

Problēma ir tā, ka var gadīties, ka panākumi kādā no šiem virzieniem var kalpot kā attaisnojums nekā nedarīšanai cilvēces funkcionēšanas paradumu maiņā. Tēlaini izsakoties – ā, ir izdevies radīt pret sausumu izturīgākas lauksaimniecības kultūras? Ir izdevies izstrādāt lētākas sālsūdens atsāļošanas tehnoloģijas? Forši, tad jau viss būs labi! Formulēšu citādi. Ir šis vecais labais izteiciens: "Ceri uz labāko, gatavojies sliktākajam." Atzīšos, ka man šī pozīcija liekas racionāla un es nepiekrītu viedoklim, ka zinātnieki, inženieri vai uzņēmēji, kuri strādā virzienos, kas, iespējams, ļaus mums funkcionēt arī krietni skarbākos vides apstākļos, ar savu darbu kaut kā leģitimizē mūsu neapdomību un tuvredzību.

Tas būtu tāpat, kā paziņot, ka ārsts, kurš cenšas palīdzēt kādam ar, atvainojos, nodzertām aknām, šādi atbalsta viņa dzeršanu. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka mums ir raksturīgi pieķerties kādam sasniegumam, lai to interpretētu kā problēmas atrisinājumu. Piemēram, mums liekas, ka ar elektrību darbināmi auto jau ir teju vai galīgā un uzvarošā atbilde klimata problēmām (acīmredzot mēs uzskatām, ka visa elektrība tiek ražota no atjaunojamiem resursiem...). Respektīvi, ir risks, ka nepārprotami noderīgi atklājumi un jauni tehnoloģiski risinājumi tiks saprasti kā garantija "status quo".

https://syg.ma/@ivan-kudriashov/allierghiia-na-kibierkozhu-ghonzo-zamietka-o-sieksualnosti-budushchiegho

https://nplus1.ru/blog/2019/09/25/global-warming

The Economist, 2019. gada 21. septembris, 79.–81. lpp.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Māris Zanders
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form