Ņemu jauniznākušo pašmāju autoru darbu par vēsturi. Par Franču revolūciju. Tā. ""The Times", 1793. gada 25. janvārī ziņojot par Luija XVI sodīšanu ar nāvi, ziņu tekstā ievietoja komentāru par to, ka vairāki rīta laikraksti, cenšoties iegūt maksimālus ienākumus no lasītāju pieprasījuma pēc notikumiem, ir maldinājuši tos, publicējot nāvessoda izpildīšanas aprakstus, vēl pirms tas bija noticis." [2]
Ak Dievs, mediji acīmredzot ir nelabojami! Jau savos pirmsākumus, 18. gadsimtā! Ka tik būt pirmajiem, ka tik piesaistīt publikas uzmanību! Vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk mēs to redzam koronavīrusa gadījumā...
Stop. Bija taču iecere izvēdināt galvu, par vīrusu nedomāt. Ņemam citu lasāmo, kaut ko mierīgāku. Piemēram, par agrākajiem dzelzceļa maršrutiem un stacijām Latvijā. Tā. "Viņam (vietējam iedzīvotājam – M.Z.) ir sazvērestības teorija par to, "kāpēc Šlesers iznīcinājis Ērgļu līniju", – viņam pie Ērgļiem esot dzīvojusi vecmamma un tur visu laiku bijis jābrauc "vasarās vergot". Tā teikt – lai to slikto atmiņu mazāk." [3] Šī cilvēku nezūdošā vēlme saklausīto pārspīlēt, kaut ko no pirksta izzīstu izvērst par skaidrojumiem ir vienkārši nepārspējama! Atliek palasīt, ko sociālajos tīklos raksta par koronavīrusu... Klau, kas notiek?!
Kā lasītājs, iespējams, jau uzminējis, līdzšinējā teksta mērķis bija nedaudz kariķētā veidā norādīt – ja kāda tēma ir mums "iesēdusies smadzenēs", no tās tik viegli vaļā netikt. Par spīti argumentam, ka "cepšanās" tāpat neko nemaina, un līdzīgiem saprātīgiem apsvērumiem. Lai būtu godīgi, jāatzīst, ka tas attiecas uz šī teksta autoru pašu. Kā būtne ar pretenzijām uz zinātniskos pierādījumos balstītu domāšanas veidu lasu, piemēram, akadēmiski korektu, vērtīgu molekulāro biologu analīzi [4], bet pa galvu jaucas doma, ka tas viss, protams, ir ļoti interesanti, bet vispār Itālijā... Nu, jūs sapratāt.
Vieni ir pārliecināti, ka "nav ko psihot", citiem ir pretējs viedoklis, tomēr jebkurā gadījumā šī ir "uzvelkoša" tēma. Nav īsti nozīmes tam, kāds konkrēti ir katra individuālais viedoklis par medijiem, politiķiem, ķīniešiem, itāļiem vai vēl kaut ko, – ir viedoklis, kas tā "nesējam" ir būtisks. Šajā kontekstā man ir hipotēze. Gadsimtiem ilgi "uzvelkošās" tēmas bija saistītas ar cilvēku reliģisko pārliecību.
Par laimi un pretēji vulgāru ateistu apgalvotajam – nebija gluži tā, ka šādi strīdi neizbēgami noveda līdz pretējas pārliecības paudēju, teiksim tā, fiziskai iespaidošanai, tomēr tie bija par kaut ko cilvēkiem ļoti būtisku. Īsti nepiekrītu viedoklim, ka nu dzīvojam sekulārajā laikmetā (atliek paskatīties ārpus Eiropas robežām...), tomēr liekas, ka reliģiju ir nomainījis viss, kas saistās ar mūsu fizisko labklājību. Sākot ar niknām diskusijām ap vakcīnām un klimatu, beidzot ar, nu, jā, "jauno koronavīrusu" un līdzīgām ķezām.
Citiem vārdiem sakot, ja strīdi par, teiksim, politiku vai kādu TV šovu bija, ir un būs tādā ritualizētas aplamāšanās līmenī, tad veselību skarošie jautājumi mums ir reāli būtiski ar visām no tā izrietošajām sekām. Šī iemesla dēļ, manuprāt, ir vērts ar cieņu izturēties arī pret viedokļiem, kas nesakrīt ar tavējo.
Formulēšu citādi. Ja mēs jūtam vēlmi savstarpēji dūšīgi izplūkties par, piemēram, gaidāmo ārkārtas vēlēšanu Rīgā tēmu, darām to, savukārt koronavīrusa gadījumā mēģinām tomēr saudzēt savu un citu nervu sistēmu. Ja viens līdzpilsonis otram saka, ka šis otrs ir pilnīgs stulbenis, ja balsos par partiju X, tad tā ir viena situācija. Ja savukārt agresīvi tiek skarta reālu stresu radoša tēma, tā ir cita situācija.
Noslēguma teikums ir bezgaumīgi patētiskākais, kādu esmu pēdējos gados rakstījis: sen nav bijis tāda laika, kad savstarpēja iecietība ir bijusi tik nepieciešama.
Deniss Hanovs. Valdis Tēraudkalns. Asiņainā rītausma Parīzē. 1789. gada revolūcija kā mediju notikums. Zinātne, 2019., 125. lpp.
Elīna Kursīte. Liene Millere. Nākamā pietura – mājas. Rīga, 2019.,111. lpp.
https://trv-science.ru/2020/02/11/chto-mozhet-skazat-bioinformatika-o-vspyshke-coronavirusa/