Māris Zanders, Pans Kleksis
Foto: LETA

Pētīt ļaunuma gradācijas un nokrāsas var likties dīvaina nodarbe, tomēr vēsturnieki, sociologi un politologi ir veltījuši simtiem lappušu, mēģinot fiksēt totalitāro un autoritāro režīmu Eiropā lokālās īpatnības. Ja simboliskās vienādības zīmes likšana starp Staļina un Hitlera režīmiem ir vairāk vai mazāk noticis fakts (ja neskaita, protams, Krieviju), netrūkst jautājumu par, piemēram, Salazāra režīma Portugālē vai Franko režīma Spānijā specifiku (it īpaši ja ņem vērā abu pēdējo ievērojamo ilgumu).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Cik noprotams, viena no atšķirībām ir šāda. Salazāra Portugālē & Co. režīmam nelikās izšķiroši svarīgi, lai visi piekrīt tā deklarētajiem uzskatiem un rīcībām. No pilsoņiem tika prasīta pirmkārt nerunāšana pretī - ko viņi privāti domā nebija tik būtiski, kamēr šī domāšana palika „virtuves" līmenī. Savukārt Staļina - Hitlera izveidotajās sistēmās ar to bija par maz. Pilsoņiem bija arī jādomā „pareizi", pretējā gadījumā viņi tika uzskatīti par ienaidniekiem.

Pie atšķirībām vēl atgriezīsimies, jo, šķiet, jāpaskaidro tēmas izvēle vispār. Kad mēs šobrīd ar klusām šausmām skatāmies uz Putina režīmu Krievijā, šī akadēmiskā diskusija iegūst diemžēl ļoti praktisku saturu: ar ko mums ir darīšana? Ar Staļinu vai Salazāru? Un, ja izmanto pirmo, jau pieminēto nošķīrumu, tad laikam gan ar Staļinu. Jo, spriežot pēc procesiem pašā Krievijā, Kremli neapmierina, ka kāds vienkārši neatbalsta, piemēram, Krimas okupāciju. Ja nevēlies nepatikšanas (mediju slēgšana, amata zaudēšana augstskolā, „nodevēja" statusu utt.), tev šī okupācija ir skaļi jāapsveic.

Nākamais nošķīrums ir aktuālāks, jo dod priekšstatu par to, ko režīms nozīmē kaimiņvalstīm.  Tātad tiek pieņemts, ka nosacītajai Salazārs & Co. režīmu grupai bija raksturīga tiekšanās uz stagnāciju, sastingumu, kas pavalstniekiem tika pasniegta kā „stabilitāte" un „miers". Gadījās pat tā, ka režīms (piemēram, Rumānijā) „nolika pie vietas" tam it kā ideoloģiski tuvus radikāļus, ja tie sāka apdraudēt tik tīkamo „kapsētas mieru".

Savukārt Hitlera - Staļina režīmu modeļi spēja pastāvēt, tikai patstāvīgi mobilizējot valsti karam. Vienalga, pret iekšējo vai ārējo ienaidnieku. Un arī izmantojot šo nošķīrumu, liekas, ka Putina salīdzināšanai ar Hitleru dažādās karikatūrās ir pamatojums. Vēl pirms dažiem gadiem likās, ka Kremļa uzstādījums Krievijas iedzīvotājiem bija apmēram tāds: jūs nejaucieties politikā un mēs jums netraucējam izbaudīt salīdzinoši pieaugušās turības labumus patēriņā. Tiek uzturēta zināms šovinisma līmenis ārpolitikā, tomēr tam nepārsniedzot Krievijai kā impēriskai valstij tradicionālo. Nu ir notikušas būtiskas izmaiņas, kuru iespējamie cēloņi ir jau cita tēma.

Tas savukārt nozīmē, ka, ja līdz šim Krieviju varējām uztvert kā, protams, ne visai jauku kaimiņu, kurš laiku pa laikam sastrādā cūcības, tomēr kopumā ir nodarbināts pats ar savu ikdienu, tad nu jāpieņem skarbā patiesība, ka kaimiņos ir valsts, kura konfliktu meklēs patstāvīgi, ka tā ir nevis valsts ar problēmām demokrātijas uzturēšanā, bet klasisks totalitārisms.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Krievija Krima Māris Zanders
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form