Pieļauju arī, ka līdzīga attieksme ir pret "čekas maisos" atrodamo skaidrojumiem portāla "Delfi" projektā "Maisi vaļā". Īsi sakot, skaidrojumi neapmierina.
Redzot kolēģu visnotaļ rūpīgo darbu, neliktos taisnīgi, ka izvairīgās uzrunāto atbildes mazinātu paveiktā darba nozīmi. Aprakstītā situācija rada trīs savstarpēji nesaistītus komentārus no manas puses.
Pirmais. Cilvēkam ir lielas spējas izdomāt tādu interpretāciju, attaisnojumu savai rīcībai, ka viņš pats tai notic. Kā "publisko melu" tēmai veltīto publisko lekciju cikla vienā no sadaļām saka biologs Andrejs Čabovskis [2], cilvēks var būt tik dziļi pārliecināts par savu versiju, ka tiek galā pat ar t.s. melu detektoru.
Otrais. Tas, kas no šodienas viedokļa liekas savā nejēdzīgumā neticama argumentācija, lēmuma brīdī pašam lēmuma pieņēmējam, viedokļa paudējam tāds nelikās. Izsmalcinātais intelektuālis Stefans Cveigs, kurš nevēlējās dzīvot Hitlera okupētajā Austrijā un galu galā izdarīja pašnāvību, Pirmā pasaules kara sākšanos, kā pats vēlāk atzina, sagaidīja tā: "Divu miljonu pilsēta, piecdesmit miljonu zeme šajā stundā izjuta, ka viņi līdzpārdzīvoja pasaules vēsturi, acumirkli, kas nekad neatgriezīsies, un ka ikviens bija aicināts iesviest savu niecīgo "es" šajā gailošajā masā, lai tur attīrītos no jebkāda savtīguma." [3] No mūsu viedokļa (un arī paša Cveiga jau vēlāk), zinot, ko karš atnesa, Cveiga izjūtas 1914. gadā liekas neiedomājamas, absurdas, bet gan jau tās tādas bija.
Pirmajā un otrajā komentārā minētās cilvēka domāšanas īpatnības var, kā saka, pārklāties. Paskaidrojumam var minēt situāciju nule kā proklamētajā Latvijas valstī 1918. gada decembrī, kad virkne Latvijas politisko grupu, kas valsts proklamēšanu atbalstījušas, izšķirīgā brīdī rīkojās, teiksim tā, savdabīgi. "Pretstatā visai pilsoniskajai presei kreisās avīzes neaicina organizēties, ķerties pie ieročiem, mobilizēties, lai cīnītos pret lieliniekiem.
Avīzei "Uz priekšu!", paužot revolucionāro sociālistu viedokli, alfa un omega paliek Satversmes sapulce. Jebkuras Pagaidu valdības aktivitātes, lai konsolidētu sabiedrību cīņai pret lielinieku iebrukumu, tiek traktētas kā nelikumīgas, prettautiskas, šķiriskas, bīstamas. A priori avīzei "Uz priekšu!" ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā, "ja Latvijas valsts sagrūs, vainīga būs Latvijas buržuāzija", un tāpēc "mēs savas asinis neliesim pirms Satversmes sapulces sasaukšanas". Arī avīze "Sociāldemokrāts" visās Pagaidu valdības antilielinieciskajās rosībās saskata vienīgi nosodāmo: "Pilsonība izturas pārāk izaicinoši, bruņojas, gatava izaicināt strādniekus." Īpaši kritizējams sociāldemokrātiem šķiet Pagaidu valdības aicinājums "Pie ieročiem!", uzskatot, ka tas nekādi neatbilst proletariāta interesēm." [4]
Nebūdams eksperts, atļaušos tomēr izteikt pieļāvumu, ka a) gan jau minētās politiskās grupas vēlākajos valsts pastāvēšanas gados formulēja tādus skaidrojumus savai nostājai 1918. gada decembrī, kuriem pašas ticēja; b) konkrētajā vēstures periodā šo grupu rīcībā – kas no šodienas viedokļa ir nepieņemama – bija sava loģika.
Trešais. "Delfu" projektam neizbēgami līdzi nākošā prasība, lai iesaistītās puses paskaidro savu rīcību, ir tik organiska un būtiska, ka tā attiecināma uz sadarbības epizodēm citos mūsu vēstures posmos. Piemēram, 1940. gads un sociāldemokrāti.
Politologa Ivara Ījaba skatījums: "Padomju okupācija 1940. gada jūnijā daļā partijas raisa revanšistiku sajūsmu: sociāldemokrāti cer, ka no jauna stāsies spēkā demokrātiskā Satversme. Šīs ilūzijas tiek agri pieviltas: Kirhenšteina valdība atsakās reģistrēt atjaunoto LSDSP. Būtisks traips sociāldemokrātu reputācijai 1940. gadā ir fakts, ka virkne redzamu LSDSP biedru kļūst par klaji prosovjetiskās Kirhenšteina valdības ierēdņiem: Brūno Kalniņš kļūst par Latvijas armijas politisko vadītāju, Voldemārs Bastjānis kļūst par departamenta vadītāju Finanšu ministrijā, Klāvs Lorencs – par bankas direktoru u. tml. Vienlaikus ir aplami apgalvot, ka LSDSP biedri būtu vadījuši Latvijas sovjetizāciju vai to kaut cik jūtami ietekmējuši – pat tad, ja Brūno Kalniņa atrašanās armijas vadībā daudziem radīja ilūzijas par jaunā režīma demokrātisko raksturu.
Turklāt jāņem vērā, ka ar padomju varu bija gatavi sadarboties visdažādāko partiju un novirzienu Latvijas politiķi – pats Kirhenšteins bija Progresīvās apvienības biedrs, tieslietu ministrs Juris Pabērzs – latgaliešu Progresīvās tautas apvienības biedrs utt. Daudzi sociāldemokrāti nebūt neatbalstīja Latvijas iekļaušanu PSRS, bet gan, vismaz pēc pašu domām, "glāba, kas glābjams"." [5] Ījabs norāda, ka "kolaborācija diemžēl tolaik nepazina partiju krāsu atšķirības; iespējas taisīt karjeru jaunajā iekārtā izmantoja dažnedažādi ļaudis – turklāt vairums viņu nāk no Ulmaņa režīmam lojālajām "pilsoniskajām" aprindām, nevis no pagrīdē iedzītiem sociāldemokrātiem". [6] Citiem vārdiem sakot, jautājums nav tikai par sadarbību ar VDK. Jautājums "Kādēļ jūs tā rīkojāties?" attiecas uz plašāku personu un notikumu loku. Tas ir ļoti nozīmīgs jautājums, kas caurauž Latvijas 20. gadsimta vēsturi.
Rezumējot: a) ir jārēķinās, ka, par spīti aicinājumiem "vienkārši godīgi izstāstīt", daudzas personas, uz kurām šie aicinājumi vērsti, vai nu vispār neko nestāstīs, vai stāstīs interpretācijas, kas vairumam klausītāju liksies izvairīgas, nepatiesas utt.; b) tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram pētīt un mēģināt saprast sadarbošanās fenomenu. Tas – diemžēl! – nav reti sastopams Latvijas vēsturē, un rezultātā pētāmās vielas netrūkst arī tad, ja kāds izvēlas klusēšanu vai notikušā "pārrakstīšanu".
Robert M. Sapolsky. Behave. The Biology of Humans at Our Best and Worse. 2017. Citēts no tulkojuma krievu valodā, 419. lpp.
Igors Šuvajevs. Rūpēs par dvēseli. Vērtību likteņi. Zinātne, 2019., 108. lpp.
Ilgvars Butulis. Dažas Latvijas valsts pastāvēšanas problēmas latviešu preses skatījumā 1918. gada decembrī. Rakstu krājums "Nacionālo valstu veidošanās Baltijas reģionā un Austrumeiropā 1917.–1918.gadā." Latvijas Kara muzejs, 2018., 42.–43. lpp.
Ivars Ījabs. Sociāldemokrātija un valsts dibināšana. Latvija. Frīdrija Eberta fonds, 2019., 55. lpp.
Turpat, 62.–63. lpp.