Šomēnes "Delfi" publicēja materiālu par nelielu publisku ķīviņu starp Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) un biedrību "SkeptiCafe" par kāda pasākuma rīkošanu LNB telpās.[1] Es negribētu vērtēt konkrētajā situācijā iesaistīto pušu argumentus – kaut tā iemesla dēļ, ka tad būtu jāraksta arī par dažādiem tekstiem, kas regulāri parādās uz sabiedrības izglītošanu it kā taču pretendējošos plašsaziņas līdzekļos, arī grāmatu formā, tāpat par dažādiem, teiksim tā, interesantiem pasākumiem, kuriem telpas regulāri atvēl organizācijas, kas arī sevi uzskata par sabiedrību izglītojošām.
Tā vietā kolēģu atspoguļoto tēmu izmantošu, lai piedāvātu savu versiju par nošķīrumu "zinātnisks – nezinātnisks". Varētu likties, ka "te tāpat viss skaidrs", tomēr tā gluži nav, jo, cik esmu ievērojis, zinātniskā pasaules uzskata pārstāvjiem viņu oponenti labprāt min jautājumus, uz kuriem "arī zinātnieki nespēj atbildēt", vai tēmas à la "jūs paši nespējat vienoties par to, kāpēc dinozauri izzuda" utt., liekot šādi manīt, ka viņu, oponentu, apgalvojumi ne ar ko nav sliktāki.
Zinātnieki gan kļūdās, gan strīdas, gan neiegūst cerēto rezultātu.
Ja runājam par pēdējo situāciju, tad, ja tā padomā, vēsture ir netaisnīga pret neveiksminiekiem, kuri ar savu neveiksmi ir palīdzējuši kolēģiem un pēctečiem, signalizējot, ka, tēlaini izsakoties, šajā virzienā rakt nav vērts. Pieminekli neveiksminiekiem, nopietni!
Zinātnieki kļūdās. Man kā vairāk uz humanitārajām zinātnēm orientētam tipiņam uzreiz nāk prātā krāšņie piemēri, kad pētnieki ir kļūdaini interpretējuši slavenu mākslinieku n-tās reizes pētīto darbu patieso saturu.[2]
Zinātnieki apstrīd viens otru. Šomēnes astrofiziķu grupa nāca klajā ar modeli, kas – atvainojos par neizbēgamo vulgarizāciju izklāstā – apšauba līdzšinējo t.s. tumšās matērijas funkcionēšanas modeli. Un skaidrs, ka grupas kolēģi nekavējās izteikt savas kritiskās piezīmes.[3]
Bet! Zinātnisko apgalvojumu un prognožu lauka īpatnība ir tā, ka diskutētāji lieto vairāk vai mazāk vienādus kritērijus, parametrus, līdz ar to kašķa iznākums ir racionāli saprotams – strīdnieki var pierādīt savu taisnību ar argumentiem, kurus otra puse nevar noraidīt. Atkal atvainojos par vienkāršotu izklāstu, bet diezgan tipisks piemērs. Vispirms viena grupa pirms dažiem gadiem paziņo, ka kādā Dānijas apvidū atrastās meitenes atlieku izotopiskā analīze liecinot, ka viņa esot dzimusi ārpus Dānijas pašreizējās teritorijas.
Redz, pāris tūkstošus gadu jaunās nelaiķes kaulos atrasti tādi stroncija izotopi, kādu Dānijas ģeogrāfiskajos apstākļos nav un nav bijis. Zinātniskā publika sajūsmā noelšas. Savukārt šogad cita grupa indīgi apjautājas, vai kolēģiem nav ienācis prātā, ka kaļķis, ko zemnieki ilgstoši izveduši uz lauka aramzemes uzlabošanai, varētu būt izkropļojis analīzi.[4] OK, bet tagad, kad dažādie viedokļi ir izskanējuši, tālākais jau ir skrupuloza, padziļināta, atkārtota analīze, kas agri vai vēlu pierādīs, kura argumenti pamatotāki. Cits piemērs.
Šomēnes parādījās hipotēze [5] par to, ka, senlaikos mainoties cilvēku uzturam, mainījās arī, formulēsim tā, sakodiens, kas savukārt mainīja to, kādas skaņas parādās valodā. Un atkal citi pētnieki saka, ka šādi spriest nevar, tomēr diskusija ir iespējama, jo neviens no tajā iesaistītajiem sava viedokļa pamatošanai neatsaucas uz, teiksim, Atlantīdas civilizāciju.
Savukārt, ja viena no strīdā iesaistītajām pusēm neatzīst, nesaprot otras lietotos kritērijus, jēdzienus, fizikālos lielumus utt., tad strīds un strīdnieku salīdzināšana vispār kļūst bezjēdzīga. Tā pat vairs nav ābolu salīdzināšana ar bumbieriem! Līdz ar to nav jēgas kādam astrofiziķim vai neirobiologam jautāt, ko viņš domā par... seko varianti. Neko viņš nedomā! Un otrādi. Neirobiologs, protams, var piedāvāt savu interpretāciju reliģiskas ekstāzes parādībai, bet šo parādību piedzīvojušais, visticamāk, interpretāciju atzīs par vismaz nepilnīgu.
Ar visu iepriekš pausto es ne tikai vēlos teikt, ka nevajag zinātniekiem uzdot jautājumus, uz kuriem viņi nevar jēdzīgi atbildēt, es vēlos teikt, ka – kādas šausmas, kādas šausmas! – zinātne nav demokrātiska. Nav demokrātiska tādā izpratnē, ka tajā neiekļaujas apgalvojumi, kas balstīti kritērijos un parametros, kas savukārt nav zinātnē lietoti.
Tas nenozīmē, ka šiem atšķirīgajiem apgalvojumiem nav tiesību pastāvēt. Ja kādam palīdz apziņa, ka viņš sarunājas ar kokiem, un viņš spēj šo apziņu pamatot ar savu kritēriju modeli, neredzu problēmu. Bet nav zinātnes un "alternatīvās zinātnes", jo "alternatīvuma" piesaukšana koķetē ar it kā piederību zinātnei. Ir zinātne, un ir ar zinātni nesaistīti izteikumi, normāla lieta. Līdz to arī nav iemesla iebilst, ja kāds saka, ka vēlas izklāstīt savu viedokli par dvēseļu pārceļošanu, un ja kāds cits dod platformu šī viedokļa izklāstīšanai. Iemesls iebilst ir tad, ja sākas manipulēšana à la "šī ir alternatīvā zinātne", jo tas vienkārši nav godīgi, paturot prātā, ka zinātnieki nevar strīdēties par pavisam citā atskaites sistēmā konstruētu apgalvojumu.
https://www.livescience.com/65017-priestess-probably-not-world-traveler.html
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
