Māris Zanders: Otram galvā neielīdīsi
Foto: LETA

Ziemassvētkos sociālo tīklus pārpludina reliģiskā simbolika un kulinārijas izstrādājumi. Abi, ja tā var teikt, tematiskie bloki var izraisīt arī zināmu īgnumu, ko koncentrētā veidā var formulēt divos jautājumos. Pirmais. Cik patiesa ir šāda kristīgo simbolu uzsvērta lietošana ierobežotā laika nogrieznī? Otrais. Kāpēc Ziemassvētku sastāvdaļa ir vētraina iepirkšanās? Apvienojošais, trešais, jautājums: kas tā visa par izrādīšanos?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja formulētie jautājumi vedina domāt, ka tālākais teksts ir ņerkstēšana tikumu pagrimuma kritikas žanrā, steidzu nomierināt. Jo vairāk lasu, jo vairāk sliecos domāt, ka dažādu paradumu iemesli ir krietni sarežģītāki, nekā var likties.

Vispirms par Ziemassvētkos novērojamo vēlmi parādīt sevi kā kristīgajai tradīcijai piederīgu. Te nav grūti uzrakstīt desmitiem teikumu par to, cik dīvaini ir šādi ritualizēti apliecinājumi, ja ņem vērā, ka ikdienā vairumam no mums attiecības ar kristīgo tradīciju un ētiku, kā arī reliģiju kopumā ir, maigi izsakoties, attālinātas. Savukārt dažādu reliģijas antropoloģijai un socioloģijai veltītu tekstu lasīšana ilgstošā periodā ir novedusi šo rindu autoru pie secinājuma, ka cilvēka attiecības ar reliģiju ir tik sarežģītas, ka prātīgāk ir izvairīties no pārsteidzīgiem apgalvojumiem.

Divi piemēri no hronoloģiski nesen lasītā. Okupācijas gados padomju vara cītīgi uzraudzīja ticīgos Latvijā, bez liekas kautrības iejaucās draudžu dzīvē un nevairījās no represijām pret kristiešiem. Viena no šīs politikas sastāvdaļām – konkrētā piemēra gadījumā runa ir par pareizticību – bija Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Padomes lietu pilnvarotie pie Latvijas PSR Ministru Padomes. Pārbaudītais komunistiskā režīma kadrs, Latvijā pēc kara iebraukušais Aleksandrs Saharovs šo posteni ieņēma ļoti garā periodā – no 1949.gada līdz 1987.gadam. Biedrs Saharovs nomira cienījamā vecumā, 2013.gadā, un ... "viņa izvadīšana notika pēc pareizticīgo tradīcijas, ko veica Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāles klēriķis" [1]. Baznīcas vajātājs mūža noslēgumā mainījis savus uzskatus par 180 grādiem? Kas to lai zina, tomēr es atturētos teikt, ka mēs redzam vienīgi un tikai "sekošanu modei", liekulību. Zināmā mērā "apgriezts" piemērs. Arī šodien ir vecticībnieku kopienas Sibīrijā, kas ļoti noraidoši izturas pret to, ko apkopojoši varētu apzīmēt par mūsdienu tehnoloģiju sasniegumiem. Tomēr šo kopienu pētījumu liecina, ka laika gaitā ticīgie sāk pieļaut kompromisus. Piemēram, mobilo tālruņu lietošana joprojām tiek uzskatīta par grēcīgu, savukārt rāciju – nē. Ar avio un cita veida transportu, kur jāuzrāda pase, pārvietoties ir pretēji ticībai, braukt ar auto – nē [2]. Un tā tālāk. Tas viss kopienām nepiederošam cilvēkam, visticamāk, var izklausīties pretrunīgi vai nejēdzīgi, bet – vērotājam nav tiesību ironizēt vai apšaubīt kopienu locekļu motīvus, konstruējot šādus kompromisus starp viņu ticību un ikdienas realitāti.

Acīmredzot, indivīda attiecības ar reliģiju nav aprakstāmas kā "vai nu – vai nu".

Tālāk par Ziemassvētku svinēšanas, teiksim tā, priekšmetisko pusi. Tik enerģiska cenšanās demonstrēt plašai publikai, ko tu ēd vai gatavojies ēst, var tiešām nedaudz mulsināt. Vai kaitināt. Tomēr šiem paradumiem ir savi skaidrojumi. Kāda pētnieka viedoklis, ka ēdienu un dzērienu ievietošana, teiksim, Instagram platformā ir tāds kā sekulārs, neapzināts aizvietojums Tēvreizes skaitīšanai pirms maltītes [3], man gan šķiet nedaudz sadomāts, tomēr nevar noliegt, ka ēdiens (dzēriens) arvien ir bijis ļoti svarīgs simbols, attiecīgi te nav ko kašķēties. Citēšu kādas Latvijas pētnieces piezīmes [4] par ēšanas paradumu maiņu Eiropā XVI – XVIII gadsimtos: "... palielinās interese par dārzeņiem, īpaši uz aristokrātu galda. Pretstatā gaļai, dārzeņi iepriekš tika uzskatīti par plebejisku ēdiena izvēli. Ievērojami populārāki kļuva trīs īpaši dārzeņu veidi – sēnes, artišoki un sparģeļi. Savukārt cieti saturošo dārzeņu, tostarp graudaugu, popularitāte saruka.

Šādi fakti vēsturniekiem liek domāt, ka, sākot no 16.gadsimta, elites pārtikas izvēli noteica nevis augsta barības vērtība un tātad eksistenciāla vajadzība, bet gan gardēdība un vēlme pēc dažādības". Labi, "zīmēšanās", lai demonstrētu savu turību, nav pati jēdzīgākā nodarbošanās, tomēr, ja svētku galda vizuālā "kopīgošana", pozēšana pie eglītes ar dāvanām un līdzīgi, ir veids, kā cilvēks signalizē, ka ar viņu viss ir puslīdz kārtībā, ka viņš spēj ievērot tradīcijas, es te neko banālu nesaskatu. Vismaz no sociālās antropoloģijas viedokļa.

Pieļauju, ka analītiski noskaņotākos indivīdus lakoniska atsaukšanās uz tradīciju ("nu, tā ir pieņemts...") neapmierina. Kāpēc tieši piparkūkas? Un kas tas par briedi Rūdolfu? Ziemassvētku periods ir bagāts ar šādiem simboliem, kuru izcelsme daudzos gadījumos nav plaši zināma un, acīmredzot, arī būtiska. Loģisks jautājums: kādēļ lietot simbolus, ko pats īsti nesaproti? Atbilde, kas, iespējams, prasīgākus prātus neapmierinās : tā cilvēki vienkārši dara. Minēšu piemēru. No Antīkās pasaules Eiropa mantoja priekšstatu par piecām maņām: dzirdi, redzi, garšu, tausti un smaržu. Viduslaikos tās attēloja kā dažādus dzīvniekus, saistīja ar simboliskiem grēku un tikumu vizuāliem atveidojumiem utt.

Laika gaitā šis "piecinieks" Eiropas mākslā saglabājās, un, teiksim, 17.gadsimta klusajās dabas gleznotājs atbilstoši tradīcijai atveidoja ziedus (smarža), spoguli (redze), augļus (garša), monētas (tauste) un mūzikas instrumentu (dzirde), pat ja nedz gleznotājs, nedz skatītājs atminējās piecu maņu teorijas izcelsmi, un vispār pirmkārt un galvenokārt gleznā redzēja kluso dabu [5]. Citiem vārdiem sakot, nav vērts kreņķēties par to, ka mēs lietojam simbolus, kuru izcelsme un varbūt pat sākotnējais saturs ir grūti nojaušams.

"Piecu maņu" pieminēšana nebija nejauša. Cik saprotu, pēdējos gados kognitīvajās zinātnēs "karsta" tēma ir dažkārt negaidītas sakarības, kas atklājas, kad cilvēkiem jautā, ar kādu garšu vai skaņu viņiem asociējas konkrētā krāsa vai forma. Turklāt būtiski, ka dažādās kultūrās šīs asociācijas var būtiski atšķirties [6]. Dažādām tradīcijām piederošiem cilvēkiem var nākties secināt, ka "otram galvā neielīdīsi" – tik nepierastas ir kombinācijas. Šādā kontekstā nav arī jābrīnās, ja cilvēks Ziemassvētkos var vienlaicīgi pārēsties, būt aizkustināts, apmeklējot pirmo un vienīgo reizi gadā dievnamu, piesaukt "senču" paražas un no tīras sirds uzdāvināt otram kaut ko tādu, kas saņēmējam vispār nav vajadzīgs.

Gaļina Sedova (māsa Eufrosīnija). Rīgas eparhija Staļina un Hruščova periodā. Daugavpils universitāte, 2019.gads. 53.lpp.

http://www.intelros.ru/pdf/GosRelTserkov/2019_04/2.pdf

https://theamericanscholar.org/bless-us-o-instagram/#.XgOH_25uI2z

Astra Spalvēna. Jaunā virtuve... Krājums "Muzeologs Himzels un viņa laiks". Rīga, 2019. 92.lpp.

https://arzamas.academy/materials/1675

http://straume.lmt.lv/lv/konferences/konferences/asifa-majid/1048615

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form