Ieskatījos sociālajās platformās, šoreiz kontekstā ar plānu [1] Rīgā demontēt vai pārvietot pieminekļus Andrejam Upītim, Sudrabu Edžum un Annai Saksei (Puškins lai šoreiz paliek nepārrunāts). Cik gan daudz ļaužu mūsu zemē ir zinoši un norūpējušies par Latvijas kultūras un vēstures jautājumiem! Pilnīgi prieks lasīt!
Kāda apbrīnojama enerģija caurstrāvo šīs diskusijas! Ja kaut daļa no tās būtu veltīta, lai "kancelēto" vietā beidzot celtu saulītē nepelnīti piemirstos mūsu tautas dēlus un meitas! Cik gan būtu jauki, ja spriganums un ieinteresētība, ko redzu komentāros par Upīti & Co., izpaustos arī kā spriganums un ieinteresētība pārlasīt (vai lasīt pirmoreiz), piemēram, Frici Bārdu, Viktoru Eglīti vai Jāni Akurateru. Bet visu nevar gribēt – vispirms jātiek galā ar sliktajiem.
Rakstīt (un, iespējams, lasīt) šo tekstu apgrūtina nepieciešamība kaut kā savienot ironiju ar nopietnību – ja vispirms pats esi ironizējis par jaunākajiem "pieminekļu un ielu nosaukumu kariem", tad ir sarežģīti šo izvērtēšanas/pārvērtēšanas rosību pilnā nopietnībā papildināt ar vēl jaunām "pagalēm".
Un tomēr. Ja nu daļa nācijas ir iedegusies procesā, tad man šķistu tikai loģiski – šoreiz neironizēju –, ka mēs pavērtos arī uz mūsu kino klasiku
