Vērojot, ar kādu nesteidzību un nesatricināmu uzticību žanram "gan jau kaut kā" mūsu elite gatavojas apkures sezonai, rodas iespaids, ka šie ļaudis ir pārāk nopietni uztvēruši labi zināmo dzīves gudrību "rīts gudrāks par vakaru".
Varu minēt nejaukāku asociāciju. Japānas imperators Hirohito 1945. gada 15. augustā atzina, ka "militārā situācija nav attīstījusies par labu Japānas interesēm" [1]. Jāatgādina, ka 6. un 9. augustā jau bija notikusi Hirosimas un Nagasaki pilsētu bombardēšana, izmantojot kodolieročus, un šādā kontekstā novērtējums "situācija nav attīstījusies ar labu…" izklausās, maigi sakot dīvaini. Protams, tik traģiska mūsu situācija nav, tomēr, lai gan nekad neesmu bijis attieksmes "viss ir slikti!" piekritējs, veids, kādā amatpersonas komunicē par energoresursu pieejamības un cenas jautājumiem, mani dara tramīgu.
Lasītāji varbūt jau ievērojuši manu slieksmi piesātināt tekstus ar dažādiem vēsturiskiem salīdzinājumiem (neceriet, arī šajā tādi būs!), tomēr pārmaiņas pēc varu atrast arī ko noderīgu no latvju pēdējo gadu daiļliteratūras. Proti, rodas iespaids, ka ministru un viņu padomdevēju sēdes atgādina kādu epizodi Jāņa Joņeva romānā [2]: "Vai mums vēl ir kafija? – jautāja cilvēks, kurš skatījās uz mākoņiem no blakus loga. / Kafijas mums ir vairāk kā saprašanas, Henrij. / Tāpēc jau es jautāju".
Patiesībā tas ir ļoti interesants un diemžēl arī svarīgs jautājums: kādēļ it kā visnotaļ saprātīgi cilvēki, kuri nevēl savai kopienai sliktu (jā, es tā tiešām domāju), uzvedas tik bezjēdzīgi. Man labas atbildes nav, un faktiski tālākais teksts ir uzaicinājums padomāt par versijām. Turklāt – es jau brīdināju, ka bez vēstures neiztiksim! – šāda situācija Latvijā nav nekas jauns.
