Pirmkārt, šādus spriedumu izteicējus aicinātu precizēt domu ar konkrētiem piemēriem (tādi droši vien ir), jo subjektīvi no savas puses varu likt pretī piemērus, ka nozare ir labi integrēta starptautiski, ka interesenti Rīgā var klātienē iepazīties ar ārzemju vieslektoru un ekspertu idejām. Piemēram, atliek atvērt LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta interneta resursu [2], lai redzētu, ka mūsu pētnieki kaut šīs vasaras laika nogrieznī gan piedalās Eiropas Salīdzināmās literatūrzinātnes asociācijas kongresā Lillē un autobiogrāfiju žanram veltītā konferencē Madridē, gan publicējas savas nozares ārzemju izdevumos (konkrētajā gadījumā – Zviedrijas).
Augustā Rīgā notika starptautiska konference "Metabolic Pathway Analysis 2019", jūlijā – 25. Starptautiskās krāsu redzes biedrības simpozijs "ICVS 2019", jūnijā pulcējās Eiropas bioķīmiķi. Turklāt runa ir tikai par pasākumiem, kas subjektīvu iemeslu dēļ šajos trijos mēnešos nonāca teksta autora redzeslokā. Tāpat man nav ne mazākā priekšstata par to, ko Latvijas pusi pārstāvošie ļaudis domā par LU kopumā un Indriķi Muižnieku konkrēti. Tam šī teksta kontekstā arī nav nozīmes. Runa ir par to, ka nav korekti mētāties ar vispārinošiem apgalvojumiem par Latvijas augstākās izglītības un zinātnes jomas atrautību no "globālajām tendencēm". Atsevišķa tēma ir starptautiskie projekti, kuros piedalās mūsu cilvēki. Ikviens pats internetā, tostarp konkrētu pētniecības struktūru tīmekļvietnēs, var pārliecināties par to esamību un tēmu dažādību.
Otrkārt, mani nedaudz biedē iespēja, ka, aizraujoties ar labi skanošām vārdkopām "starptautisks", "moderns", "mūsdienīgs", "globāls" utt., mēs varam sagraut to, ko apkopojoši dažkārt sauc par letoniku. Droši vien Latvijas vēsture, folklora, kultūras vēsture visvairāk interesē mūs pašus, šie tēmu loki droši vien nekad nevarēs sacensties par pasaules pētnieku uzmanību un resursiem. Tomēr šādai situācijai ir arī apvērsta interpretācija – ja mēs paši Latvijā šo lauku nekopsim, tad kurš tad? Var jau teikt, ka letonika pasaules kontekstā ir lokāla nodarbe, attiecīgi maz perspektīva no "internacionalizācijas" viedokļa. Un var jau eksperimentēt ar to, ko Latvijas sabiedrībai nozīmēs zināšanu un intereses par savu vēsturi un kultūru apsīkšana. Man šāda ideja nepatīk. Toties man ļoti patika, piemēram, Rēzeknes Augstskolas izdotie žurnāli "Via Latgalica", kuru veidošanā liela loma bija Ilgai Šuplinskai. Man nav ne jausmas, cik ekspertu ārpus Latvijas interesē, teiksim, Šuplinskas publikācija par susātiva konceptu latgaliešu kultūrtelpā [3], svarīgi, ka ar šādām tēmām strādā Latvijā.
Treškārt, Latvijas augstākās izglītības un zinātnes kritiķi, manuprāt, jauc divas lietas: starptautiski atzītus panākumus un zināšanu vērtību. Paskaidrošu. Pretēji dažu paranoiķu domātajam, disertāciju teksti Latvijā ir publiski pieejami. [4] Starp citu, izglītības un zinātnes ministres disertāciju izlasīju ar lielu interesi un tā papildināja manas zināšanas latviešu literatūrā. Ja mēs paskatāmies uz doktora disertāciju tēmām, var izteikt pieļāvumu, ka ne visi pie tām strādājošie kļūs pasaulslaveni vai, kā tagad moderni saka, starptautiski atzītas izcilības. Un? Domāju, ka ikvienai nācijai ir vajadzīgi cilvēki, kuriem ir noteikts ekspertīzes līmenis, vienalga, astrofizikā vai senajās valodās, pat ja šie cilvēki nekad neiegūs, simboliski izsakoties, Nobela prēmiju. Nobela prēmijas neesamība nenozīmē konkrētās jomas atpalicību, stagnēšanu utt. Lietojot desmit ballu sistēmu, mums nepieciešami arī stipri "sešinieki" un "septiņnieki".
Latvijas augstākās izglītības un zinātnes saimē droši vien pastāv tādas parādības kā "gulēšana uz lauriem", "vārna vārnai acī neknābs", "plānā galdiņa urbšana" un līdzīgi vingrinājumi. Konkrēti gadījumi ir noteikti pelnījuši kritisku iztirzāšanu un novērtēšanu. Arī publiskajā telpā, ne tikai "pašu lokā".
Problēma ir tā, ka vispārinājumu lietošanas gadījumā tos uz sevi var attiecināt arī godprātīgi strādājošie. Šiem cilvēkiem nav jāmierina sevi ar domu, ka nievīgās piezīmes gan jau attiecas uz citiem, nevis viņiem. Ir vispārinoši apgalvojumi, kas ietekmē priekšstatu sabiedrībā par visu nozari. Atvainojos par retorisku jautājumu: nu, kam tas ir vajadzīgs?
https://www.youtube.com/watch?v=ZcdiOZG62O4 [ierakstā apmēram 1:09:00–1:11:00]
Piemēram, Latvijas Universitātes gadījumā https://luis.lu.lv/pls/pub/wct.doktd?l=1