Foto: LETA
Raksturojot priekšvēlēšanu kaislības un balsojuma rezultātu vērtējumu, kas pilnīgi noteikti daļu vēlētāju neapmierinās, iztiksim bez banāliem izteikumiem žanrā "dzīve tāpēc jau nebeidzas" un līdzīgiem. Tomēr atļaujiet apgalvot, ka vismaz priekšvēlēšanu kontekstā Latvijā pieredzētais ir tīrais sīkums. Priekšvēlēšanu sapulces pie mums neizdzenā, kandidātus nenogalina, vēlēšanu urnas nenozog. Un arī, ja lūko pēc piemēriem valstīs, kas no demokrātisko tradīciju viedokļa ir mums tuvākas nekā iepriekšējā teikumā minētie gadījumi Āfrikā un Āzijā, mēs vienalga izskatāmies gluži labi.

Pameklējiet internetā dedzīgāko Trampa un Klintones fanu aktivitātes pēdējo prezidenta vēlēšanu ASV laikā. Un, lai kāda mutes palaišana notiktu Latvijā, man grūti iedomāties, ka viens no reālākajiem kandidātiem uz valsts augstāko posteni (Brazīlijas gadījumā prezidenta) varētu būt parlamentārietis, kurš kādu kolēģi publiski nodēvējis par izvarošanu pelnījušu, ja vien viņa nebūtu tik "ļoti neglīta". [1]

Ja tas palīdz nervu nomierināšanai, varu piebilst, ka intrigas, gatavība, kā saka, otram rīkli pārgrauzt, apmelojumi utt. gadās ne tikai politikā, bet arī zinātnes aprindās, kas taču vismaz pretendē uz racionālāku domāšanas veidu. Pēdējais, ko šajā žanrā lasīju, ir starptautiska plūkšanās par to, kurš ir un kurš nav šarlatāns ar šodienu maz saistītā jautājumā – kādi faktori pirms daudziem miljoniem gadu izraisījuši lielas daļas faunas (atceraties par dinozauriem?) tā saukto piekto izmiršanu. [2] Kritiķu atsauksmes 19. gadsimtā par mūziku, kas šodien tiek uzskatīta par izcilu, savulaik izcēlās ar ļaunumu, kāds piedienas žultainākajiem komentētājiem šodienas internetā. [3]

Ja mēs brīnāmies par citu politisko izvēli ("Nu kā var tik stulbi novēlēt!"), tad man jāatgādina, ka cilvēkam ir raksturīgi savdabīgi priekšstati arī par tēmām, kas viņu skar, iespējams, pat tiešāk nekā politika. Pavisam nesens piemērs [4] – cilvēki it kā jūt, ka klimats mainās, tomēr aptaujās daudzi balstās nevis uz zinātnieku izvirzītām versijām, bet savas politiskās pārliecības, kam taču ar arvien karstākām vasarām vai postošākām vētrām nevajadzētu būt saistītai.

Tātad mana tēze ir: mūsu (vēlētāju, kandidātu) izpratnes līmenis politikā ir nevis kaut kas politikai specifiski piemītošs, bet tiešs atspulgs iedziļināšanās (ne)spējai kopumā. Mēs varam līdz nelabumam šausmināties par citu paštaisnumu, gatavību manipulēt ar faktiem utt. politikā, bet šīs iezīmes ir daļa no kopējā, kā moderni teikt, trenda.

Piemērs no sociālajām zinātnēm. Ja īsi un vienkāršoti: visnotaļ kreisi noskaņotu intelektuāļu grupa apzināti saražoja čupu ar pilnīgi nejēdzīgiem "zinātniskiem pētījumiem" – piemēram, par homofobijas izpausmēm parkos, kad vīriešu dzimuma suņu īpašnieki neļauj citiem vīriešu dzimuma suņiem stāties seksuālās attiecībās ar viņu mājdzīvniekiem. Vai jūs domājat, ka šos murgus zinātniski žurnāli atsacījās publicēt? Nē. Jo intelektuālie huligāni savu "sviestu" bija prasmīgi iesaiņojuši kā atbilstošu sociālajās zinātnēs modīgām "aktuālām" tēmām. [5] Vieni politikā manipulē ar cilvēku nogurumu, bailēm, naidu, pabāžot savas savtīgās intereses zem leģitīmām emocijām, citi zinātnē rīkojas tāpat, slēpjoties aiz sociālās vai dzimuma nevienlīdzības pilnīgi pamatotajām problēmām. Un, kā saka, uzķeras gan politikā, gan zinātnē (es te nemaz neskaros klāt reliģijai, izklaides industrijai utt.).

Līdz ar to, ja man prasa: "Ko tu domā par vēlēšanām 6. oktobrī?", tad a) es tiešām aicinātu nekaisīt sev un citiem pelnus uz galvas; b) veicināt kritisku domāšanu vispār. Jēdzienam "kritiskā domāšana" ir nedaudz augstprātīga pieskaņa (nu tik ķidās citus...), un te vietā atgādināt, ka šī prāta higiēna attiecas arī uz katru pašu, tā nozīmē interesi par cita un citu viedokli. Mēs nebūsim kritiski domājoši politiskā procesa dalībnieki, ja dzīvosim savos informatīvajos "burbuļos" vēlēšanu starplaikā. Izglītības, zinātnes, kultūras statuss sabiedrībā tieši ietekmē spriestspēju politikā.

P.S. Lai noslēgums nebūtu tik patētisks, kāds vēstures kuriozs. Kad kādu laiku pēc Fidži salu atklāšanas tās visā nopietnībā piedāvāja nopirkt Krievijas caram, sekoja dusmīgs atteikums, jo cars un viņa padomdevēji bija pārliecināti, ka tādas salas vispār neeksistē – ja neesmu dzirdējis, tātad nav. [6]

"The Economist", 2018. gada 22. septembris, 11. lpp.

https://www.theatlantic.com/magazine/archive/2018/09/dinosaur-extinction-debate/565769/

https://arzamas.academy/mag/285-rant

https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/17524032.2018.1520735?journalCode=renc20

https://nplus1.ru/blog/2018/10/04/grievance-studies

https://postnauka.ru/video/89458

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!