Māris Zanders: Stāstījumam par vēsturi nav jābūt prognozējami iemidzinošam
Foto: LETA

27. janvāris pasaulē ir Starptautiskā holokausta upuru piemiņas diena, un tā vienmēr uzdod jautājumu: kā uzrunāt mūsdienās cilvēkus tā, lai vairumam no mums tālā pagātne patiešām būtu saprotama?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ir pierastais, tradicionālais veids, piemēram, oficiālo amatpersonu vēstītais. [1] Apzīmējums "pierastais" netiek lietots ar kādu ironisku vai skeptisku zemtekstu. Tomēr man subjektīvi liekas, ka totalitāro sistēmu noziegumu piemiņa laika gaitā ir nedaudz pārkaļķojusies tās ērtā shematiskumā. Ir upuri, un ir slepkavas. Ņemot vērā, ka slepkavas neesam mēs, 21. gadsimtā dzīvojošie, mums ir arī salīdzinoši viegli norobežoties no murgainām ideoloģijām un to izraisītiem noziegumiem. Viss ir skaidrs, tas neatkārtosies, jo mēs taču neesam tādi kā viņi, slepkavas. Punkts.

Un ir krietni sarežģītāks modelis, kura pamatā ir versija, ka inficēšanās ar totalitārismu, ksenofobiju nav raksturīga tikai, ja tā drīkst teikt, dzimušiem ļaundariem. Pazīmes par to lec ārā negaidītās tēmās, groteski, absurdi, un man šķiet, ka šis absurdums dažkārt 21. gadsimta cilvēka uzmanību piesaista vairāk (un potenciāli nogulsnējas pamatīgāk) nekā tradicionāli konstruētie teksti.

Piemēram, mēs varam palikt modelī, ka antisemītisms bija nacistu "lauciņš", bet tad pēkšņi uzpeld 1935. gadā izdotajā Alfrēda Gobas "Latvju tautas gods" tāda "pērle" kā: "Un vai latviete varētu iedomāties ko bezgaršīgāku kā melnu ādas jostu pie viegla vasaras apģērba? Bet, kad žīdiete to darīja, tad arī latviete pakaļ." [2] Šķietami sīkums, bet no šādiem nepatiku, nepārvarama atšķirīguma apziņu iezīmējošiem sīkumiem veidojas ksenofobijas. Ir kaut kas ar savu groteskumu ausī griezošs sižetā, kad dzīvnieku tiesību aizstāvji Latvijā trīsdesmito gadu otrajā pusē kā paraugu min dzīvnieku aizsardzības sistēmu Hitlera Vācijā. [3]

Būtu liekulīgi te ko pārmest šiem cilvēkiem Latvijā – šokējošs ir salikums starp bargiem sodiem par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un cietsirdīgu, nesodītu izturēšanos pret cilvēkiem. Ir ierasti domāt, ka totalitāru režīmu periodos izvirzās savā ļaunumā viengabalaini personāži, bet tas tā nav. Ņemot vērā nacistu attieksmi pret cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām, var kā ļaunu vēsturisku joku novērtēt, piemēram, to, ka nacistiskās okupācijas laikā par Liepājas slimnīcas Psihiatriskās un nervu nodaļas vadītāju kļuva viens no dedzīgākajiem eigēnikas (ja nepieciešams skaidrojums – "iegūglējiet") kustības pārstāvjiem Latvijā Verners Kraulis, turklāt pilnam krāšņumam, kā izrādās, Kraulis īsajā pirmās padomju okupācijas laikā bija pamanījies kļūt arī par funkcionāru boļševiku sistēmā. [4]

Piemērus, kurus minu, dažkārt sauc par marginālijām, epizodēm. Mazliet nievājošā attieksme pret tām, manuprāt, nav pamatota, jo dažkārt tieši marginālijas a) labāk iespiežas atmiņā, b) spilgti atklāj vēsturiskās parādības saturu. Esmu nedaudz lasījis par sociālistisko sistēmu Polijā, tomēr šīs sistēmas marasms man visvairāk iespiedies atmiņā ar šādu epizodi: kad 1960. gadā iznāk poļu valodas vārdnīca divos sējumos, redakcija īpaši uzmana, lai šķirklis "lemuri" nebūtu garāks par šķirkli "ļeņinims"... [5]

Esmu diezgan daudz lasījis par 1. pasaules karu, ar prātu saprotot šī kara (kā jebkura kara) nesto postu, tomēr subjektīvi dziļāka traģisma izjūta nāca, negaidīti uzduroties "epizodei", ka 1915./1916. gada ziemā apmēram 400 000 serbu atkāpjas uz dienvidiem, iesprūst kalnos Albānijā, bojā iet apmēram 240 000 (240 000!) cilvēku. [6] Es ceru, ka manu domu par margināliju vērtību ir iespējams "nolasīt", lai cik atšķirīgi un varbūt pat dīvaini ir piemēri.

Domāju, ka vairums no mums – lietojot akadēmiski nekorektu runas konstrukciju – instinktīvā līmenī saprot nepieciešamību neaizmirst holokaustu un totalitāros režīmus, asinsizliešanas vispār. Lai ko mēs viens par otru rakstītu internetā, kaut kādi ētiskie stūrakmeņi nav nekur pazuduši. Cita lieta, ka vēstures pieminēšanai ir tendence kļūt par rituālu, savukārt rituāls ir... nu, rituāls. Vēsture vieglāk saglabā savu dzīvīgumu ar mozaīkas modeļa stāstījuma starpniecību.

https://www.delfi.lv/news/versijas/andzejs-duda-patiesiba-kas-nedrikst-mirt.d?id=51834871

Citēts pēc: Dace Bula. Dziedātājtauta. Folklora un nacionālā ideoloģija. Zinātne, 2000., 105. lpp.

Mārtiņš Dātavs. Latvijas dzīvnieku aizsardzības biedrības darbība (1935–1940). Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi III. LU Akadēmiskais apgāds, 2018., 72. lpp.

Anna Norvele. Attieksme pret garīgi slimajiem vācu okupācijas laikā Latvijā... Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi IV. LU Akadēmiskais apgāds, 2019., 88. lpp.

Hanna Kralla. Uz austrumiem no Arbata. Inostrannja ļiteratura, 2016. gada 8. numurs, 135. lpp.

1914. Muzeja raksti VI. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2015.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Māris Zanders
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form