Pagājušā nedēļā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) paziņoja, ka rosinās grozījumus likumdošanā, kuri ierobežotu lauksaimnieciskās zemes iegādes iespējas tiem ārzemniekiem, kas to neapstrādā. Ierobežojumi varētu paredzēt, ka šādu zemi vēl septiņus gadus nedrīkst iegādāties tās atvalstu fiziskās vai juridiskās personas, kas zemi nav nomājušas vismaz trīs gadus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Uztaustījusi vismaz daļu sabiedrības interesējošu tēmu, valdošā koalīcija nu dedzīgi cīnās par šādu ierobežojumu idejas autora godu. “Mēs bijām pirmie, kas šo diskusiju iesāka,” apgalvo ZZS Saeimas frakcijas līderis Brigmanis. “Jau 7.Saeimas laikā mēs ierosinājām šo jautājumu izskatīt,” atcērt TB/LNNK pārstāve Seile. Ierobežojumiem piekrīt arī Jaunais laiks un Pirmā partija, kuras Saeimas frakcijas vadītājs Kastēns par labu tiem min gluži interesantu argumentu: ja ārzemnieki drīkstēs iegādāties zemi, tas izkropļos Latvijas zemes tirgu, jo strauji pieaugšot zemes cenas. Nu, un? Ja zemas cenas pieaugs, palielināsies arī vietējo zemnieku īpašumā esošās zemes vērtība, kas, iespējams, ļaus tiem veiksmīgāk iegūt banku aizdevumus savu saimniecību attīstīšanai. Vai tad tas ir slikti?

Protams, zināma loģika koalīcijas partneru apgalvojumus ir. Ierobežojumu piekritēji norāda, ka, ja to nebūs, ārzemnieki metīsies iegādāties Latvijas zemi, kas taču ir nesalīdzināmi lētāka nekā Rietumeiropā, un tad nu cenas paaugstināsies tiktāl, ka mūsu fermeri vairs nevarēs iegādāties nepieciešamās platības paši savā dzimtenē. Tomēr kaut kas paliek neskaidrs: Valsts zemes dienesta un Nekustamā īpašuma valsts kadastra dati liecina, ka ārvalstnieku īpašumā esošās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība uz šā gada 1.janvāri ir 18 579,6 hektāri jeb 0,75% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības valstī. Tas nav daudz, un grūti iedomāties, ka nu tik sāksies milzīga Latvijas lauksaimnieciski ārkārtīgi vērtīgas zemes uzpirkšana. No Latvijas Nacionālais ziņojums “Rio + 10” ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā” (pērnā gada augusts): “Lauksaimniecībā izmantojamās zemes agroķīmiskās izpētes dati liecina, ka augsnes ar paaugstinātu skābumu Latvijā ir apmēram 40%, t.sk. skābās augsnes (pH<5,6) – 25%. Šādās augsnēs netiek pilnībā izmantoti ar organisko mēslojumu un minerālmēsliem iestrādātie augu barības elementi, vienlaikus palielinās iespēja augiem uzņemt veselībai bīstamās radioaktīvās vielas un smagos metālus, kas pazemina produkcijas kvalitāti un samazina tās konkurētspēju. Nepietiekams organisko vielu saturs (<2%) novērojams 46% minerālaugšņu. To veicinājusi vienveidīga augmaiņa un organiskā mēslojuma trūkums (laika posmā no 1990. līdz 1997. gadam samazinājies par 73%). Augšņu degradācijas risku Latvijā palielina arī neapstrādāto lauku platību pieaugums.” Lauku Avīze pērnā gada 31.oktobrī, spriežot par lauksaimniecības zemēm: “Speciālisti gan prognozē, ka turpmāk brīvo zemju apjoms krasi nesamazināsies, jo pēdējā laikā zemes īpašnieki sākuši sniegt pieteikumus, lai no zemes atbrīvotos”.

Varbūt tomēr ir vērts ļaut ar šo zemi strādāt, to uzlabot un – jā, protams, arī gūt peļņu – ikvienam, kas to vēlas?

Zemes piederības jautājums ir bijis jūtīgs visos laikos un zemēs, viennozīmīgas nostājas nav. Divi starptautiski piemēri no pēdējo sešu mēnešu perioda. Jādomā, ka Ēģiptē lauksaimnieciski apstrādājama zeme ir liela vērtība, un tomēr pērnā gada septembra sākumā Ēģiptes prezidents Hosnijs Mubaraks paziņoja, ka ir jālikvidē ārvalstnieku zemes īpašumu tiesību ierobežojumi. Saasinātu attieksmi pret ārvalstnieku zemes īpašumu tiesībām varētu sagaidīt no Dienvidāfrikas valdības, tomēr 2002.gada nogalē tā paziņoja, ka ārzemniekiem šādas tiesības ir piešķiramas. Par nepieciešamību atcelt ierobežojums ārzemniekiem tajā pašā mēnesī paziņoja Filipīnu valdība, savukārt Kazahija deklarēja, ka arī pēc privātīpašuma uz zemi ieviešanas citu valstu pilsoņiem šādu tiesību nebūs. Galu galā t.s. 7 gadu pārejas periods attiecībā uz ārvalstnieku tiesībām iegādāties lauksaimniecības zemi ir minēts visu (izņemot Kipras un Maltas) ES kandidātvalstu noslēgtajās sarunās (4.sadaļa; Par brīvu kapitāla kustību; Polija pat ir panākusi 12 gadu periodu). Tātad, ja jau Latvija šādas tiesības uz ierobežojumiem ir panākusi, tad it kā vajadzētu tās izmantot un dot tām juridisku izpaudumu. Vai tad mēs dumjāki par citiem, vai? Un kaut kā neērti tagad no šīm tiesībām atteikties: sak’, ko tad mēs vispār tās savulaik pieprasījām?

Lai kā arī būtu, viss liecina, ka koalīcija steigs līdz 16.aprīlim grozīt likumus, jo tas ir pēdējais termiņš, kad saskaņā ar ES un Latvijas vienošanos Latvija vēl var juridiski noteikt ierobežojumus ārzemniekiem zemes iegādē.

Tomēr šādā gadījumā būtu nepieciešama lielāka skaidrība, cik vērienīgus grozījumus likumdošanā valdošās partijas ir iecerējušas. Šobrīd likums neļauj zemi pirkt ārvalstniekiem – fiziskām personām, un šis aizliegums tātad saglabāsies vismaz septiņus gadus. Tomēr likums ļauj zemi pirkt tiem Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, kas vismaz daļēji pieder Latvijas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībām. Iegādāties zemi drīkst arī tie Latvijas reģistrētie ārvalstu uzņēmumi, kuros vismaz puse pieder tādām juridiskām vai fiziskām personām, kas nāk no tām valstīm, ar kurām Latvija noslēgusi līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību. Uzņēmuma īpašnieki var arī nebūt no iepriekšminētajām valstīm, ja uzņēmums ir publiska akciju sabiedrība, kuras akcijas tiek kotētas kādā fondu biržā. Kuras no šīm potenciālo Latvijas zemes pircēju kategorijām tiks “atgrieztas”? Visas? Viena?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form