Kas par sižetu no mūsdienu "glamūra" preses un sociālo tīklu viedokļa! Tomēr, šķiet, nekādu sakāpinātu interesi laikabiedros šis stāsts par amatu "komplektā" ar laulāto draudzeni neizraisīja. Vienlaikus ir skaidrs, ka visos laikos un zemēs ir bijuši "sociālie tīkli" un cilvēki, kuri labprāt centušies pievērst sev uzmanību. Līdz ar to tālākais teksts ir no akadēmiskā viedokļa nepiedodami bezrūpīgas pārdomas par jautājumu – vai mūsdienu tiekšanās sevi parādīt, "veidot sev tēlu" ir bezgaumīguma un narcisisma ziņā īpaši sakāpināta?
Visvienkāršāk būtu atbildēt apstiprinoši, sakot, ka "tik traki tomēr agrāk nebija". Pieļauju, ka lasītājiem ir savi piemēri mūsdienu izrādīšanās ārprātam, savukārt mana pēdējo gadu "topa" virspusē ir ziņa [2] par "muzeja" jēdziena nejēdzīgu lietošanu, lai apzīmētu vietas, kuras speciāli iekārtotas tā, lai apmeklētājiem būtu, kur sevi netraucēti "instagramot" uz īpaši "oriģināla" fona (raksts pat nav jālasa, pietiek aplūkot ilustrācijas, lai saprastu, par ko ir runa...). Manuprāt, pilnīgs "sviests". Tomēr ļoti iespējams, ka, piemēram, modes vēsturnieki norādīs, ka arī citos laikmetos ļaudis nopūlējušies ap savu "imidžu" ne mazāk aizrautīgi. Un te jāsecina, ka tas, kas mums šajā ziņā liekas skandalozs, bezgaumīgs utt., attiecīgajā laikmetā netika tā uztverts, un no tā savukārt izriet hipotēze, ka pēc pārdesmit gadiem mūsu sastrādātie "brīnumi" arī tiks saprasti un vērtēti atšķirīgi.
Lai paskaidrotu domu, minēšu piemēru, kas saprotams paaudzēm "40 +". Proti, padomju laikā Līgo un Jāņu priekšvakarā pēc tirgus apmeklējuma varēja dzirdēt sūdzības par to, ka blakus t.s. Jāņu zālēm un ozollapu vainagiem tiek pārdoti no krāsaina papīra darināti vainagi. "Latviešiem tādi nekad nav bijuši..." Nu ko – citēsim nesenu pētījumu. "Latviešu folkloras krātuves Paražu kartotēkā glabājas 421 ieraksts par kāzām, 112 no tiem satur ziņas par apģērbu, bet deviņi – par auduma un/vai papīra ziedu vainagiem. Ierakstu rašanās laiks ir 1922.–1930. gads, taču intervētie teicēji bijuši lūgti stāstīt par kāzu paražām pēc iespējas senākos laikos.
Tāpēc pieraksti atspoguļo kāzu tradīcijas, sākot ar 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem līdz pat 20. gadsimta sākumam. [..] Par mākslīgo ziedu vainagiem astoņi pieraksti ir no Vidzemes un viens – no Latgales." [3] Lūk, pieraksts no latviskuma "citadeles" Vecpiebalgas: "Galvā laulājamais kronis, kuru pagatavojuši no bērza tāses, kuru apliekuši un apšuvuši ar oderi un pēc tam to nošuvuši ar mazām dažādu krāsu bantītēm un vizuļiem, mugurējā pusē kronim piešūtas tāpat dažādu krāsu bantes, kuras sniegušās līdz sēdamai vietai." Tēmu neattīstīšu, vien piebildīšu, ka: a) neko bezgaumīgu un "nelatvisku" tā laika latvieši te neredzēja, b) šādi kroņi, tieši otrādi, bija apliecinājums cilvēka maksātspējai.
Cilvēki visos laikos ir "pielabojuši" savu tēlu un biogrāfiju, laikam taču neko skandalozu tur nesaskatot. Jauks piemērs no nesen lasītā: kad tolaik slavenā aktrise Lilija Ērika 1920. gada 23. februārī saņēma pasi, Lilijas kundze kaut kā neprotestēja pret to, ka pasē kļuvusi par trim gadiem jaunāka [4], lai gan diez vai trīsdesmit gadu vecumā sirga ar atmiņas traucējumiem...
Ja palasa agrāko laiku iepazīšanās sludinājumus, tie var likties samāksloti un smieklīgi. Vēl starpkaru Latvijā "Nesaprastā meklē vientuļu zēnu "ar stingru raksturu un sirdī kaltu ugunskrustu", savukārt mīļu un nopietni domājošu meiteni vēlas satikt Laimes meklētājs – "22.g.v. tumšmatis, ugunskrusta nesējs"". [5] Un? Tikpat labi var iedomāties, ko šādu formulējumu autori teiktu par flirta formām un sevis raksturošanu šodienas sociālajos tīklos.
Pēdējais piemērs. Neesmu pārliecināts, vai lasītājiem ir priekšstats, kas vecos laikos bija kosmētikas kārbiņas, bet, nešpetni grēkojot pret vēsturiskā apraksta korektumu, teikšu, ka runa ir par priekšmetiem, kas nepieciešami tādām laicīgām padarīšanām kā pavedinoša izskata iegūšana pie spoguļa. Nu, buduāra "štelles". Un jums liekas, ka tas kādu traucēja vienlaicīgi piesaukt To Kungu? Iztēlojieties galdiņu buduārā ar kārbiņām, kuras rotā uzraksti, kādi tolaik patiešām nebija nekāds retums: "Jānis Kristītājs kristī Jēzu Kristu", "Eņģelis pavada ceļinieku", "Amors lej ūdeni uz degošas sirds"... [6] Viss vienā "putrā", kas man, lai gan neesmu dziļi ticīgs cilvēks, liekas kaut kā... negaumīgi. Taču kārbiņu lietotājiem gan tā nelikās.
Nezinu, vai tas derēs kā mierinājums mūsdienu izrādīšanās paradumu nokaitinātajiem, bet paies laiks un nākamās paaudzes uz mūsu šodienas izdarībām varbūt skatīsies ar vieglu uzjautrinājumu, arī ar labvēlīgu interesi, tāpat kā mēs raugāmies uz iepriekšējo paaudžu pūliņiem sevi parādīt un izrādīt.
Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Neputns, 2018., 156. lpp.
Ieva Pīgozne. Auduma un papīra ziedu vainagi Latvijā 18. un 19.gadsimtā. Letonica, 2018., Nr. 38., 169. lpp.
Gunta Minde. Fotogrāfijas Latvijas Valsts vēstures arhīva krājumos, 1918.–1940: lietišķie dokumenti. Latvijas Arhīvi, 2018., Nr. 1/2, 11. lpp.
Digne Ūdre. Ugunskrusts Latvijā strīdīga kultūras mantojuma kontekstā. Letonica, 2018., Nr.38., 130. lpp.
Inita Dzelme. Trīsdaļīgo sudraba kosmētikas kārbiņu emblemātika 18. gadsimtā. Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē (9.). LVIA, 2018., 287.–295. lpp.