Nezinu, vai paši politiķi apzinās, kā "no malas" izskatās daži valdības veidošanas elementi... Daži piemēri.
Labticīgā loģika saka: ja nākamie koalīcijas partneri auglīgi un koleģiāli strādā pie nākamās valdības deklarācijas un rīcības plāna, tad strīdiem par ministru posteņiem vispār nevajadzētu būt. Jo – ja partijas x pārstāvji iestrādā partijai svarīgus uzstādījumus, piemēram, enerģētikā, tad tā, ka šīs partijas cilvēks neiegūs tieši ekonomikas ministra amatu, vairs nav liela bēda. Ir taču vienošanās, ka...
Savukārt tas, ka villošanās par krēsliem tomēr notiek, vedina secināt, ka partneri, jau veidojot darba grupas kopīgo dokumentu izstrādei, zina – tie „papīri” neko nenozīmē, izšķiroši, kurš ikdienā kontrolē ministriju. Citiem vārdiem sakot, ļaudis ar nopietnām sejām it kā tērē laiku procesam, kuram paši netic.
Un ko vispār partiju pārstāvji vēlas šajos dokumentos tik būtisku ierakstīt, ka tiek deleģēti, tā teikt, labākie spēki lielā skaitā? Ja atceras, ka vismaz pirmo mēnesi jaunais MK turpinās skatīt iepriekšējā MK dienas kārtību, ko tik būtiski jaunu var paveikt 8-9 mēnešos? Ja runa būtu par 2015.gada budžetu, tad varētu saprast: jaunas prioritātes utt.
Tomēr nākamā gada budžetu objektīvi sāks apspriest augustā – septembrī. Līdz ar to rodas aizdomas, ka darba grupu kafijošanas patiesā jēga varētu būt vienoties, ko jaunā koalīcija ... nedarīs. Kādi lēmumi tiks atlikti, kādas tēmas netiks kustinātas. Var arī tā, protams, bet tad varēja arī iztikt bez tik lielas gaisa tricināšanas. Turlāt šādam „negatīvajam minimumam” nav lielas jēgas. Pieņemsim, ka jaunā koalīcija vienosies šogad vairs „necilāt” Satversmes t.s. kodola tēmu. Labi, „necilās” Saeimas un MK dienas kārtības līmenī, bet kurš liegs ieinteresētiem kandidātiem to virpināt priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros?
Tālāk. Nav naida pret kādu konkrēti no nosauktajiem iespējamiem ministriem, tomēr izskanējušie uzvārdi ir tik atpazīstami, ka jāsecina: partijās jauni biedri vairs nestājas, vai arī tie nekvalificējas darbam augstākajā izpildvarā. Nav iepriecinoši, jo rada nojausmu, ka, veidojot valdību arī, pieņemsim, 2025.gadā nozare A tiks uzticēta cilvēkam, kurš to vadīja pirms ceturtdaļgadsimta.
Tas, protams, ir pārspīlējums, tomēr aina nav smieklīga, ja atceras, cik ļoti nozares mainās – kaut vai tāpēc, ka tajās palielinās Eiropas Savienības regulējuma īpatsvars, attiecīgi nebūtu slikti, ja godātie nozares vadīšanas klasiķi būtu ar atbilstošām zināšanām.
Nav arī skaidrs, pēc kādiem principiem vadoties, tie „upurēti” pašreizējās valdības locekļi? Labklājības ministres gadījumu var saprast – dažādu iemeslu dēļ iedzīvojās izcili sliktos reitingos un vispār partijas vadības ieskatā, acīmredzot, par daudz atļāvās. Savukārt finanšu ministrs? Jā, Vilks ir paudis, ka vairs nekandidēs uz Saeimu, bet vēl jau vēlēšanas nav notikušas.
Labi, Pavļuts varēja decembrī izdarīt pakalpojumu premjeram un kā būvniecību pārraugošās Ekonomikas ministrijas vadītājs atkāpties no amata, iespējams, šādi nespiežot demisionēt pašu premjeru. Savukārt, ja Pavļuta vietā nāk Vjačeslavs Dombrovskis, tad jāatgādina, ka tieši viņš pirms kļūšanas par izglītības ministru vadīja Saeimas Tautsaimniecības komisiju, kas atbild arī par būvniecību regulējumu.
Visbeidzot tieslietu ministrs. Vēl nesen likās, ka Vienotība stāv aiz Bordāna viņa varonīgajā cīņā ar Nacionālo apvienību kā mūris. Un? Kas traucēja Bordānu tikpat operatīvi kā Straujumu uzņemt Vienotībā un ļaut cilvēkam strādāt?
Pazīstot gana daudz politiķus, nav visaptverošas nepatikas vai aizdomu pret viņiem. Tomēr kā lai nopietni uztver viņu publiski pausto, ja paši rada tik daudz jautājumu?