Māris Zanders: 'Uzvārīties' jebkuros apstākļos

Tā sagadījās, ka laikā, kad "Delfi" pētīja medicīnisko aizsargmasku iepirkumu [1], es lasīju par Latvijas medicīnas sistēmas veidošanos Latvijā 1918.–1920. gadā. Nezinu, vai tas kādu nomierina vai, tieši pretēji, rada, kā saka, depresiju, tomēr valsts pirmsākumos arī bija, par ko kreņķēties. Pagarāks citāts: "Jāatzīmē arī, ka Rēzeknes bēgļu karantīna līdz 1921. gada vasarai bija katastrofālā stāvoklī. Ūdens padeves Rēzeknes karantīnā nebija, pirtī katls nestrādāja, tāpēc daļa bēgļu apsaldējās un no atutošanas telpām iznāca ar vairāk parazītiem, nekā iegāja. Barakas nebija remontētas – 1920. gada rudenim iestājoties, daļai no tām nebija ne logu, ne durvju, ne siltinājuma. (..) Līdz 1920. gada decembrim Rēzeknes bēgļu karantīnas izbūvē valsts bija ieguldījusi 7,5 miljonus Latvijas rubļu, tas bija ļoti liels un nozīmīgs finansējums, kam vajadzēja atspoguļoties karantīnas infrastruktūras sakārtošanā, taču redzama progresa nebija. Trūka pat tualešu, bet jau pabeigtie remontdarbi bija ļoti nekvalitatīvi un veikti ar krāpnieciskām metodēm, piemēram, materiāli dažu baraku remontam tika iegūti no citām, kas atradās labākā stāvoklī." [2] Īsi sakot, tas, ka Latvijas iedzīvotāji tolaik saskārās ar bēgļu ievesto tīfa, baku, kašķa un līdzīgu "jaukumu" izplatīšanās risku, neliedza kādam labi nopelnīt, savus līdzcilvēkus, atvainojiet, piečakarējot.