Tajā pašā laikā Repšes vadītā valdība no iepriekšējās ir mantojusi Vienotā regulatora izstrādātās “Pamatnostādnes sabiedrisko pakalpojumu regulēšanai Latvijā 2002.–2006.gadā”, kurās par šiem projektiem teikts, ka tie “nedrīkst kropļot kopējo pakalpojumu tirgu”. Citiem vārdiem sakot, Vienotā regulatora nostāja pret t.s. alternatīvās enerģijas projektiem nav tik labvēlīga.
Attieksme pret t.s. zaļo enerģijas projektiem ir tikai viens no punktiem, kuros Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (Regulators) ir definējusi savu, iespējams, pretrunīgu viedokli, ar kuru nāksies rēķināties arī jaunajam Ministru kabinetam. Piemēram, Pamatnostādnēs attieksme pret dabīgajiem monopoluzņēmumiem Latvijā ir gana nesaudzīga – to “darbība ir nepietiekoši efektīva, sniegto pakalpojumu kvalitātes un cenas attiecība daudzos gadījumos ir neapmierinoša un neatbilstoša valsts ekonomiskajām un sociālajām vajadzībām” – kas nozīmē, ka Regulatora un monopolistu attiecības, kurās arī līdz šim nav trūcis saspīlējuma (skat. ķildas ar “Latvijas Gāzi”), labākas nekļūs.
Ja ņemam vērā Regulatoram likuma noteikto pilnvaru plašumu un ietekmi, jautājums par valdības un iepriekšējās Saeimas ieceltā Regulatora attiecībām kļūst būtisks. Viena no Regulatora pamatnostādnēm ar vistālejošākajām sekām skan šādi: “Nav pieļaujama tarifu sasaiste ar citu nozaru pakalpojumu cenām, lietotāju iekārtu pārdošanas cenām… Konkurences apstākļos pilnīgi jāizslēdz kā šķērssubsīdiju iespējas vienas nozares pakalpojumiem, tā arī starpnozaru subsīdijas. Nav pieļaujama sabiedrisko pakalpojumu tarifu izmantošana citu, ar pakalpojumu saņemšanu tieši nesaistītu mērķu īstenošanai, tai skaitā… ziedojumi no tarifu ienākumiem…”.
Ja Repšes valdība atbalstīs šo Vienotā Regulatora nostādni, tad monopoluzņēmumiem nāksies pārskatīt gan savas sponsorēšanas programmas, gan attiecības starp piegādēm fiziskajām un juridiskajām personām u.c. Nebūdams speciālists, neņemos spriest, cik pamatoti ir Regulatora apsvērumi, tomēr zīmīgi, ka pamatnostādņu apspriešana Bērziņa valdībā ilga (un tā arī nebeidzās) pamatīgu laiku un izpelnījās plašus komentārus un iebildumus (skat. MK mājaslapu). Pēc statistiķu aprēķiniem, kopējais regulējamo nozaru (tātad Regulatora “lauciņa”) pievienotās vērtības īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir pieaudzis no 9% 1998.gadā līdz 9,5% 2000.gadā, un jaunajai valdībai nāksies jau tuvākajā laikā formulēt savu attieksmi pret šo ietekmīgo institūciju, kas turklāt nepakļaujas Repšes plānotajām ierēdniecības korpusa pārvaldes shēmām.