Māris Zanders, Pans Kleksis
Foto: LETA

Nereti, kad grūtsirdīgi šūpojam galvu, uzzinot par kārtējo dabas stihijas vai pašu cilvēku izraisīto postu, var saskarties ar kopumā pamatotu viedokli, kas vēsta: pasaule nav kļuvusi "trakāka", bīstamāka; šādu iespaidu rada tehnoloģiju nodrošinātās iespējas par notikušo uzzināt vairāk, ātrāk, spilgtākā formā. Ja pieņemam, ka zināma loģika šajā viedoklī ir, tikpat loģisks ir jautājums, vai zināšanu demokratizācija, piekļuves tai vieglums nerada riskus, runājot arī par cita veida informāciju – to, kas saistīta ar zinātni un tehnoloģijām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jautājums nav teorētisks. Atcerēsimies kaut Skripaļa un viņa meitas saindēšanas gadījumu. Daudzajos komentāros par nervus paralizējošās vielas izcelsmi figurē arī šobrīd ASV dzīvojošais Vils Mirzajanovs, kas sakās esam viens no "novičok" izstrādātājiem. Sirmais kungs lielākoties tiek iztaujāts, protams, saistībā ar Skripaļu lietu, tomēr fonā izskanējusi arī ziņa, ka Mirzajanovs savulaik, vēloties brīdināt Rietumus, ka PSRS un tās mantiniece Krievija slēpj informāciju par šo jomu, publicējis pietiekoši detalizētu informāciju par "novičok". Un jautājums ir, vai tas, lai arī labu nodomu vedināts, bijis prātīgs solis. Jo kurš gan var zināt, kādi cilvēki šo publikāciju izlasīs...

Pieņemu, ka pēc šī piemēra atgādināšanas daudzi atminēsies lasīto vai pašu domāto, ka diezgan traki, ja mūsdienās teroristi vai destruktīvi noskaņoti ļaudis vispār tik viegli var interneta dzīlēs uzzināt tik daudz par dažādiem citu ļaužu iznīcināšanas veidiem. Un, lai gan bieži izskan mierinājums, ka gluži jau nu no brīvi nopērkamiem komponentiem nāvējošus ieročus radīt nevarot, atceroties Sibīrijas mēra sporu nosūtīšanu ar pasta sūtījumu 2001. gadā Vašingtonā vai zarīna gāzes palaišanu Tokijas metro 1995. gadā, mierinājums var likties vājš.

Tātad jautājums ir par informācijas pieejamības paplašināšanās ēnas pusēm. Tēma gan nav jauna, jo jau senajā Grieķijā izskanēja viedokļi, ka rakstības rašanās un lietošana ir nelāgs jauninājums, jo vājina cilvēka atmiņas spējas. Tāpat pēc grāmatu drukāšanas tehnoloģijas parādīšanās 15. gadsimtā izskanēja bažas, ka vieglāk izplatīsies no tradīcijas viedokļa kļūdainas interpretācijas un viedokļi. Tomēr skaidrs, ka šādu sūrošanos var pamatoti novērtēt kā elites nevēlēšanos zaudēt monopolu uz zināšanām, respektīvi, kā savtīgu. Mūsdienās diez vai kāds žēlosies par zināšanu demokratizāciju, lietojot šādus un līdzīgus agrāko laiku argumentus, tomēr vienlaicīgi jautājums ir kļuvis pat aktuālāks, jo skar nevis intelektuālu debašu jomu, bet cilvēku fizisko drošību.

Man ir dalītas jūtas.

Pirmkārt, zināšanu palikšana ierobežotā lokā negarantē, ka šīs zināšanas netiks neētiski vai vienkārši stulbi pielietotas. Pietiek palasīt 20. gadsimta zinātnes vēsturi, lai pārliecinātos, ka eksperti, speciālisti nereti nav sevišķi lauzījuši galvas par to, kā viņu zināšanas un pūliņi tiek izmantoti. Tāpat nav noliedzams, ka zināšanu demokratizācija var nākt par labu zinātnei. Dažādās formās. Piemēram, astronomi amatieri palīdz profesionāļiem veikt rutīnas darbu, apstrādāt lielus datu apjomus. Galu galā labākas zināšanas par zinātnes sasniegumiem vismaz teorētiski noskaņo publiku labvēlīgāk pret zinātni vispār.

Savukārt, ja runa ir par slepkavnieciski noskaņotiem indivīdiem, man ir nelāgas aizdomas, ka saviem mērķiem nepieciešamās zināšanas viņi ir spējuši un spēj iegūt neatkarīgi no tā, cik viegli pieejama informācija. Attiecīgi ir jāsadzīvo ar domu, ka pret šādiem tipāžiem efektīvs līdzeklis diemžēl ir tikai konkrētās valsts drošības institūcijas.

No otras puses, pamats bažām ir, jo zināšanu demokratizācija nozīmē to saskaldītību, "izraušanu" no konteksta. Tam savukārt var būt, ja tā drīkst teikt, dažāda smaguma sekas. Piemēram, ja kāds gudrinieks sagrābsta informāciju par to, ka zinātnieki tūlīt, tūlīt būs radījuši līdzekli pret kaiti X, tad sliktākais, kas var notikt, ir konkrētās personas nepamatoti bezrūpīga attieksme pašai pret savu veselību vai nervu bojāšana mediķiem, pārgudri uzbāžoties viņiem ar savām "zināšanām".

Krietni nepatīkamāk informācijas sagrābstīšana un priekšstats par sevi kā zinošu konkrētajā jautājumā izpaužas tad, ja ir runa par to, ko apkopojoši, lai gan ne visai precīzi, sauc par stereotipiem. "The Economist" šā gada 31. marta numurā lasāma publikācija par antisemītisma dzīslu britu Leiboristu rindās. Partijas līderim Korbinam tiek pārmestas draudzīgas attiecīgas ar kādu kungu, kuram patīk izdevīgā brīdī klāstīt, ka Hitlers trīsdesmito gadu sākumā patiesībā simpatizējis cionistu kustībai. Es pat nojaušu, no kāda avota kungs šīs "zināšanas" ir smēlies, bet tam šī teksta ietvaros nav nozīmes. Nozīme ir tam, kādus secinājumus kungs un līdzīgi domājošie izdara.

Citiem vārdiem sakot, zināšanu demokratizācija daļēji nozīmē zināšanu sistēmiskuma mazināšanos. Es nevis apgūstu kādu jomu, bet meklēju fragmentus, kas apstiprinātu manas domas. Vienalga, par ko – kristietību, musulmaņiem, ebrejiem, krieviem, latviešiem, romiem vai ķīniešiem. Šī informācijas fragmentācija nozīmē, ka "pierādījumus" var atrast jebkam, jo gan jau kaut kur internetā atradīsies atbilstošs "pētījums".

Lai no šīs situācijas izvairītos, ir vērts paturēt prātā, ka zināšanu demokratizācija ir iespēja (piemēram, bez maksas internetā klausīties lekcijas, lasīt grāmatas utt.), bet ne attaisnojums mūsu pašu gara kūtrumam un aizspriedumiem ("bet es kaut kur lasīju, ka...").

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Māris Zanders
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form