1661. gadā cara sūtnis Gorohovs, ieradies vizītē Kalmikijā, sastrīdējās ar vietējo valdnieku, kurš nepiekrita diplomāta apgalvojumam, ka viņa kolēģis Maskavā ir tik ļoti nozīmīgāks par viņu, ka cara vēstījums jānoklausās stāvam kājās un noņemtu galvassegu. Pēc strīdēšanās tika panākts kompromiss – kājās un bez cepures stāvēs tulks.
Attiecības starp VDK izpētes komisiju, no vienas puses, un varas pārstāvjiem, no otras, ir sasniegušas tādu savstarpēju pretenziju līmeni, ka, simboliski izsakoties, esmu gatavs kaut uz vienas kājas pastāvēt, ja vien rezultātā no visas šīs ieilgušās, atvainojiet, ņemšanās ap "čekas maisiem" var izfiltrēt kādu noderīgu substanci. Lai tas notiktu, manuprāt, ir jāstrādā tikai ar tēmu skarošiem dokumentiem, noliekot malā nebeidzamos strīdus, kurš kuru pārpratis, nav piekāpies, "ievilcis garajā" utt.
Tātad pagaidām – šis teksts rakstīts 7. jūnijā – publikas rīcībā ir nevis tā sauktais gala ziņojums, bet komisijas sagatavots likumprojekts "Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums" (turpmāk – likumprojekts). Lai gan, manuprāt, totalitāru režīmu izveidošanos diez vai var novērst ar tiesību aktiem (skat. valstis, kurās konstitūcija nav atcelta, bet no demokrātijas nav ne smakas...), kopumā likumprojektā ir vairāki interesanti un nozīmīgi aspekti.
Ja kļūdos, tad atvainojos, bet man pašam visvairāk, kā saka, acīs krita, cik pamatīgi likumprojektā mēģināts paredzēt situācijas, kad tēmu skarošie dokumenti, piemēram, pamanās kaut kā "pazust", vai kad kāds citādi cenšas kavēt to izpēti, atsaucoties, piemēram, uz tiesībām tikt aizmirstam utt. Neminēšu vēl citas sadaļas, bet kopumā tas rada nedaudz nepatīkamu sajūtu – likumprojekta autori neizslēdz iespēju, ka līdzšinējā politiskās varas vismaz deklarētā atklātības politika var mainīties. Un nedomāju, ka tā ir paranojas izpausme, ko veicinājušas līdzšinējās domstarpības ar dažām šodienas varas struktūrām. Citu valstu pieredze, Krievija šajā ziņā ir spilgts piemērs, liecina: pēc tam, kad sabiedrības interese par kādu delikātu tēmu vēsturē mazinās, piekļuve avotiem neuzkrītoši, bet neatlaidīgi tiek apgrūtināta.
Iespējams, neizpratni un/vai vilšanos var radīt likumprojekta 8. pants "VDK dokumentu digitalizācija un publicēšana tiešsaistē", jo te nav melns uz balta lieliem burtiem rakstīts vienīgi un tikai par tā sauktajām aģentu lietām, bet, piemēram, precīzi uzskaitīta PSKP nomenklatūras darbinieku personu lietu publicēšana, par VDK dokumentu kopumā digitalizāciju vien minot, ka tā veicama līdz 2028. gada 4. maijam. Tomēr jāsaprot, ka "maisu atvēršana" un digitalizācija/publicēšana nav viens un tas pats, un šīs darbības arī neizslēdz viena otru.
Citiem vārdiem sakot, nekas netraucēs pētnieku publicēt savu darbu, kurā viņš izmantojis VDK dokumentus, tostarp ar ziņošanu saistītos. Runa ir par to, kādas dokumentu grupas Latvijas Nacionālais arhīvs digitalizētu un publicētu tiešsaistē vispirms. Ja ņem vērā, ka ugunīgajās diskusijās ap "čekas maisiem" tīši vai netīši piemirsies, ka vispār jau kompartijas nomenklatūras darbinieku lomas noskaidrošana nav mazāk svarīga par "stukaču" noskaidrošanu, tad likumprojekta autoriem var piekrist.
Turklāt, vēlreiz, likumprojekts neparedz, ka – vienkāršošu – publicēs tikai kompartijas darboņu lietas, savukārt citu VDK "papīru" nonākšana atklātībā būs atkarīga no tā, vai kāds pētnieks būs ar tiem darbojies. Nē, runa ir par secību. Jāpiebilst, ka likumprojekts arī nosaka pietiekoši precīzu kārtību, kā tiks publicētas sadarbības ar VDK fakta pārbaudes lietas, – likumprojekta pieņemšanas gadījumā līdz nākamā gada beigām ikviens varētu tiešsaistē uzzināt par personāžiem, kuru sadarbība ar VDK jau ir izskatīta tiesās.
Komisija savu darbu beigs, bet tās izstrādātais likumprojekts paredz Nacionālās atmiņas institūta izveidi. Tas būtu pareizi, jo citu valstu (Ukrainas, Polijas utt.) pieredze liecina, ka totalitārisma posma, ja tā var teikt, mantojums ir tik apjomīgs un sarežģīts, ka pētnieciskais darbs nevar iekļauties dažos gados. Cita lieta – nav grūti iedomāties, kādas intrigas un cīņas sāksies, ja lieta nonāks līdz šāda institūta izveidei.
Rezumējot: nedaudz zinot "virtuvi", es neņemtos apgalvot, ka komisijai tās disputos ar politiķiem un varas struktūrām vienmēr ir bijusi taisnība, tomēr, ja noliek malā visu, kas pa šo laiku viens otram sarunāts, "sausais atlikums" ir pietiekoši labs.
Ķeza gan tā, ka iepriekš ieskicētā likumprojekta iesniegšana vēl nenozīmē, ka tas arī tuvāko mēnešu laikā Saeimā tiks pieņemts. Objektīvi spriežot, to kvalitatīvi izdarīt tiešām nebūtu viegli, jo neba komisijas variants "pa taisno" tiks nodots balsošanai (arī tad, ja likumprojekts ir labi izstrādāts, tas nenozīmē, ka deputātiem nav tiesību to vētīt un ķidāt). Tāpat savs vārds sakāms arī Ministru kabinetam, un, iztiekot bez sazvērestības teorijām par novilcināšanu, tas prasīs laiku.
Citiem vārdiem sakot, domāju, ka šīs Saeimas pilnvaru laikā komisijas piedāvātais variants likumdošanā netiks nostiprināts. Līdz ar to (jo tas runās pretī iepriekš solītajam) savstarpēju publisku pretenziju izteikšana – kurš ko kavējis, traucējis utt. – turpināsies, gādājot, lai arvien lielākai sabiedrības daļai visa šī "čekas maisu" tēma pamatīgi pieriebtos. Bet – nav pamata arī depresīvam secinājumam, ka visa šī tēma ir neglābjami, piedodiet, sačakarēta. Pamats tālākam darbam ir, cita lieta, ka var tikai apbrīnot, kā iesaistītās puses ir pamanījušās procesu padarīt par vieglu murgu sev un visai sabiedrībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
