Foto: LETA
Lai gan daudzas valstis burtiskā un simboliskā nozīmē atrodas pašizolācijā, šis ir globālisma ziedu laiks. Jā, par spīti atcelto avioreisu skaitam, pārrāvumiem preču loģistikā utt. Mēģināšu paskaidrot, uzreiz atvainojoties par vienkāršošanu izklāstā.

Profesionālu iemeslu dēļ vienmēr esmu kaut ko zinājis par politiski ekonomisko situāciju Ekvadorā vai Etiopijā, bet nekad iepriekš nebiju domājis, ka tik uzmanīgi sekošu līdzi ziņām par to, kā ģeogrāfiski un mentāli visattālākās valstis tiek galā ar Covid-19. Skaidrs, ka primāri mani interesē situācija Latvijā, tad Eiropā, arī ASV, tomēr no "miera laiku" loģikas viedokļa tam, kas ar koronavīrusu notiek, teiksim, kaut kur Dienvidamerikā vai Āfrikā, man nevajadzētu likties svarīgi. 

Ciniski sakot, pasaulē ir virkne valstu, ar kurām cilvēku apmaiņa Latvijai ir minimāla, kreņķu nav. Problēma izrādās tāda – ja uz simbolisko X valsti no Latvijas gadā aizbrauc simboliski trīs cilvēki, tas nenozīmē, ka cilvēku apmaiņa starp X un, teiksim, Parīzē, Stokholmā un Londonā dzīvojošajiem nav krietni lielāka, savukārt gan mana, gan manu līdzcilvēku došanās uz Parīzi, Stokholmu un Londonu gan nav nekāda eksotika. Tātad, ja es vēlos braukt uz Parīzi nākamgad, man nav mazsvarīgi, kas ar Covid-19 notiek arī "kaut kur ellē ratā". Pasaule izrādās sasodīti maza. Skaidrs, ka "viņi, tur" man joprojām ir un būs "viņi, tur", toties jaunums situācijā ir tas, ka, izrādās, šiem "viņiem, tur" ir ietekme uz manu dzīvi, pat ja viņi manu ierasto dzīves ritmu nekad neapdraudēs, ja tā var teikt, personīgi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!