...Vai Bībelei ir izdevies paveikt kaut ko vēl sliktāku par mūsu planētas slīcināšanu nevainīgās asinīs? Manuprāt, ir gan izdevies, taču tas ir tikai mans viedoklis un, iespējams, es kļūdos. Vēl nav bijis tāda protestantu puisēna vai protestantu meitenītes, kuru prātus nebūtu piesārņojusi Bībele. Pēc iepazīšanās ar Bībeli, neviens protestantu bērns vairs nav tīrs. Taču tam, ka notiek šāda iepazīšanās, nav iespējams pretoties. Nereti vecāki mēģina palīdzēt, noslēdzot bērniem iespējas piekļūt tām šķebinošajām nejaucībām, ar ko pārpilna Bībele, taču tas tikai uzkurina bērna vēlmi nokost no šā aizliegtā augļa, un viņš no tā papilnam kož – uzmeklē to slepus un apēd neremdināmā kārībā. Visās pasaules protestantu ģimenēs katru dienu un katru stundu Bībele īsteno savu netīro netikuma un netīro netikumisko domu izplatīšanu bērnu vidū. Un tā šo savu postošu darbiņu paveic vairāk nekā visas pārējās kristiešu pasaules netīrās grāmatas kopā. Un ne jau vienkārši vairāk, bet gan tūkstošiem reižu vairāk. Jaunos prātus nav grūti norobežot no šīm citām grāmatām, un viņi ir no tām norobežoti. Taču viņiem nav nekādas aizsardzības pret nāvi nesošo Bībeli.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vai var šaubīties par to, ka bērni un pusaudži slepus uzmeklē aizliegtās nodaļas un alkatīgi tās izstudē? Ja mans lasītājs tagad būtu šeit - vienalga: vīrietis vai sieviete, desmitgadīgs bērns vai deviņdesmitgadīgs sirmgalvis -, es piespiestu viņu pašu atbildēt uz manu jautājumu, un atbilde tad būtu tikai viena. Balstoties savas jaunības pieredzē, viņš būtu spiests atzīt, ka Bībele apgāna protestantu bērnu dvēseles - visas, bez jebkāda izņēmuma.

Vai es uzskatu, ka kristiešu reliģija eksistēs mūžīgi? Man nav nekāda pamata tā domāt. Pirms tās izveidošanas pasaule pazina tūkstošiem dažādu reliģiju. Un tās visas ir beigtas. Pirms vēl bija izdomāts mūsu dievs, pasaule pazina miljoniem dievu. Taču tie visi ir pagalam un jau sen pilnībā aizmirsti. Mūsu dievs - ārpus jebkādas salīdzināšanas vienkārši ir vissliktākais dievs, kādi vien spējusi radīt cilvēka slimā iztēle: vai patiešām tas un tā kristietība pamanīsies saglabāt nemirstību, iepretim varbūtībai, kas balstās neskaitāmos piemēros, ko mēs varam atrast pagātnes teoloģiskajā vēsturē? Nē, es uzskatu, ka kristietība un tās dievs nekļūs par izņēmumu kopējo likumību krātuvē. Tiem ir jāpazūd un jāatbrīvo vieta citam dievam un kādai citai, vēl stulbākai reliģijai. Taču, vai iespējams, tā, kas nāks, tomēr būs labāka par mūsējo? Nē, ļoti maz iespējams.

Vēsture apliecina, ka reliģijās mēs diezin kā neprogresējam, bet gan tieši regresējam. Tiesa, tas nav tik svarīgi: lai kā arī būtu, bet katrā ziņā noteikti uzradīsies kāds jauns dievs un kāda jauna reliģija. Un ar tiem iepazīstinās zemes iedzīvotājus un tiem tie būs jāpieņem zem vienīgo argumentu spiediena, ar kuru palīdzību vienmēr izdevies kādu tautu pieņemt kristietību vai kādu citu reliģiju, ja vien tikai tā nav bijusi viņu tēvu reliģija: svētie raksti, zobens, uguns un cirvis - lūk, tie ir tie misionāri, kuriem allaž izdevies gūt uzvaras kopš tā laika, kad pasaulē ieviesās dievi un reliģijas.

Pēc tā, kad jaunais dievs un jaunā reliģija nostiprināsies parastajās proporcijās (viena piektā daļa planētas iedzīvotāju kā oficiālie sekotāji, četras piektdaļas - kā misionāru pagānisko medību poligons, kur misionāri pašlepni un neauglīgi grābstās gar pašu tā maliņu), vai jaunpievērstie tiem ticēs? Protams, ka ticēs. Viņi vienmēr ir ticējuši tiem miljoniem dievu un reliģiju, ko viņiem iedzina rīklē. Nav itin nekā tik lielā mērā bezjēdzīga un tik neiespējama, lai vidējais cilvēks nevarētu tam noticēt. Jo atrodas taču mūsu dienās desmitiem tūkstoši vidēja saprāta līmeņa amerikāņu, kuri pilnā mērā noticējuši "Zinātnei un veselībai", lai gan viņi nav spējīgi saprast tur ne rindiņas, un kuri turklāt pielūdz savtīgu un mazizglītotu veču, kura piesavinājusies šo evaņģēliju, - raugi misis Mērija Beikere-Edija, nesatricināmi ticot, ka viņa ir svētās ģimenītes adoptētā meita un drīz jau būs pestītāju atbīdījusi dibenplānā, tādējādi ieņemot vietu, ko patlaban ieņem tas, un tad aizņems to līdz pat mūžības beigām.

4. daļa

Sestdiena, 1906. gada 23. jūnijā

Bet tagad parunāsim par patieso dievu, īsto dievu, diženo dievu, majestātisko un augstāko dievu, patieso reālā visuma radītāju, tā visuma, kura attālākos nostūrus apmeklē tikai komētas, kurām neiespējami tālais Neptūns ir tikai bāka, kas apzīmē ieeju ostā, kā tāds Sandi-huks (zemesrags pie ieejas Ņūjorkas ostā - red.) , kas uzsmaida ceļotājiem, kuri vairāku gadsimtu ilgumā mērījuši telpas dziļumu un tagad atgriežas dzimtenē, tā visuma, ko neviens nav pašrocīgi izgatavojis astronomiskajai bērnistabai, bet gan radies bezrobežu telpā, pēc tikko minētā dieva vēlmes, tā dieva, kas ir neiedomājami liels un dižens, salīdzinājumā ar kuru visi pārējie dievi, kas miriādēm vien drūzmējas cilvēku nožēlojamajā iztēlē, līdzīgi odu spietam, kas apmaldījies tukšās debess bezgalībā.

Kad mēs domājam par tamlīdzīgu dievu, mēs jau vairs nevaram tam pierakstīt tikumību n diženumu izslēdzošas sīkas darbības. Mēs nevaram iedomāties to, ka tas būtu atraidījis Siriusu, lai par savu pastaigu vietu izvēlētos mūsu kartupeļu laukus. Mēs nevaram iedomāties, ka tas interesētos par mikroskopiskās cilvēces darīšanām, sajūsminātos par cilvēciņu svētdienās murmulēto slavināšanu un dusmotos, ja šī glaimošana pēkšņi kļūst vājāka vai vispār izgaist - tieši tāpat, kā mēs nevaram iedomāties to, ka ķīniešu imperators pēkšņi sāktu interesēties par mēģeni ar mikrobiem un bijīgā nepacietībā censtos tiem iepatikties, lai vēlāk varētu pašapreibināties brutālā glaimošanā. Un pat tajā gadījumā, ja mēs spētu iedomāties to, ka ķīniešu imperators neprātīgi ieinteresējas par tādu mēģeni ar mikrobiem, tad ar to mums arī būtu jāaprobežojas, jāliek punkts. Taču nekādi pūliņi mums neļautu iedomāties to, ka viņš no šīm neskaitāmajām miriādēm izvēlētos uzpirksteņa ceturto daļu žīdu mikrobu, kas no visa šā daudzuma ir vismazāk simpātiskie, un padarītu par saviem mīluļiem, un nosauktu tos par saviem izredzētajiem baciļiem, un savā mīlestībā pret tiem aizietu tik tālu, ka apsolītu lolot un sargāt tikai viņus vienīgos, savukārt visus pārējos pakļautu mūžīgai nolādēšanai.

Kad mēs pētām neskaitāmos šā bezgalīgā visuma brīnumus, lieliskumu, spožumu un pilnību (tagad mēs jau zinām, ka visums ir bezgalīgs) un pārliecināmies, ka tajā itin viss, no zāles stiebriņa līdz Kalifornijas meža milžiem, no nezināma kalnu strautiņa līdz bezgalīga, okeānam, no paisuma un bēguma gaitas līdz majestātiskajai planētu kustībai, nepārsūdzami pakļaujas stingrai precīzu, izņēmumus nepazīstošu likumu sistēmai, mēs apjēdzam - un ne jau pieņemam, ne secinām, bet tieši apjēdzam -, ka dievs, kas tikai ar vienas domas spēku radījis šo neiedomājami sarežģīto pasauli, bet ar otru domu radījis šo pasauli pārvaldošos likumus, šis dievs tad ir apveltīts ar neierobežotu varenību. Tad mēs apjēdzam, ka tajā gadījumā, ja tas vēlas kaut paveikt, tad tas to paveic bez jebkādas palīdzības. Mēs tāpat apjēdzam, ka tajā mirklī, kad tas radīja šo visumu, viņš jau visu bija paredzējis, visu, kam ar to jānotiek kopš tā mirkļa līdz laika beigām.

Bet vai tostarp mēs arī apjēdzam to, ka tā ir mūsu izpratnei un tikumībai atbilstoša tikumiska būtne? Nē. Ja arī mums ir kaut kāda informācija par to, tad mums zināms tikai tas, ka tam absolūti nepiemīt nekāda morāle un tikumība - katrā ziņā, ja runājam cilvēka parauga morāli un tikumību. Vai mums ir zināms: vai tas ir taisnīgs, mīkstsirdīgs, labsirdīgs, pieticīgs, žēlsirdīgs, līdzjūtīgs? Nē. Mums nav itin nekādu pierādījumu par to, ka tam piemīt kaut vai viena no šīm īpašībām. Savukārt tajā pašā laikā katra aizejošā diena mums atnes simtiem tūkstošu liecību - nē, ne gluži liecības, bet gan tieši neapgāžamus pierādījumus - par to, ka tam absolūti nepiemīt nevienam no šīm īpašībām.

Kad mēs lūdzamies, kad izlūdzamies, kad mēs to uzrunājama - vai tas mūs klausās? Vai tas atbild? Cilvēces vēsturē nav neviena neapšaubāma gadījuma, kas to spētu apstiprināt. Bet varbūt viņš klusējot vienkārši atsakās dzirdēt, atsakās atbildēt? Nav itin nekā, kas kaut vai netieši spētu liecināt par pretējo. Kopš laika sākuma mācītāji, kuri sevi iedomājušies par izredzētiem un apmaksājamiem tā kalpiem, atkal un atkal vākuši vienkopus visus savus neskaitāmos pulkus un vienotā korī izsaukuši lūgsnas par lietu, taču ne reizi tā arī nav to izlūgušies, ja nu vienīgi tas darīts neilgu mirkli pirms tā, kad tam obligāti jānolīst, pakļaujoties mūžīgajiem dabas likumiem. Un visos gadījumos, kad lietus tomēr sācies, viņi, ja viņiem būtu pietiekami labs laika prognožu birojs, spētu sevi lieki nenogurdināt ar lūgsnām, jo birojs viņiem paziņotu, ka nākamās diennakts laikā jebkurā gadījumā gaidāms lietus, pilnībā neatkarīgi no tā, vai viņi lūgsies, vai vienkārši paturēs savas svētulīgās mēles aiz zobiem.

Kopš laika sākuma bijis tā, ka atlicis tikai kādam monarham sasirgt, un acumirklī visi valsts mācītāji un daļa tās iedzīvotāju sākuši korī lūgties, lai tikai viņu saglabātu savai sērojošajai tautai (tajos gadījumos, kad tauta patiešām sēroja, kas gan parasti nekad nav noticis), un ne reizi šīs lūgsnas nav uzklausītas. Kad prezidents Garfīlds (ASV prezidents Džeimss Garfīlds (1831 - 1881), kuru 1881. gadā, jau drīz pēc ievēlēšanas, nāvējoši ievainoja lūdzējs, kuram viņš atteica, un pēc diviem mēnešiem viņš nomira) gulēja nāves gultā, ārsti un ķirurgi skaidri zināja, ka vairs nav tāda spēka, kas varētu viņu glābt. Tomēr iepriekš saskaņotā stundā visās ASV baznīcās noorganizēja vienlaicīgu karsti izmisīgu lūgšanas seansu par prezidenta izveseļošanos. Un mācītāji to visu īstenoja tajā pašā vientiesīgajā pārliecībā, ar kādu pirmatnējs mežonis lūdzās saviem iedomātajiem dēmoniem, lai tie pasargātu viņa mirstošo vadoni, jo acīmredzami mūžu mūžos nepienāks tā diena, kad fakti un pieredze spētu baznīcai iemācīt arī kaut ko patiešām lietderīgu. Protams, gan mežoņu vadonis, gan ASV prezidents vienalga nomira.

Britānijas iedzīvotāju skaits patlaban ir četrdesmit viens miljons cilvēku. Tajā darbojas astoņdesmit tūkstoši baznīcu. Būru bija simt piecdesmit tūkstoši cilvēku un viņiem bija divsimt desmit baznīcu batareja. Angļu-būru kara sākumā pēc Anglijas primāta signāla visas astoņdesmit tūkstoš baznīcas nograndēja vienlaikus, izstiepa rokas savam dievam apdullinošā lūgšanā par to, lai tas sūta angļiem, kuri cīnījās Dienvidāfrikā, uzvaru. Mazā divsimt desmit baznīcu būru batareja atbildēja draudzīgā vienlaikus lūgšanā, vēršoties pie tā paša dieva - par uzvaras piešķiršanu būriem. Ja astoņdesmit tūkstoši angļu mācītāju būtu šīs lūgšanas vietā paši izgājuši kaujas laukā, viņi neapšaubāmi spētu gūt uzvaru, par kuru tik kaismīgi lūdzās - taču tagad uzvara piekrita otrai pusei, un angļu karaspēks cieta no būriem vienu sakāvi pēc otras. Anglijas baznīca puslīdz saprātīgi klusēja par savu pūliņu rezultātiem, taču neuzmanīgā būru baznīca, līksmojot, visnotaļ skaļi un plaši paziņoja, ka tās lūgsnas, raugi, nodrošinājušas būriem uzvaru.

Angļu valdība vairāk paļāvās uz saviem kareivjiem nekā uz lūgsnām, un tieši tāpēc tā vietā, lai divkāršotu vai trīskāršotu savu dievlūdzēju skaitu, tā divkāršoja un trīskāršoja savu Dienvidāfrikā izvietoto kareivju skaitu. Un tad notika tas, kas parasti arī notiek: angļu uzvarēja karu, un tas pietiekami skaidri liecina par to, ka dievs nav lāga klausījies ne vienu, ne otru pusi, un tam ir tik pat vienaldzīgi, kurš gūs uzvaru, kā tas bijis vienaldzīgi kopš tās dienas, kad tas parādījās, līdz mūsu dienām, - vēsture nezina nevienu tādu gadījumu, kad tas vispār būtu parādījis kaut vai vismazāko interesi par cilvēku ķildām un par to, vai uzvarēs, vai neuzvarēs tas, kuram ir taisnība.

Vai baznīca arī no šās pieredzes smēlās vismaz kaut kādu mācību? Nē, nesmēlās gan. Kad būri guva uzvaru it kā ar lūgšanu palīdzību - kā tas pašiem būriem šķita -, viņu ticība lūgšanu varenībai aizvien vairāk nostiprinājās. Savukārt tad, kad, neskatoties uz viņu pārliecinošo lūgšanos, viņi tomēr cieta graujošu un iznīcinošu sakāvi, viņi vienalga saglabāja iepriekšējos uzskatus un viņu uzticība taisnībai un dieva saprātam no tā ne nieka necieta.

Itin bieži mēs varam vērot māti, kura pamazām pazaudējusi pilnībā visu, kas viņai bijis dārgs viņas dzīvē, izņemot pēdējo bērnu, kurš tagad arī mirst. Un tad mēs redzam, kā viņa nometusies ceļos pie bērna gultiņas un, lejot laukā visas pušu plīstošās sirds skumjas, lūdz dievu par žēlsirdību. Kurš cilvēks, ja vien viņa spēkos patiešām būtu šā bērna glābšana, nesteigtos viņai palīdzēt? Taču nevienā dievā tāda lūgšanās tā arī ne reizi nav atraisījusi ne mazākās žēlsirdības pazīmes. Bet - vai māte tā dēļ zaudējusi iepriekšējo ticību? Varbūt šad un tad, reizēm, taču arī tad tikai uz neilgu laiku. Viņa taču arī tikai cilvēks, tāds pats, kādi ir visi pārējie, un gadījumā, ja atgadītos nākamā līdzīgā nelaime, arī viņa atkal būtu gatava murmulēt lūgsnas, atkal būtu gatava ticēt, ka viņas lūgšanos sadzirdēs.

Mēs zinām, ka patiesais dievs, visaugstākais dievs, īstais visuma radītājs, ir radījis visu, kas tajā ir. Mēs zinām, ka tas radījis visas dzīvās radības, no mikroba un brontozaura līdz mērkaķim un cilvēkam, un to, ka viņš zināja ikvienas šīs radības likteni no laika sākuma līdz tā beigām. Un katru būtni, lielu vai mazu, viņš pakļāvis nemaināmam likumam, kas nosaka, ka šī būtne katru savas dzīves dienu cietīs nevajadzīgas un liekas mokas, un to, ka nevienai būtnei, lai kādu diplomātiju tā izmantotu, neizdosies izvairīties no šīm ciešanām un mokām, un to, ka ikviena ceļš no dzimšanas līdz nāvei būs viltīgu, veikli apslēptu lamatu pārpilns.

Bet, atbilstoši citam likumam, ikviens jebkura dabas likuma pārkāpums, vienalga, vai tas veikts apzināti, vai neapzināti, allaž jāsoda ar sodu, kas ir vismaz desmit tūkstošus reižu bargāks par pašu nodarījumu. Var tikai nebeigt brīnīties par to visaptverošo un vienmēr klātesošo ļaunumu, kas pacietīgi sasniegusi līmeni, kad izgudrotas visizsmalcinātākās spīdzināšanas visnožēlojamākajām un vissīkākajām no visām būtnēm, kas vien apdzīvo zemi. Zirneklis iekārtots tā, ka tas nesāka grauzt zāli, bet gan bija spiests ķert mušas un citas sev līdzīgas radības, turklāt šajā procesā tās pakļaujot lēnai, mokpilnai nāvei, tostarp absolūti neatskārstot, ka ļoti drīz jau pienāks arī viņa paša kārta. Lapsene iekārtota tā, ka tai arī nebija lemta barošanās ar zāli, bet tai jāuzbrūk zirneklim, arī nepiešķirot tam ātru un žēlsirdīgu nāvi, bet gan tikai paralizējot to, lai vēlāk varētu iebāzt savā pūznī, kur tad nabaga pusdzīvajai radībai mokās jānodzīvo vēl pietiekami ilgi, kamēr kāds jauns, tikai nesen piedzimis lapsenēns laiski sāks pamazām apgrauzt tam kājas. Savukārt laikus uzradīts arī lapsenes nogalinātājs, kā arī lapseņu nogalinātāja nogalinātājs - un tā tālāk, cauri visam uz zemes dzīvojošo radījumu lokam. To vidū nav neviena, kas nebūtu paredzēts un pielāgots tam, lai to vien tikai darītu, kā sagādātu ciešanas kādai citai dzīvajai būtnei un tostarp saņemtu savas ciešanas un nāvi no kāda cita sev līdzīga citas pakāpes mocītāja un slepkavotāja. Tīmeklī ielidojušu mušu var vainot tikai neuzmanībā, bet ne jau kaut kāda likuma pārkāpumā. Un tomēr tas sods, ko saņem muša, ir desmit tūkstošus reižu bargāks par to, ko tāds pārkāpums būtu pelnījis.

Desmittūkstoškārtīga soda likumu ļoti stingri ievēro attiecībā pret visām dzīvajām būtnēm, ieskaitot cilvēku. Ikvienu parādu, vienalga, vai tas iemantots apzināti, vai neapzināti, daba nekavējoties iekasē, kamēr parādnieks atrodas vēl šajā saulē, necenšoties atlikt norēķinu līdz desmitmiljardajai kārtai, savdabīgam procentuālam papildus sodam, ko varētu iekasēt - ja ir runa par cilvēku - tajā, citā, apsolītajā pasaulē. Šīs šaušalīgo sodu par vainu, par niecīgiem pārkāpumiem un pat par jebkādas vainas neesamību sistēma sāk darboties kopš tās minūtes, kad bezpalīdzīgais zīdainis pirmo reizi atver acis, un tā vairs ne mirkli nepārtrauc viņu mocīt, kamēr vien nebūs aizritējusi viņa dzīves pēdējā minūte. Vai gan atradīsies tāds tēvs, kurš vēlētos savu mazulīti mocīt ar nepelnītām kuņģa kolikām, nepelnītām zobu nākšanas mocībām, bet tūlīt pat jau arī ar cūciņām, masalām, skarlatīnu un tūkstošiem līdzīgu spīdzināšanu, kas tik dāsni radītas nolūkā nešaubīgi sodīt absolūti bezvainīgu jaundzimušo būtni? Un vēlāk, kopš jaunības līdz pat kapam, vēl sāktu nomocīt viņu ar neskaitāmiem desmittūkstoškārtīgiem sodiem par jebkuru likumpārkāpumu, vienalga, vai tas paveikts apzināti, vai neapzināti? Bet mēs sevišķi smalkā sarkasmā apveltām dievu ar tēva vārdu, lai gan pietiekami lieliski zinām, ka, ja vien mums patrāpītos pa rokai tāda tipa tētuks, mēs taču viņu acumirklī pakārtu.

Baznīcas veiktajai visu šo noziegumu attaisnošanai un slavināšanai nav ne mazākās pārliecinātības pieskaņas. Baznīca paziņo, ka viss notiekot cietēja interesēs. Baznīcai viņš jānostāda uz pareizā ceļa, jāattīra, jāapgaro, jāsagatavo dzīvošanai dieva un eņģeļu sabiedrībā - nosūtīt viņu debesīs, iepriekš iesvētītu ar vēzi, dažādiem citiem audzējiem, bakām un visu citu iespējamo, kas vien vēl iekļaujas šajā audzināšanas un izglītošanas sistēmā. Un, ja vien baznīca kaut ko vispār spēj apjēgt, tad tai vajadzētu zināt, ka tā muļķo pati sevi. Jo tai taču vajadzēja saprast: ja šāda veida audzināšanas metodes ir gudras un derīgas, tad mēs visi esam vājprātīgi, ja jau līdz pat šai dienai netiecamies pēc tām, bet gan audzinām paši savus bērnus.

Vai patiešām baznīca tik patiesi tic, ka mēs spējam uzlabot visvarenā izgudroto attīrīšanas un apgarošanas sistēmu? Manuprāt, tajā gadījumā, ja baznīca patiešām ticētu tam, ko pati saistībā ar to sludina, tad tai vajadzētu ieteikt ikvienam tēvam nešaubīgi atdarināt visas visvarenā metodes.

Tomēr tiklīdz baznīcai ir izdevies apvārdot savas avis, liekot noticēt, ka šī sistēma ir gudra un žēlsirdīga un ka to izgudrojis visvarenais tāpēc, lai nostādītu uz pareizā ceļa, attīrītu un apgarotu savus bērnus, kurus viņš bezgalīgi mīl, tā baznīca tomēr saprātīgi iekož mēlē. Tā neriskē iet vēl tālāk un izskaidrot, kāpēc gan tos pašu noziedzīgos sodus un mocības uzsūta arī augstākajiem dzīvniekiem - aligatoriem, tīģeriem un visiem citiem. Viņi pat paziņo, ka zvērus gaida mūžīgā nāve, ar to saprotot to, ka to nožēlojamā dzīve sākas un beidzas šeit, uz zemes, ka tie nekur tālāk nedosies, ka tiem nav paradīzes, ka ne dievs, ne eņģeļi, ne visas taisnās dvēseles nealkst to sabiedrības viņpasaulē. Un tas baznīcu nostāda smieklīgā stāvoklī, jo, neskatoties uz visiem tās piņķerīgajiem skaidrojumiem un apoloģijām, tā tādā veidā atmasko savu dievu kā ļaunu un nežēlīgu tirānu attiecībā pret pilnībā ne pie kā nevainojamiem zvēriem. Katrā ziņā un absolūti nešaubīgi ar šo klusēšanu tā pilnā mērā nosoda to kā ļaunu valdītāju, iepriekš pamanoties visas savas avis pārliecināt par to, ka tas veidojas tikai no līdzcietības, taisnprātības un visaptverošas mīlestības. Baznīca vienkārši nezina, kā samierināt šīs kliedzošās pretrunas, un, patiesību sakot, pat nemaz lāga necenšas to darīt.

Atbilstoši tam nepiemītošajai nevienai no tām īpašībām, kas spētu izdaiļot dievu, iedvest kaut kādu cieņu pret viņu, izraisīt bijāšanu un pielūgsmi, īstais dievs, neviltotais dievs, neaptveramā visuma radītājs ne ar ko neatšķiras ne no viena līdzīgā īpatņa mums zināmo dievu sarakstā. Tas katru dienu ārkārtīgi uzskatāmi apliecina, ka itin nemaz neinteresējas ne par cilvēku, ne par citiem dzīvniekiem - ja nu vienīgi nolūkā tos paspīdzināt, iznīcināt un no šīm nodarbēm gūt vismaz kaut kādu izklaidi, tostarp darot visu iespējamo, lai šī viņa mūžīgā un nemainīgā vienveidība tam nekad neapniktu.

5. daļa

Pirmdiena, 1906. gada 25. jūnijs

Lūk, un no šiem debesu bandītiem tad naivais, lētticīgais un neloģiskais trusītis cilvēka veidolā arī gaida to mūžīgo paradīzes svētlaimi, kas viņu apbalvos par viņa pacietību trūkumā un ciešanās, kas viņam uzsūtītas šeit, uz zemes, šajās absolūti nepelnītajās ciešanās, kas dažreiz ilgst divus, trīs gadus, citreiz - piecus, desmit gadus, bet nereti arī trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit vai pat sešdesmit, septiņdesmit un astoņdesmit gadus. Kā visos tajos gadījumos, kad tiesneša lomā uzstājas dievs, atalgojums jeb balva ne tuvu neatbilst izciestajam, un visā šajā padarīšanā vispār nav itin nekādas sistēmas. Ir pilnībā vienalga, vai esat cietuši astoņdesmit gadus, vai nomiruši no masalām trīs gadu vecumā - jebkurā gadījumā jūs saņemsiet pilnībā vienādu devu paradīzes svētlaimes.

Nav itin nekādu pierādījumu tam, ka aiz kapa cilvēkus sagaida šī paradīzes svētlaime. Ja mēs spētu uzmeklēt kādu no senatnes grāmatām, kurās pulciņš nevienam nepazīstamu ļaužu sevišķā rūpībā mums vēstītu par plaukstošu un brīnišķīgu tropisko paradīzi, kas paslēpusies Antarktikas mūžīgo ledāju droši sargātā nepieejamā ielejā - turklāt, pat neapgalvojot, ka viņi paši to redzējuši savām acīm, bet gan tikai atsaucoties un zemes nosūtītā dieva atklāsmēs kā šo ziņu avotā -, neviena pasaules ģeogrāfu biedrība šādu avotu nopietni neaplūkotu. Bet šāda grāmata taču skaitītos tikpat oriģināla, tikpat īsta un ticama, un tikpat vērtīga liecība, par kādu uzskata Bībeli. Raugi, Bībele taču esot tieši tāda. Visas ziņas par tās paradīzi gūtas aplinkus ceļā - no kaut kādām noslēpumainām personām, kuras nav centušās kaut vai daļēji pierādīt to, ka pašas tur pabijušas.

Ja Kristus patiešām būtu dievs, viņš spētu pierādīt paradīzes eksistenci, jo dievam taču nekas nav neiespējams. Tas taču spētu ikvienam gan sava laika, gan mūsdienu, gan visu nākotnes laiku cilvēkam to pierādīt. Kad dievs vēlas pierādīt, ka Saule un Mēness nemainīgi, katru dienu un katru nakti, pildīs tiem uzticēto darbu, tas taču tam nav grūti. Kad tas vēlas pierādīt, ka cilvēks katru nakti nešaubīgi vienā un tajā pašā vietā saskatīs zvaigznājus - lai arī dienā liekas, ka tie pazuduši uz visiem laikiem -, tam tas nav grūti. Kad tas vēlas pierādīt, ka gadalaiki atkal obligātā kārtā nomainīs viens otru atbilstoši reizi par visām reizēm iedibinātam likumam, tad tam tas nav grūti. Ir acīmredzami, ka tas ir gribējis mums neapgāžami pierādīt neskaitāmus miljonus visu iespējamo faktu un paveicis to bez sevišķas piepūles. Un tikai tad, kad runa iesākas par piesolītās nākamās dzīves esamības pierādīšanu, tā radošais gars pēkšņi ir iztukšots un tas sastopas ar uzdevumu, kas tā izreklamētajai visvarenībai, izrādās, nav pa spēkam. Kad tam radās nepieciešamība cilvēkiem nogādāt vēsti, kas ir nesalīdzināmi svarīgāka par visām citām kopā ņemtām tā vēstīm, kuru nogādāšana tam nesagādāja nekādas grūtības, tas pēkšņi izrādījies nespējīgs izdomāt šim nolūkam kādu citu līdzekli, izņemot visnožēlojamāko no visiem līdzekļiem - grāmatu. Grāmatu, kas uzrakstīta divās valodās (un tas - lai savu vēsti nosūtītu tūkstošiem pasaules tautu!), kurām lēnā gaitā velkošos gadsimtu un ēru laikā lemts nemitīgi mainīties, mainīties un mainīties un, visbeidzot, kļūt pilnībā nesaprotamām. Taču pat tajā gadījumā, ja tās spētu saglabāties nemainīgas, kā saglabājas nemainīgas mirušās valodas, vienalga būtu pilnībā neiespējami pilnībā precīzi šo vēsti nodot katrā no tūkstošiem katras ēras valodām.

Atbilstoši liecībām, kas saņemtas no trešajām rokām, ikviena puslīdz vērā ņemama dieva raksturu veido mīlestība, taisnīgums, labsirdība, piedošana, līdzjūtība jebkurām ciešanām un vēlme tās likvidēt. Pretēji šim brīnišķīgajam portretam (kas radīts, balstoties tikai absolūti bezvērtīgās baumās) mēs katra gada katru dienu saņemam pilnībā precīzus pierādījumus, ko mums pasniedz mūsu redze un citas mūsu maņas, tam, ka patiesībā šiem dieviem mīlestība, žēlsirdība, līdzcietība, taisnīgums un visas pārējās kvalitātes ir absolūti svešas, vēl vairāk - to raksturu veido visšaušalīgākā cietsirdība, netaisnība un asinskārs atriebīgums, īpašības, kādas vien var iedomāties. Mūsu priekšstati par iespējamo dieva raksturu balstās tikai absolūti apšaubāmās liecībās. Savukārt priekšstati par tā patieso raksturu balstās pierādījumos, turklāt absolūti neapgāžamos pierādījumos.

Vai ir loģiski sagaidīt, ka dievi, kas pastāvīgi un nemainīgi izklaidējas ar pilnībā bezvainīgu cilvēku un dzīvnieku ļaunu vajāšanu, grasās vēlāk savus upurus apbalvot ar mūžīgo svētlaimi? Ja karalis Leopolds II Miesnieks pēkšņi paziņos, ka viņš grasās vienu no katra simta ne pie kā nevainojamu, bezpalīdzīgu Kongo nēģeri atsvabināt no pazemojumiem, bada un vardarbīgas nāves un aizvest sev līdzi uz Beļģiju, lai tur izmitinātu savā pilī un barotu pie sava galda, tad - vai gan atrastos daudz ļaužu, kuri tam noticētu? Visi teiks: "Cilvēka raksturs ir nemaināms. Tāds solis neatbilstu šā miesnieka raksturam. Leopolda raksturs ir izveidojies un nekad vairs nespēs mainīties - šis cilvēks nav spējīgs veikt šāda veida cēlu solim".

Leopolda raksturs patiešām ir noformējies pilnībā un galīgi. Tieši tāpat, kā visu pārējo puslīdz vērā ņemamo dievu raksturi. Un absolūti neloģisks ir pieņēmums, ka beļģiešu Leopoldam vai debesu Leopoldiem varēt iešauties prātā kaut vai niecīgu daļu savu upuru pieaicināt pie sava galda un nodot viņu rīcībā karaliskās pils ērtības un greznību.

Atbilstoši liecībām, kas saņemtas no trešajām personām, puslīdz vērā ņemamiem dieviem piemīt paradums no simta upuru izvēlēties sev kādu vienu mīluli - izvēlēties uz labu laimi, nepārbaudot, vai viņš ir labāks par pārējiem deviņdesmit deviņiem, vai nav -, bet visus šos pārējos deviņdesmit deviņus tas nolemj mūžīgam lāstam, pat neiepazinies ar viņu lietu. Tā būtu absolūti loģiska konstrukcija, ja vien nebūtu kāds neliels misēklis, kas pareizi atspoguļo visiem labi zināmo dievu raksturu, un šis misēklis slēpjas patvaļīgā un patiesībai neatbilstošā pieņēmumā, ka vienam cilvēkam no simta it kā ļauts izvairīties no tā lāsta. Visnotaļ maz iespējams, ka aizkapa dzīvē mūs sagaida paradīze. Toties ārkārtīgi iespējams, ka mūs tur sagaida elle. Un teju vai pilnībā nešaubīgi ir tas, ka no šīs elles nespēs izvairīties neviens.

Bet tagad par cilvēci. Cilvēcei piemīt daudz jauka un simpātiska. Šķiet, neviens no dieviem ne reizi nav radījis neko nožēlojamāku, taču tā par to pat nenojauš. Kas var būt jaukāks par šo naivo un pašapmierināto patmīlību? Cilvēce taisni, bez vismazākā mulsuma, pat nenosarkstot, paziņo, ka tā ir viscēlsirdīgākais dieva radījums. Tai ir bijis neskaitāms daudzums iespēju pārliecināties par pretējo, taču šo ēzeli nevar pārliecināt nekādi fakti. Es par to varētu izteikt ļoti daudz dažādu rūgtu patiesību, taču nevaru sevi piespiest - jo tas taču ir tas pats, kas sist bērnu.

Cilvēkam nevar pārmest to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir. Ne jau pats viņš sevi radījis. Viņam pār sevi nav nekādas varas. Šo varu viņam nodevuši viņa temperamentam (ko viņš nav radījis) un viņam apkārt esošajiem no šūpuļa līdz kapam tie apstākļi, kurus nav izdomājis viņš un kurus viņš nevar manīt pēc savas gribas, jo viņam nav gribas. Viņš vienkārši ir mehānisms, līdzīgi pulkstenim, un, kā pulkstenis, viņš nevar iespaidot savas darbības, nevar par tām atbildēt. Viņš ir jāžēlo, bet viņam nevar pārmest, viņu nevar nicināt. Viņš ir iesviests šajā pasaulē, neprasot viņa piekrišanu, un viņš palēnām iedzen sev galvā, ka viņam piemīt kaut kādi noslēpumaini pienākumi nezināma spēka priekšā, kas ar viņu tik riebīgi izrīkojies, un kopš tā brīža viņš uzskata, ka ir atbildīgs šā spēka priekšā par katru savu rīcību un ir pakļaujams sodam par tām rīcībām, kuras šis spēks neatbalsta. Taču šis pats cilvēks spriestu savādāk, ja kāds zemes tirāns viņu paverdzinātu un pieprasītu aklu paklausību. Tad viņš paziņotu, ka tirānam uz to nav nekādu tiesību, ka tirānam nav tiesību viņam pavēlēt un pieprasīt no viņa pakļāvību, ka tirānam nav tiesību piespiest viņu slepkavot, bet pēc tā uzvelt viņam vainu par šīm slepkavībām.

Morāles jautājumos cilvēks pastāvīgi īsteno ļoti dīvainu cilvēka un viņa radītāja nošķirtību. No saviem tuvākajiem viņš pieprasa ievērot visnotaļ cienījamu morāles kodeksu, taču tas, ka dievam šī morāle absolūti nepiemīt, viņam neizraisa ne kauna sajūtu, ne pretestību.

Dievs mākslīgi radījis cilvēku tādā veidā, ka viņš nespēj nepakļauties savām kaislībām, tieksmēm un dažādām visnotaļ apšaubāmām un ne sevišķi tīkamām īpašībām. Dievs viņu radījis tā, ka visi viņa izvēlētie ceļi ir noklāti lamatām, no kurām viņam nav iespējams izvairīties un kas viņu piespiež veikt tā dēvētos grēkus. Un tad dievs viņu soda par rīcībām, kuras viņam kopš laika sākuma lemts veikt. Cilvēks ir mašīna, ko dievs uztaisījis pilnībā neatsaucoties kādam lūgumam. Mums, uz zemes, tas, kurš taisa kādu mašīnu, ir atbildīgs par tās darbību. Nevienam pat galvā neienāks doma mēģināt uzvelt atbildību mašīnai. Mēs visi lieliski zinām, lai gan arī to slēpjam - kā to slēpju arī es, kamēr vien nenomiršu un kļūšu sabiedriskajai domai nesasniedzams -, mēs visi zinām, atkārtoju, to, ka dievs, un tikai dievs, ir atbildīgs par katru cilvēka darbību un vārdu no šūpuļa līdz kapam. Mēs to lieliski zinām. Sirds dziļumos mēs par to nešaubāmies. Sirds dziļumos mēs bez svārstīšanās pasludināsim par aprobežotu muļķi ikvienu, kurš tic, ka viņš it kā tic tam, ka viņam ir kaut vai visniecīgākā iespēja sagrēkot pret dievu, vai arī to, kurš domā, ka viņš domā, ka viņam it kā ir kaut kādi pienākumi pret dievu, ka viņam ir pienākums būt tam pateicīgam, pakļāvīgam un pielūgsmes pilnam.

Vairāk lasiet žurnālā "Kabinets" (arī 2010. gadā)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form