Marta Herca: Zilonis istabā – vardarbība ģimenē
Foto: Privātais arhīvs

Dienā, kad sieviete uzsāk kopdzīvi ar partneri, viņa, visdrīzāk, neiedomājas, ka varētu kļūt par fiziskas vai emocionālas vardarbības upuri. Lai gan ir sabiedrības grupas, kas vairāk pakļautas riskam, vardarbīgās attiecībās var nonākt ikviena sieviete. Dažas no viņām pārcietīs emocionālu vardarbību, citas – fizisku vardarbību, bet vismaz piecas sievietes vidēji gadā nogalinās viņu partneris. Tradicionāli ir pierasts uzskatīt, ka mājas ir drošākā vide gan pieaugušajiem, gan bērniem. Ko darīt, ja strīdi ir pārvērtušies sistemātiskā varmācībā un ne tu, ne tavi bērni vairs nav drošībā? Kā rīkoties līdzcilvēkiem – tuviniekiem, draugiem un kolēģiem, ja ir radušās aizdomas par vardarbību? Dažreiz mūsu klusēšana var ne tikai apdraudēt sievietes veselību, bet arī maksāt viņai dzīvību.

Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Lielāko daļu vardarbības aktu veic vīrieši savā tiešajā sociālajā vidē – ģimenē, visbiežāk tie ir sieviešu tagadējie vai bijušie partneri.[1]

Saskaņā ar Eirobarometra datiem Eiropā vairāk nekā 70%[2] iedzīvotāju uzskata, ka vardarbība pret sievieti ģimenē ir izplatīta problēma. Latvijā to kā izplatītu problēmu redz vairāk nekā puse[3] iedzīvotāju. Lai gan varētu secināt, ka tas ir tādēļ, ka Latvijā vardarbība ģimenē ir mazāk izplatīta, pretrunas rada tas, ka, salīdzinot ar vidējo Eiropas iedzīvotāju, Latvijā ir ievērojami lielāks to cilvēku skaits[4], kuri savā draugu lokā, darbā, mācībās vai tuvākajā apkaimē pazīst sievietes un vīriešus, kas cietuši ģimenē no jebkura veida vardarbības.[5]

Latvijā 31% iedzīvotāju uzskata, vardarbība ģimenē ir privāta lieta (salīdzinājumam – vardarbību par privātu lietu uzlūko tikai 2% Zviedrijas 6% Dānijas iedzīvotāju, bet lielāks skaits nekā Latvijā ir tikai Rumānijā (32%) un Bulgārijā (34%)).[6]

Sociālantropoloģe Anna Žabicka uzskata, ka šie dati sāpīgi parāda sabiedrības – gan tuvinieku, gan ar problēmu tieši nesaistītu cilvēku – augsto toleranci pret vardarbību ģimenē. Turklāt nereti tieši tie cilvēki, kas ierasti nav tik emocionāli un sociāli tuvi cietušajai, kādā brīdī var uzņemties izšķirošu lomu vardarbības novēršanā vai kļūt par ārkārtīgi nozīmīgu atbalsta punktu, uzskata pētniece. "Piemēram, ielas, kāpņutelpas vai mājas kaimiņi, ar kuriem, iespējams, ikdienā vienīgā komunikācija ir sasveicināšanās, var izrādīties atslēgas personas, kas sniedz atbalstu un rīkojas – vai tas būtu zvans policijai, patvēruma sniegšana sievietei vai emocionāls atbalsts," uzsver Žabicka. Sievietes un arī varmākas dzīvē izšķirošs faktors ir tas, vai līdzcilvēkiem ir augsta tolerance vai vienaldzīga attieksme pret vardarbību.

Latvija pasaules kontekstā

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (turpmāk – PVO) datiem pasaulē katru gadu no vardarbības mirst aptuveni 475 000 iedzīvotāju, vēl vairāk cilvēku cieš no vardarbības bez letālām sekām.[7] Vismaz 25–37% sieviešu savas dzīves laikā cietuši no fiziskas vai seksuālas partnera vardarbības[8]. Pētījuma "Konfliktu un vardarbības novērtēšanas ziņojums" rezultāti[9] liecina, ka kopumā pasaulē savās mājās konfliktu dēļ aiziet bojā ievērojami vairāk cilvēku nekā pilsoņu karu laikā, īpaši tas skar sievietes un bērnus.

Vardarbības statistika Latvijā iezīmē satraucošu tendenci. Vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē ir ļoti nopietna problēma ar tālejoši negatīvām sekām, kas pasaulē un arī Latvijā skar vidēji katru trešo sievieti un bērnu un nelabvēlīgi ietekmē visu sabiedrību. Saskaņā ar statistikas datiem pasaulē kopumā pusē no sieviešu slepkavību gadījumiem vainīgais ir kāds no tuvākajiem cilvēkiem – laulātais, partneris vai cits radinieks. ES dalībvalstīs fizisku vai seksuālu vardarbību no pašreizējā vai bijušā partnera savas dzīves laikā vidēji piedzīvojuši 22% sieviešu, bet Latvijā – 32% sieviešu[10].

Resursu centrs sievietēm "Marta" uzskata, ka viena no būtiskākajām problēmām Latvijā ir tā, ka vardarbība ģimenē joprojām tiek uzskatīta par ģimenes iekšējo lietu un tiek attaisnota.[11] Turklāt bieži līdzcilvēki nespēj pamanīt vardarbības gadījumus. Pētījumi norāda uz vēl vienu būtisku ar vardarbību saistītu problēmu – Latvijā 80% jauniešu līdz 18 gadu vecumam ir pieredzējuši vai bijuši vardarbības liecinieki. Tas paaugstina risku, ka nākotnē, veidojot attiecības, jaunieši varētu atkārtot pieredzēto attiecību modeli.[12]

Kāpēc notiek vardarbība?

Vēsturiski iesakņojušies stereotipi par sieviešu otršķirīgu vai pakļautu lomu var veicināt attieksmi, ka vardarbība pret sievieti un vardarbība ģimenē ir pieņemama. Tādēļ ir svarīgi mainīt attieksmi un stereotipus. Piemēram, ja sabiedrībā tiek uzskatīts, ka audzināšanas nolūkos bērnus var pērt, tad tikai ar vecāku sodīšanu būtiskas pārmaiņas nevarēs sasniegt. Labākus rezultātus izdotos sasniegt, ja līdzās sodiem vecāki saņemtu informāciju par nevardarbīgas bērnu audzināšanas metodēm un sabiedrība kopumā būtu izglītota par bērna fiziskas sodīšanas negatīvajām sekām. Ja sabiedrībā tiek uzskatīts, ka cietusī persona pati ir izprovocējusi vardarbību un ir vainīga pret viņu notiekošajā, tad cietušie nevērsīsies pēc palīdzības policijā. Savukārt, jo vairāk cilvēku uzskatīs, ka cietušais nav vainīgs notiekošajā, jo lielāka iespēja sagaidīt, ka samazināsies slēptā vardarbība un pieaugs ziņojumu skaits policijai.

Pētījumi rāda, ka lielākoties vardarbīgu attiecību pamatā ir uzspiestas lomas, kurām kāds no partneriem neatbilst. Biežāk izplatītie lomu stereotipi ir šādi: sievietei ir jābūt skaistai, mīlošai, jārūpējas par bērniem, jāveic mājas darbi un jārūpējas par ģimenes pavardu, viņa drīkst būt emocionāla, vāja, ar vajadzībām, savukārt vīrietim jābūt stipram, jāspēj apgādāt ģimeni, jābūt veiksmīgam un uzņēmīgam karjerā, enerģijas pilnam, viņš nedrīkst būt vājš, emocionāls un palīdzību lūdzošs.

Kā stāsta krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psiholoģe un psihoterapeite Tatjana Griškina, psiholoģiskā atbalsta grupās sievietēm, kuras cietušas no vardarbības ģimenē, dzirdēts daudz stāstu par to, kādai ir jābūt sievietei, ko nozīmē būt labai sievai un mātei. "Šādi viedokļi nevis palīdz atplaukt, bet, tieši pretēji, – uztur vardarbības slazdu un neļauj izrauties no destruktīvām attiecībām," pauž krīžu centra psihoterapeite. Viņa arī uzsver, ka tur, kur ģimenē trūkst cieņpilnu attiecību un partneris tiek uzlūkots kā pienākumu izpildītājs, kuram kaut kas ir jādara nevis tāpēc, ka viņš to vēlas, bet tāpēc, ka tā ir viņa funkcija, attiecības kļūst mehāniskas un pat cietsirdīgas. Krīžu centra eksperti, runājot ar sievietēm, kas meklē palīdzību, novērojuši – agresijas risks pastāv attiecībās, kurās viens partneris dominē pār otru, izrāda vai tiecas pēc varas, kontrolē, izmanto manipulatīvas metodes, lai panāktu savu.[13]

Kāpēc klusējam?

Mūsu sabiedrībā ir pierasts uzskatīt, ka konflikti cilvēku attiecībās ir viņu personīgā lieta un citiem tajā nebūtu jāiejaucas. Dati liecina, ka esam īpaši iecietīgi pret vardarbību pret sievietēm – Latvijā ir augstākais rādītājs no visām ES dalībvalstīm[14]. Savukārt mediji[15] turpina sievietēm stāstīt, ka viņu galvenais uzdevums ir darīt visu, lai atrastu īsto vīrieti un viņu noturētu, – rūpēties par sevi, labi izskatīties, būt emocionāli un fiziski veselai, labi gatavot utt. Par attiecību kvalitāti, vienlīdzīgu pienākumu sadali, dzimumu stereotipiem un abu partneru labklājību, apmierinātību, pašrealizāciju un piepildījumu mediji joprojām runā salīdzinoši reti, turklāt par neveiksmīgām vai izjukušām attiecībām pieņemts runāt kā par sievietes neizdarību.[16] Vardarbības jautājumu eksperti arī norāda, ka vardarbība parasti ir cikliska un attīstās pakāpeniski. Sākotnēji tā var būt emocionālā vardarbība, kur partneris sievieti pazemo, noniecina, ierobežo, kontrolē, izseko, izolē no draugiem un ģimenes un tikai vairāku gadu garumā nonāk līdz fiziskai vardarbībai. Scenāriji var būt dažādi, bet rezultāts parasti ir viens: sieviete jūt bailes un kaunu par ģimenē notiekošo, ir vajadzīgs laiks, lai sieviete apzinātos realitāti, un atbalsts, lai sāktu par to runāt.

Gan pieejamie dati, gan pētnieku secinājumi, analizējot situāciju Latvijā, norāda uz to, ka ir nepieciešams atrast veidus, kā mainīt sabiedrības attieksmi pret vardarbību kopumā. Sabiedrība nav viendabīga masa – tie ir gan lēmumu pieņēmēji politiskajā līmenī, gan ierēdņi, kas īsteno lēmumus, gan tuvinieki, kolēģi, draugi un citi līdzcilvēki. Ir nepieciešams veicināt to, ka cilvēki ne tikai spēj atpazīt vardarbības gadījumus, bet arī zina, kā rīkoties, un kopumā uzskata vardarbību par visas sabiedrības, nevis vienas sievietes problēmu.

1. att. Vardarbības aplis

Kā rīkoties, ja ir aizdomas par vardarbību?

Kā skaidro krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psiholoģe Santa Ozoliņa, neskatoties uz to, vai cilvēks pats ir cietis noziegumā vai bijis tā aculiecinieks, lielākā vai mazākā mērā nepatīkamās emocijas, visdrīzāk, tiks piedzīvotas. "Nereti cilvēkiem pēc pārdzīvotā palīdz runāšana par notikušo, kā arī svarīgi saņemt informāciju par citām palīdzības iespējām vai pašu izmeklēšanas procesu," stāsta psiholoģe. Šim mērķim ir ieviesta 116006 telefona līnija – bezmaksas atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem. Jebkurš cilvēks, kurš nonācis krīzes situācijā, var zvanīt uz diennakts krīzes tālruni emocionāla atbalsta saņemšanai.

Krīžu un konsultāciju centra pieredze rāda, ka bieži cietušās sievietes baidās vērsties policijā, jo varmāka ir tuvinieks. Santa Ozoliņa uzsver, ka "jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma, dzimuma, rases, seksuālās piederības un citiem apstākļiem nav jābūt bezpalīdzīgam upurim un vienmēr ir iespēja meklēt palīdzību". Skalbes eksperti atgādina: ja esat cietis no vardarbības vai ir vardarbības draudi, svarīgi vispirms parūpēties par savu drošību. Ja ir iespējams, zvaniet policijai, kura var nošķirt vainīgo personu uz laiku līdz astoņām diennaktīm. Ja policijai piezvanīt akūtu briesmu gadījumā nav iespējams, jāmēģina pievērst apkārtējo uzmanību un bēgt – jādara viss, lai fiziski sevi pasargātu no potenciālajām briesmām. Meklējiet iespēju palikt pie drauga vai radinieka. Ja šādu iespēju nav, sevišķi, ja tā ir sieviete ar bērniem, kura palikusi uz ielas, var vērsties specializētos krīzes centros, piemēram, "Mīlgrāvis" vai "Māras centrs". Kad dzīvības un veselības briesmas ir novērstas, nākamais solis ir rakstīt iesniegumu policijai.

Vardarbības ģimenē gadījumos cietušajiem ir tiesības lūgt tiesu pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Civilprocesa likumā ir noteikti vairāki pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļi, piemēram, varmākam pienākums atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo cietušais, un aizliegums atgriezties tajā, kā arī aizliegums tuvoties mājoklim, tāpat arī vardarbības veicējam liegt jebkurā veidā sazināties ar cietušo un aizliegums izmantot cietušās personas datus.


[1] Konceptuālais ziņojums "Par Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu". http://www.lm.gov.lv/upload/publikacijas/lmzino_060516_stamb-vk.pdf

[2] Precīzi – 74%. Eiropas Komisija (2016). Īpašais Eirobarometrs 449 "Ar dzimumu saistīta vardarbība", 1.– 4. lpp.

[3] Precīzi – 58%. Turpat.

[4] Precīzi: Latvijā – 75%, Eiropā – 52%. Turpat.

[5] Turpat.

[6] European Commission. (2016). Special Eurobarometer 449 "Gender-based violence", pp. 37.

[7] WHO Global status report on violence prevention, 2014.

[8] Global status report on violence prevention, 2014.

[9] Conflict and violence assecement paper. http://www.copenhagenconsensus.com/publication/post-2015- consensus-conflict-and-violence-assessment-hoeffler-fearon

[10] Dati saskaņā ar FRA pētījumu par vardarbību pret sievietēm, 2014., un SPKC pētījumu par bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi, 2011.

[11] Vardarbība ģimenē. Resursu centrs sievietēm "Marta". http://www.marta.lv/marta-darbiba/vardarbiba (skat. 16.06.2017).

[12] Adverse Childhood Experiences of Young People in Latvia, 2011.

[13] Tatjana Griškina. Pienākums būt sievietei. Portāls "Delfi", 2017. https://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/pienakums-but-sievietei-psihologe-skaidro-dzimuma-lomu-ietekmi-uz-cilveka-labsajutu.d?id=49094549 (Sk.06.03.2018.)

[14] Domestic Violence against Women report. http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/ebs/ebs_344_en.pdf

[15] Daži piemēri: https://www.delfi.lv/vina/, http://www.tvnet.lv/egoiste, http://jauns.lv/kategorija/sievietem

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Marta Herca: Zilonis istabā – vardarbība ģimenē

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus