Visai posma Gērnsija-Gibraltārs komandai, ieskaitot pieredzējušo kapteini Askoldu, šis bija garākais non-stop pārgājiens. 90 stundās jeb vairāk nekā 3,5 diennaktīs tika noiets no Brestas Francijā līdz Kaškais (Cascais) Portugālē. Ar lidmašīnu šo posmu var veikt 15-20 minūtēs.
Atrodoties simtiem jūdzes no krasta, šīs dienas saziņa ar laivu notika tikai pa satelīttelefonu, un visi pārējo posmu dalībnieki, arī es, atvieglojumā nopūtās pie katras citu posmu dalībnieku ziņas kopējā WhatsApp grupā: sazvanījāmies, viss kārtībā.
"Biskajas līča šķērsošana bija liela cīņa pašai ar sevi. Izslēgtam no sakariem ar ārpasauli, paļauties uz sauszemes notiekošajiem procesiem - gan personīgajiem, gan darba, gan pārējiem. Neatsverama prāta attīrīšanās, kas rada atkarību," raksturo Zane.
"Pirmās dienas katrs ir ar savu ideju, ego, raksturu. Pēc tam savstarpējā komunikācija aiziet bez runāšanas: ir skaidrs, kas ko dara. Viss pārtop mierīgā rutīnā," par jaunās komandas savstarpēju pieslīpēšanos papildina Agnese. Šī ekpedīcijā ir jau trešā komanda, un priekšā vēl viena maiņa. Anna, kas viena no retajiem piedalās visā pārgājienā, saka, ka visas komandas ir ļoti sirsnīgas un vienotas.
Ja Biskajas līcī saskarsme veidojās mierīga, to nevar teikt par viļņiem okeānā - kā "amerikāņu kalniņos"! Kapteinis Askolds vērtē, ka tie bijuši 2-3 metru augstumā, turklāt no divām dažādām pusēm, satiekoties vecajam un jaunajam vilnis. "Visi esam lipīgi no sālsūdens tvaiku dūmakas un brūni sarkanīgos toņos no spēcīgās saules," skatu uzbur Jānis.
Gulēšana šoreiz patiesi bija izaicinājums, jo viļņi šūpoja uz sāniem. Tie, kam bija lielākas kajītes, vismaz varēja sagriezties gultā šķērsām. "Es pamodos ikreiz, kad mans ķermenis sasvērās uz vienu vai otru pusi, un tas notika ik pēc 5 minūtēm," atminas Zane.
Vienu dienu vēl piedevām bijusi ļoti spēcīga migla. Kapteinis atzīst, ka sajūta nav bijusi patīkama, bet neesot bijis tik traki kā dažreiz Rīgas jūras līcī, kad laivai neredz priekšgalu.
Tai miglainajā dienā pie burātājiem vairākas stundas paviesojās kāds mazs putniņš. Askolds no pieredzes stāsta, ka šādās vietās putniņus kādreiz atnes ar vēju, un tad tie meklē, kur nosēsties - šoreiz tā bija burāšanas kluba "Nautica" laiva. Putniņš jutās pavisam droši un pat izsēdējās klēpī komandas biedriem.
Burātājus priecēja arī delfīni un vaļu ūdens šļakatas. "Par šo visu priecājos kā mazs bērns, kas visu izbauda no sirds," emocionāli stāsta Anna.
Ne visi dzīvnieki gan laivām ir draudzīgi. Lai pasargātos no zobenvaļiem, kas apskādē laivu stūres, jahtas aizmugurē tika piekārtas īpašas ierīces, kas ar skaņu atbaida kaitniekus.
Neskatoties uz krāšņo pieredzi, prieks pēc 3,5 diennaktīm ieraudzīt sauszemi komandai bija liels. "Kad kādam sāka parādīties interneta zona, iesmējām - viens cilvēks pazudis, otrs cilvēks pazudis…" atgriešanos realitātē atstāsta Agnese.
Kaut arī uz laivas var nomazgāties, no Kaškais sākumā saņēmām tikai bildes no dušas telpas. Zane gan saka, ka emocionālais ieguvums bija pārāks par sadzīves sīkumiem un "viennozīmīgi atvērs jaunu lapaspusi manā dzīvē".
Nobaudījuši vietējās jūras veltes un portugāļu krēmkūciņas jeb pastel de nata, komanda jau devusies uz Gibraltāru, kur sāksies noslēdzošais ekspedīcijas posms.
Tikmēr pārējie kluba biedri iedvesmojas no biedru ceļojuma stāstiem un pat mājās uzcepa "latviešu natas".
*Burāšanas termins - jahta nebrauc, bet iet