Arī laikapstākļi, kaut uzlabojās, joprojām nebija pavisam labvēlīgi - pretvējš un pretvilnis. Paralēli visu laiku jāskrienas ar straumēm: vienu brīdi tās palīdz, citu - traucē.
Paisumi un bēgumi burātājiem no Baltijas jūras ir jauns piedzīvojums, tos izjūt ne tikai kapteiņi, plānojot maršrutu, bet ikviens, piemēram, Djepē bēguma laikā kāpnes, lai izietu no jahtkluba, nostājas tādā leņķī, ka sajūta kā kāpjot stāvā kalnā. Savukārt citā situācijā bēgums pat bija labvēlīgs – un te es stāstā aizlekšu uz priekšu, uz Gērnsiju. Uzpildot degvielu, Ronalds neveiksmīgi ūdenī pazaudēja savu viedpulksteni. Jau sāka meklēt veikalu, bet tad iedomājās, ka drīz taču būs bēgums – varbūt izdosies pulksteni ieraudzīt un ienirt pakaļ. Un plāns izdevās!
Atnācējiem Gērnsiju gan sanāca izbaudīt tikai vienu diennakti, taču Mārtiņš Gērnsijā ieradās jau pirms nedēļas, jo, līdzīgi kā es savā posmā, bija optimistisks par plānoto grafiku. Taču viņam līdz ar to bija iespēja kārtīgi apskatīt šo britu salu ar franču ietekmi, un tā ļoti patikusi. "Ejot pa klinšu un meža takām, pludmalēm, pieķēru sevi pie domas, ka te kā Bali, te - kā Kalifornijā, tikai viss mazāks. Atvērtie baseini kā Sidnejā. Meža posmi kā Havaju salās.
Pludmales smiltis ļoti smalkas. Varēju veldzēties atmiņās par vietām, kur būts," stāsta Mārtiņš. Tiesa, arī Liepājas Karostas sajūta neesot pametusi: piekraste militārās dzelzbetona būvēs, lai aizsargātu Lamanša šaurumu.
Par Latviju Gērnsijā atmiņas raisās arī dēļ tur dzirdamās latviešu valodas. Mārtiņš pat uzgāja veikaliņu ar Latvijas precēm un nopirka mūsu saldējumu. Tur satiktā pārdevēja rezervēti pastāstījusi, ka dārdzības dēļ tagad daudzi aizbraukuši. Atsaucīga kopējai fotogrāfijai savukārt bija jahtu veikalā satiktā Dace.
Gērnsijā komanda atkal ir pilnā sastāvā, un jaunpienācēji ātri tiek ievadīti sadzīves niansēs. Taču visiem jaunums ir nokļūšana no laivas ostā uz tualeti, veikalu vai pastaigāties. Parasti laivas tiek noparkotas piestātnē, taču jau Kūkshāvenā piedzīvojām netipisku parkošanās veidu - pie citas laivas borta. Gērnsijā piestātnes vietu trūkuma dēļ jahtai bija jāparkojas ūdeni un uz krastu komanda devās ar mazo laiviņu - dingiju. "Tikko ar Zani bijām pēc ūdens uz veikalu, skatāmies - dingijs stāv mūsu pusē: pašām vien būs divatā jāairējas uz laivu. Taču bija tāda straume, ka nevarējām ietrāpīt pie mūsu laivas, gandrīz izpūta no ostas. Pieķērāmies pie jahtas un vilkāmies atpakaļ," atminas Agnese.
Gērnsijā sākās jauns posms pa okeānu un jau izdevās iepazīties ar delfīniem.
Laikapstākļu dēļ pārgājiens gan atkal ir "uz pauzes" Brestā Francijā (nezinu, vai sakritības dēļ, bet kapteinis Askolds mūsu kopīgajā WhatsApp grupā tieši ielika, kā viņš raksturoja - kapteiņu himnu "Es zinu, visi mani nievā"). Taču komanda vismaz katru rītu bauda svaigi ceptus, autentiskus kruasānus.
Askolds smejas - vienmēr visi vēl labu ceļa vēju, ar to domājot vēju no aizmugures, bet vislabākais ir sānu vai slīps vējš. Tādu arī novēlam tālākajā ceļā uz Barselonu!
* burāšanas termins - laiva nevis brauc, bet iet
** pat ja laivu stūrē autopilots, kādam visu laiku jākontrolē, vai nav draudīgu situāciju