Burāšanas kluba "Nautica" sešu nedēļu ekspedīcijā no Rīgas sācies pēdējais posms Gibraltārs-Barselona. "Mēs zinājām, ka esam ieradušies uz "desertiņu"! Skaistās Spānijas ostiņas mūs sagaida ar mazām, šarmantām piparbodītēm, gardiem ēdieniem un spirdzinošiem dzērieniem," ainu uzbur Ilze, kas pārgājienam* pievienojās Gibraltārā.
Gibraltārā tātad atkal nomainījās daļa komandas. Taču dēļ kopīgā "čatiņa" jaunpienācējiem visi biedri jau šķita kā draugi. Vēja dēļ Gibraltārā nācās gaidīt vairākas dienas, tā kā bija arī iespēja lēnā garā "pieslīpēties".
Mārtiņš, kam iekavētā burāšanas grafika dēļ iepriekš bija iespēja ilgāk iepazīt arī citu Apvienotās Karalistes ārzonas teritoriju Gērnsiju, atgādina, ka abas ir ļoti stratēģiski nozīmīgas gan militārā, gan ekonomikas ziņā. Tuvojoties Gibraltāram, bijusi sireāla sajūta, jo vienā pusē atrodas Eiropa un otrā - Āfrika. Tās klātbūtni var sajust arī fiziski, jo vējš atpūš Āfrikas smiltis, ko var pamanīt uz automašīnām un citām virsmām.
"Pārsteidzoši, ka 6,8 m2 var atrast diezgan plaša spektra interesantas nodarbes un burvīgus dabas skatus. Runājot ar vietējiem iedzīvotājiem, tie saka, ka ne par ko negribētu dzīvot citur!" stāsta Zane, kam savukārt Gibraltārs bija burāšanas piedzīvojuma finiša vieta.
Kā spilgtas detaļas viņa min vietējās lidostas skrejceļu, kuram, kad tas nav aizņemts, pāri iet auto un gājēju ceļš. "Kompakti un mazliet dīvaini kopā," Zane savelk. Mārtiņš zina teikt, ka vēju dēļ šis lidlauks ir viens no sarežģītākajiem pasaulē. "Ir tikai divi mēģinājumi, lai nosēstos. Ja neizdodas, jālido uz citu tuvāko lidostu," viņš izpētījis.
Iespaidīga bijusi arī St.Michaels ala, kas gatavota kā slimnīca un noliktava 2. pasaules karam, bet beigās nav izmantota. Tagad to var apmeklēt tūristi, un ik pēc dažām minūtēm iekšā notiek gaismas šovs.
Pati no stāstiem par Gibraltāru atminos savvaļas pērtiķīšus, kas ir smuki un mīlīgi, bet var kļūt agresīvi, iekost vai izraut somu. Tāpēc soma jātur uz krūtīm un nedrīkst veikt straujas kustības. Vienam no komandas ar pērtiķi sanāca ne tik patīkams kontakts, bet viss beidzās labi.
Prasīju kapteinim Askoldam, vai pēc Brexit ir kādas izmaiņas, piestājot Gērnsijā un Gibraltārā, uz ko viņš paskaidroja, ka tur kā ārzonas teritorijās jau iepriekš bijuši īpaši noteikumi (jāaizpilda anketa). Ar Gibraltāru Askoldam saistās īpašas atmiņas - lai gan pasaules burātāju saime ir gana plaša, ostā viņu pat pēc vairākiem gadiem atminējušies.
No Gibraltāra komanda beidzot sāka burāt pa īstam, nevis iet ar motoru, jo iegriezās pareizs vējš. Askolds vērtē, ka, ja jānokļūst no punkta A uz punktu B, ar burām parasti sanāk iet 20%. Ja vēlētos iet tikai ar burām, būtu pavisam grūti saplānot grafiku.
Pēc iepriekšējiem garajiem gabaliem šis, pēdējais posms šķiet kā "bērnudārzs", jo pārsvarā tiek burāts tikai pa dienu, stāsta Ronalds, kas tāpat kā kapteinis Askolds piedzīvojumā piedalās no paša sākuma. Viņam arī bijis gods "kapteiņot" posmu no Kaškais Portugālē līdz Gibraltāram.
Pēc vēsākajiem iepriekšējiem posmiem no Gibraltāra sākās karstums. Līdz ar to komanda nudien var pilnībā izbaudīt Vidusjūras "desertu".
Kajītēs gan ir ļoti karsts, un Ilze pat savam vīram Kārlim uzdāvināja USB ventilatoru.
Komanda arī cenšas makšķerēt, taču līdz šim noķerta vienīgi.. kaija, kas gan veiksmīgi noāķēta un aizlidojusi. Kapteinis Askolds kā interesantu detaļu min, ka viņš pirmo reizi jūrā redzējis beigtu vali. Nāves iemesli gan nav zināmi.
Piedzīvojums straujiem soļiem tuvojas noslēgumam, un jau 25. augustā plānots finišēt Barselonā.
* burāšanas termins - laiva nebrauc, bet iet