Mārtiņš Apinis: Ko gads sola Latvijas ekonomikai?

Runājot par aizvadītā gada otro pusi, protams, bija patīkami uzzināt, ka ceturkšņa laikā ekonomika vairs nekrīt par 11% kā gada sākumā, bet gan tikai par 2%. Šo skaitļu salīdzinājums gan nenorāda, ka notikuši kādi būtiski uzlabojumi, bet gan tikai to, ka tuvojamies bedres zemākajam punktam, kas, ticamākais, tiks sasniegta jau šajā vai nākamajā ceturksnī. Tiek lēsts, ka šogad ekonomikas kritums varētu būt aptuveni 2%-4% apmērā, kas gan ir labāks rādītājs par prognozēto 17%-18% aizvadītā gada kritumu, taču šā vai tā norāda, ka arī šogad mūsu valsts kļūs nabadzīgāka.

Labā ziņa ir tā, ka līdz ar vispārēju aktivizēšanos globālajā tautsaimniecībā pakāpeniski sāk palielināties Latvijas uzņēmumu eksporta apjomi, taču, ņemot vērā faktu, ka eksports veido vien trešo daļu valsts ekonomikas, ar to būs par maz, ne tikai lai kompensētu iepriekšējo gadu uzdzīves sekas, bet kaut vai tik daudz, lai aizstātu to, ko nesīs iekšējā patēriņa kritums tepat Latvijā. Arī par nodarbinātības pieaugumu runāt šobrīd nevar, un paredzams, ka bezdarba līmenis salīdzinājumā ar pagājušā gada 16% līmeni varētu pieaugt par vēl diviem vai trim procentpunktiem. Jādomā, ka situācija nav tik baismīga, kā to iezīmē "Eurostat" dati ar 22% bezdarba līmeni, jo "Eurostat" metodoloģija bezdarba procentu rēķina, balstoties uz iedzīvotājiem 15 līdz 74 gadu vecumā, tādējādi liela daļa Latvijas pensionāru un jaunieši, kas vēl tikai iegūst vidējo izglītību, jau automātiski tiek ieskaitīti bezdarbnieku rindās.

Runājot par bezdarba līmeni, uzreiz jāuzsver, ka tas ir ekonomiski atpaliekošs rādītājs un nodarbinātības pieaugums gaidāms vien tad, kad ekonomikā būs izdīguši jau krietni pamanāmi zaļie asni, tādējādi, ja ekonomikā nenotiks kaut kas neparedzēts, uzlabojumus varam gaidīt vien 2011.gadā.

Bieži tiek minēts, ka pašreizējais labklājības kritums šogad varētu izraisīt vēl nebijušu deflāciju. Protams, ir vairāki ekonomikas segmenti, piemēram, apģērbu un apavu tirdzniecība, kur cenas ir neatbilstoši augstas pat "treknajiem gadiem" un perspektīvā varētu samazināties. Taču ir virkne faktoru, kas liecina, ka uz īpaši lielu kopējā cenu līmeņa samazināšanos cerēt nevaram. Droši vien katrs ir pamanījis, ka pēdējos pāris mēnešos pārtikas cenas sākušas pieaugt. Ražotājam vairs par visām varītēm nav jāpielāgojas veikalu diktātam un vietējai pirktspējai, jo produkciju par aizvien pieņemamākām cenām ir iespējams eksportēt. Tāpat par deflācijas bremzēšanos signalizē notikumi pasaules naftas tirgū, kur "melnā zelta" cenu kāpums liek dārgāk maksāt par degvielu arī Latvijā.

Ņemot vērā, ka kāpj arī naftas produktu, piemēram, mazuta, cenas, drīz vien dārgāk maksāsim par gāzi, kā dēļ sadārdzināsies siltumenerģijas tarifi. Un kur nu vēl administratīvie lēmumi par biļešu cenu pieaugumu transportā un akcīzes nodokļa ieviešana dabasgāzei! Šo faktoru kopums liek domāt, ka šogad uz būtisku deflāciju īsti nevar cerēt un patēriņa cenu pārmaiņas gada ietvaros drīzāk svārstīsies ap nulles robežu. Turklāt līdz ar nodokļu izmaiņām un kopējā algu līmeņa samazināšanos, taču komplektā ar pakāpenisku ekonomikas atlabšanu labākajā gadījumā varam cerēt, ka no labklājības viedokļa paliksim pagājušā gada līmenī.