Pēc četriem neveiksmīgiem mēģinājumiem piektās pasaules lielākās tankkuģu flotes akciju kontrolpaketes privatizācijas process šķiet vainagojies panākumiem – 51% valstij piederošo akciju biržas izsolē par naudu ir pārdots, vienai akcijai maksājot 35 santīmus. Tajā pašā laikā atsevišķu partiju pārstāvji notikušo izsoli nosaukuši par afēru, lai gan paši nevar lepoties ne ar kādiem panākumiem “Kuģniecības” privatizācijas virzīšanā.
Izskanot apvainojumiem par to, ka lielākais valsts uzņēmums faktiski pārdots par sviestmaizi, tā arī paliek neatbildēts jautājums, par kādu cenu akcijas vajadzēja pārdot, jo investori bija gatavi maksāt tikai tik, cik tie maksāja atbilstoši pašreizējai investīciju konjunktūrai. Acīmredzami šo populistisko saukļu izplatītājiem ir īsa atmiņa, jo viņi aizmirsuši ar ko beigušies iepriekšējie privatizācijas mēģinājumi. Lai teiktu, ka akcijas pārdotas pārāk lēti, jābūt vismaz miglainam priekšstatam, kāda tad varētu būt to reālā vērtība, ko izsoles nopēlēji tā arī nav varējuši pateikt. Turklāt viņiem aizmirsies, ka attiecībā uz ieguldījumiem pasaules lielie institucionālie investori, kas reāli būtu varējuši piedāvāt visaugstāko cenu, kļuvuši ievērojami piesardzīgāki, jo akciju cenas pasaules fondu tirgos pēdējā pusgada laikā kritušas kā akmens.
Šajā sakarā ekonomistu iepriekš izteiktie argumenti par to, ka ar “Kuģniecības” privatizāciju vajadzētu nogaidīt, no tagadējo izsoles pēlēju mutes neatskanēja, darbībai notiekot pēc principa – pagaidīsim, kāds būs rezultāts, ja cena šķitīs pārāk zema, tad pabļausim, jo vai tad nu tas neatradīs dzirdīgas ausis. Situāciju pavisam nožēlojamu padara argumenti, kas balstīt uz kādas Kiprā reģistrētas kompānijas apvainojumiem, ka tā redz esot bijusi gatava visas piedāvātās akcijas iegādāties par maksimālo cenu 0,72 ASV dolāriem jeb 0,45 latiem, taču formalitāšu dēļ neesot paspējusi laikā iesniegt pieteikumu, lai piedalītos izsolē. Vēl komiskāk šķiet tas, ka neveiksmīgais izsoles pretendents vērsies tiesā, kas izsolē pārdotajām akcijām bija uzlikusi pat arestu. Tad jau jebkuram Latvijas iedzīvotājam, kas ieradies veikalā piecas minūtes pirms desmitiem vakarā, lai iegādātos vīna pudeli, bet līdz pulksten desmitiem līdz kasei tā arī nav ticis, arī jāvēršas tiesā, jo alkohola aprites likuma dēļ viņš vīna pudeli tā arī nevarēs iegādāties. Nez kāpēc vienas kompānijas pārstāvji uzskata, ka viņiem nav jāpiemērojas prasībām, kas izvirzītas citiem izsoles pretendentiem, turklāt, ja tā tiešām vēlējās akcijas iegādāties, tā par kavēšanos varēja informēt izsoles organizētājus. Šajā sakarā jau izskanējušas baumas, ka Kipras uzņēmuma darbība saistīta ar politisko “tusiņu”, kas sācies priekšvēlēšanu gaisotnē, ko uzskatāmi apliecina arī kompānijas paziņojumi, katru reizi atrodot citu vainīgo, taču galu galā atzīstot – jā, izsoli mēs tomēr nokavējām.
Ažiotāža, kas radīta ap “Kuģniecības” akciju nonākšanu “Ventspils naftas” rīcībā, arī šķiet radīta tikai tādēļ, lai meklētu kašķi. Bijušā ekonomikas ministra Aināra Šlesera, kurš arī, starp citu, pildot savus darba pienākumus, savulaik bija atbildīgs par veiksmīgu “Kuģniecības” privatizāciju, izteikumi, par to, ka nav pieļaujams, ka uzņēmums, kur 43% kapitāla daļu pieder valstij, piedalījies cita valsts uzņēmuma privatizācijā, arī neiztur nekādu kritiku.
Ko tad šajā gadījumā valsts būtu zaudējusi? Naudu par “Kuģniecības” akcijām tā ir saņēmusi un akcijas pieder uzņēmumam, kur gandrīz puse akciju pieder valstij. Secinājums ir tikai viens – valstij piederošā uzņēmuma vērtība varētu pieaugt, līdz ar to, privatizējot tā kapitāla daļas, valstij vismaz teorētiski būtu jāiegūst vairāk, nekā tas būtu, ja “Kuģniecības” akcijas Ventspils uzņēmumam nepiederētu. Turklāt jāpiemin, ka vērtība pieaug, arī rodoties iespējai diversificēt biznesa risku, kas līdz ar Krievijas aktivizēšanos naftas novirzīšanā uz savām ostām kļūst aizvien lielāks.
Starp pēdējā laika lielākajām dīvainībām privatizācijas virpulī sevišķu ievērību pelna arī ekonomikas ministra Aigara Kalvīša pēkšņā ideja valstij piederošās “Ventspils naftas” kapitāla daļas privatizēt par naudu. Teorētiski šajā sakarā nebūtu par ko iebilst - valstij nauda ir vajadzīga, jo sasāpējušu finansu problēmu netrūkst. Attiecībā uz “Ventspils naftas” privatizācijas modeli, pēc ministra domām, akciju pārdošana izsolē par naudu būtu nepieciešama, jo līdz ar gandrīz puses “Latvijas kuģniecības” akciju nonākšanas Ventspils uzņēmuma īpašumā situācija kompānijā ir dramatiski mainījusies. Šajā sakarā ekonomikas ministrs nesniedz atbildi, kas gan notiks, ja Ventspils nafta Kuģniecības kapitāla daļas pēkšņi pārdos.
Dīvaini, dažas dienas vēlāk ekonomikas ministrs nāk klajā ar paziņojumu, ka privatizācijas sertifikātu realizācijas beigu termiņu vajadzētu pagarināt. Jautājums ir, kāpēc gan ekonomikas ministrs negrib daļu Ventspils naftas akciju ļaut iegādāties par sertifikātiem, varbūt tad nebūtu vajadzības pagarināt sertifikātu realizācijas termiņu?
Šķiet, ka pašreizējo partijas viedokļu slīpēšanā gaidāmajām vēlēšanām atkal novārtā paliek ierindas iedzīvotājs – cilvēks, kura rīcībā nonākušas uzņēmumu akcijas vai vēl palikuši neizmantoti privatizācijas sertifikāti. Lai gan Latvijas vērtspapīru tirgus ir mazs, tas tomēr reaģē uz neadekvātiem dažādu amatpersonu un kompāniju paziņojumiem. Vēl ļaunāk - Latvijas investīciju tēls tiek bojāts arī starptautiskās sabiedrības acīs, taču pašreizējie vētras ūdens glāzē organizētāji, par to šķiet domās tikai tad, kad būs zināms nākamās Saeimas krēslu sadalījums.