Patēriņa cenu izaugsme šā gada novembrī salīdzinājumā ar analogu laika periodu gadu atpakaļ sasniedz 11,8%, salīdzinājumā ar tā augstāko punktu šā gada maijā. krītoties par 6,1 procentpunktu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Šāds kritums uzskatāms par ļoti iespaidīgu, taču daudz lielāku pārdomu vērts ir tieši novembra patēriņa cenu izmaiņu rādītājs.
Neraugoties uz siltumenerģijas tarifu ietekmi, kam cenas teorētiski vajadzētu celt, pēc statistiķu aprēķiniem, gada vienpadsmitajā mēnesī Latvija piedzīvojusi deflāciju, vidējam cenu līmenim krītoties par 0,4%. Iemesli pamatā ir divi un tie publiskā telpā jau izskanējuši ne vienu reizi vien. Kopējo cenu līmeni Latvijā samazina gan norises pasaules naftas tirgū, kas degvielas cenām kopš vasaras maksimumiem likušas nokristies par vairāk nekā 20%, kā arī pēdējos mēnešos aizvien vairāk sevi piesakošais patērētāju aktivitātes kritums saistībā ar lielas daļas iedzīvotāju rocības samazināšanos.
Teorētiski būtu par ko priecāties: tautsaimniecībai klājas grūti, taču vismaz cenas neaug tik strauji kā iepriekš un atsevišķām lietām pat samazinās. Tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka šie prieki nevilksies ilgi un virknei dažādu ar ekonomiku saistīto institūciju savas prognozes uz zemo inflācijas līmeni var nākties pārskatīt, jo šķiet, ka inflāciju zem piecu procentu līmeņa nākamajā gadā varam arī nesagaidīt. Patiesību sakot piecu procentu vai pat daudz lielāku inflācijas rādītāju varam sagaidīt jau janvārī, bet tikai mēneša ietvaros.
Līdzšinējā cenu dinamika uzskatāmi liecināja, ka šīs patērētājam draudzīgās prognozes varētu piepildīties, taču izskatās, ka jau vistuvākajā laikā kardināli mainīsies faktori, kas regulē vispārējo cenu līmeni valstī. Tas, ka iedzīvotājiem var nākties sadzīvot ar par ceturtdaļu augstākiem elektrības tarifiem, publiskajā telpā jau ir izskanējis. Nav gan saprotams, kādēļ gan valsts uzņēmumam, kurš uz vispārējā ekonomiskā fona dzīvo "zaļi", tas būtu jādara tagad, kad lielākajai daļai nebūt neklājas viegli.
Arī tas, ka dzelzceļa biļešu cenas varētu augt par 30%, bija dzirdēts. Šīs cenu izmaiņas, lai arī daudziem tik tiešām varētu būt sāpīgas, tik tiešām varētu būt pusbēda salīdzinājumā ar to, ko gan iedzīvotāju, gan arī uzņēmumu maciņiem sola izmaiņu virkne nodokļu likumdošanā.
Pašreizējā situācijā nodokļu likmju pieaugums akcizētajām precēm tautsaimniecībai nebūtu lielākā problēma, tajā skaitā attiecībā uz degvielu, kuras cenas nemitīgi krīt, tādējādi ar visu nodokļu likmju celšanu cenas būs ievērojami zemākas nekā vasaras vidū. Cita lieta ir izmaiņas attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (PVN), kurš nākamajā gadā varētu pieaugt no pašreizējiem 18% līdz pat 21%, kas neapšaubāmi inflācijas līknei liks kardināli tiekties uz augšu.
Lai dabūtu Latvijai tik vitāli svarīgo starptautisko institūciju naudu ekonomikas aktivizēšanai, pie nosacījuma, ka šī nauda netiek izvazāta, uz šādu upuri var iet, jo pretējā gadījumā var būt vēl sliktāk. Tomēr nevar piekrist attiecībā uz nodokļu likmes kāpumu precēm un pakalpojumiem, kuriem līdz šim bijusi samazinātā PVN likme. Uzskatāms piemērs ir apkure, kurai PVN likme iedzīvotājiem augs no līdzšinējiem 5% uz 10%, savukārt uzņēmumiem no 18% līdz 21%.
Šeit sevi piesaka divas būtiskas problēmas. Pirmā ir tā, ka šī nodokļu likme tiešā veidā negatīvi ietekmēs to iedzīvotāju daļu, kas jau patlaban var atļauties vismazāk un novedīs viņus aizvien dziļākā postā. No izmaksām par siltumenerģiju vairumam pilsētā dzīvojošo nav iespēju izvairīties, līdz ar to tiem, kam naudiņas ir mazāk, tās kļūs vēl mazāk.
Otra problēma saistībā ar lielāku nodokļu likmi siltumenerģijas tarifiem ir uzņēmumu izmaksu sliekšņa paaugstināšanās. Tas ietekmē faktiski visus tautsaimniecības sektorus un pēc būtības nozīmē Latvijas uzņēmējdarbības konkurences tālāku graušanu brīdī, kad lielai daļai jau tā iet slikti. Der atcerēties, ka dārgākas siltumenerģijas tarifu ietekmē uzņēmumu ražotāju cenas augs.
Nu iedomāsimies nelielu ainu, piemēram, pārtikas rūpnīcā. Līdz ar dārgāku siltumu ceļas preces pašizmaksa un ražotājam tā jāpārdod dārgāk, arī tirgotājam izmaksas pieaugušas un tās jākompensē un galu galā šim produktam vēl tiek piemērota paaugstināta PVN likme. Par jūtamu inflācijas mazināšanos vairs nebūs ne runas. Tā vietā būtu ieteikums valdībai izskatīt variantu par PVN bāzes likmes palielināšanu nevis no 18% līdz 21%, bet gan uzreiz līdz 23%, vispār neaiztiekot preces un pakalpojumus ar samazināto PVN likmi, atstājot to 5% apmērā. Arī attiecībā uz tādu stratēģisku lietu kā siltumenerģiju, elektrību, gāzi un ūdensapgādi uzņēmumiem PVN likmi vajadzētu atstāt iepriekšējā līmenī, tādējādi vismaz mīkstinot triecienu to konkurētspējai, kas jau tagad ir diezgan neapskaužamā stāvoklī. Tas gan ekonomikai kopumā, gan iedzīvotāju mazturīgajai daļai, iespējams, ļautu vieglāk pārdzīvot ekonomisko krīzi, turklāt PVN ieņēmumi mazāk tiktu pakļauti sezonāliem faktoriem.
Attiecībā uz PVN izmaiņām dažādām precēm un pakalpojumiem šobrīd ir divi varianti. Pirmais: valstij dzīvot ar salīdzinoši augstu inflāciju un mēreni krītošu ekonomiku, vai arī otrs, proti, ievērojami augstāku inflācijas rādītāju un vēl vairāk sagandētāku uzņēmējdarbības vidi, krītošu eksportu un aizvien mazākām cerībām tuvāko divu trīs gadu laikā nospraust kursu uz līdzsvarotu augšupeju.