Produktivitātes un darba ražīguma kāpināšana - šie atslēgas vārdi izskanēja 11. jūnijā Latvijas Bankā rīkotajā diskusijā "Vai Latvijas tautsaimniecība ir sasniegusi griestus?" par ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanu, kurā piedalījās ekonomikas eksperti, uzņēmēju organizāciju un valdības pārstāvji (šeit pilns video un prezentācijas).
Kāpēc Latvijas Banka aktualizēja šo jautājumu un rīkoja diskusiju? Turpinot kā līdz šim un neko nedarot, Latvijas tautsaimniecības izaugsmes temps būs nevis pēckrīzes laikā sasniegtie 4-5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet būs jāsamierinās ar 2-3% no IKP. Līdz ar to attīstītāko Rietumeiropas valstu dzīves līmeņa sasniegšana vēl daudzas paaudzes paliks neaizsniedzams sapnis.
Latvijas ekonomikas izaugsme pēdējos 10 gados, neskatoties uz dziļo krīzi, bija vidēji straujāka nekā citām Eiropas valstīm. Tomēr Portugāles un citu valstu piemēri rāda, ka straujāka izaugsme nekā vidējais attīstības ātrums nav garantēta nevienai valstij, pat ja tās vidējais ienākumu līmenis ir salīdzinoši zems. Ieslīgstot pašapmierinātībā, pastāv risks iekļūt vidēju ienākumu slazdā.
Latvijas zemo vidējo ienākumu līmeni nosaka darba ražīguma līmenis, kas nozīmē, ka nepieciešams paaugstināt produktivitāti. To var panākt, modernizējot ražošanas tehnoloģijas, radot vairāk inovatīvus un unikālus produktus ar mērķi pārdot tos dārgāk vai pārskatot to preču un pakalpojumu klāstu, ar kuriem šobrīd konkurējam globālajos eksports tirgos.
Tomēr, lai kādu ceļu turpmāk mēs izvēlētos, šīs pārmaiņas nenotiks automātiski. Ir nepieciešama konkrēta un apzināta valsts stratēģija un politika, kas mērķēta šo pārmaiņu nodrošināšanai un atbalstam. Nepieciešams valsts atbalsts, kas būtu jākoncentrē uz perspektīviem uzņēmumiem. Pašlaik valsts atbalsta politika ir mērķēta uz visu atbalstīšanu, kā rezultātā ekonomikā saglabājam pašreizējo situāciju, nevis cenšamies to uzlabot. Turklāt, lai pozitīvās pārmaiņas ekonomikas struktūrā būtu noturīgas, absolūti kritisks ir jautājums par Latvijā pieejamā darba spēka kvalitāti, kas ir cieši saistīta ar vispārējo izglītības sistēmas kvalitāti valstī.
Te - galvenie 11. jūnija diskusijas secinājumi.
Pirmkārt, augstas pievienotās vērtības ražotāju, pakalpojumu sniedzēju pieaugums ir priekšnoteikums algu pieaugumam tautsaimniecībā. Tomēr šis nav un nebūs automātisks process, bet gan valstī īstenotās ekonomiskās politikas loģisks rezultāts, kas, ļoti iespējams, no politikas veidotājiem prasīs veikt arī īstermiņā nepopulārus, tomēr ilgtermiņā valsts attīstībai nepieciešamus soļus.
Otrkārt, produktivitātes kāpināšana, kas aptver ne tikai ražojošās nozares, bet visus tautsaimniecības sektorus, tai skaitā valsts pakalpojumus, ir obligāts ilgtspējīgas izaugsmes priekšnoteikums.
Tādējādi tam nepieciešama valsts stratēģija un augsta līmeņa līderība, organizatoriska struktūra, kas apzina produktivitātes problēmas un formulē, virza pārmaiņas. Iespējams virzītājspēks ir jaunievēlētā Valsts prezidenta atjaunot iecerētā Stratēģiskās analīzes komisija, kas būtu vērsta uz nozīmīgu reformu izstrādi un virzīšanu. Šajā darbā jāparedz Ministru prezidenta un iesaistāmo ministriju atbildība.
Treškārt, skaidra un ilgi apzināta Latvijas problēma ir vājā izglītības un pētniecības sazobe ar uzņēmējdarbību un valsts attīstību. Nepieciešama skaidra stratēģija un taktika ar izmērāmiem mērķiem izglītībā un pētniecībā. Šis darbs, viena no izglītības reformas sastāvdaļām, būtu nosakāma par vienu no valdības, tai skaitā Izglītības un zinātnes un Ekonomikas ministriju prioritātēm, ar uzņēmēju organizācijām kā aktīvu tā virzītājspēku.
Latvijas Banka ir gatava turpināt uzturēt diskusiju par Latvijas ilgtspējīgas attīstības izaicinājumiem un šķēršļiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
