Ar eiro ir līdzīgi. Tas dod iespējas – un par to tālāk rakstā – ātrāk sasniegt Latvijas ekonomisko mērķi – labklājības pieaugumu. Viens no galvenajiem valsts ekonomiskās politikas mērķiem taču joprojām ir iespējami ātrāka labklājības līmeņa izlīdzināšana ar pārtikušajām Eiropas valstīm un no valsts aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanās. Tāpēc jāizmanto visi iespējamie instrumenti, lai šo mērķi sasniegtu. Eiro ir viens no tiem.
Protams, nemākulīgi stūrējot, ar eiro ir risks ātrāk nokļūt grāvī. Dažas pašreizējās eiro zonas valstis to jau ir izdarījušas. No grāvja var izvairīties, stūrējot pa ceļu un pārmēru negāzējot, resp., konsekventi īstenojot atbilstošu budžeta politiku (uzkrājot straujas izaugsmes gados, lai būtu rezerves, ko tērēt ekonomiskās lejupslīdes laikos), kā arī ierobežojot nepamatoti strauju kreditēšanas attīstību un burbuļu veidošanos. Varam skatīties uz citām eiro zonas valstīm un mācīties, kā nevajag darīt. Varam mācīties arī no savām kļūdām. Neredzu iemeslu, kāpēc mums Latvijā būtu jābaidās no eiro, ja vien nevēlamies atzīt, ka esam nemākuļi un neprotam izvērtēt ne savu, ne citu pieredzi.
Diezgan naivs ir arī uzskats, ka tad, ja notiek ļaunākais un eiro zona kādu dienu beidz pastāvēt tās pašreizējā veidolā, Latvija ar savu valūtu varēs tā mierīgi no malas uz to visu noskatīties un mūs tas neskars. Pēc mūsu aplēsēm, Latvijai (pat formāli neiestājoties eiro zonā) būtu jārēķinās ar ekonomiskās aktivitātes kritumu vairāku gadu garumā un bezdarba kāpumu, kas ļaunākajā scenārijā var sasniegt pat 25% - ceturto daļu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju darbaspējīgā vecumā. Jebkurā gadījumā, ar vai bez eiro, eiro zonas notikumi mūs turpinās ietekmēt tieši un cieši.
Pat, ja uz brīdi pieņemam, ka tuvākā vai tālākā nākotnē eiro zona nespēs pastāvēt tās pašreizējā veidā un tāpēc piedzīvos lielas pārmaiņas, piemēram, dalībvalstu skaita samazināšanos, tas lietas būtību nemaina. Jau tagad ir skaidrs, ka eiro zonas nozīmīgākās tautsaimniecības (Vācija, Francija, Beniluksa valstis) ir pārāk cieši saistītas gan tirdzniecības, gan finanšu saitēm, lai varētu turpmāk atļauties izmantot katra savu valūtu. Pat, ja ekonomikas un monetārā sistēma Eiropā mainīsies, to vienalga aizstās cita sistēma, kurā vairākas Latvijai nozīmīgas Eiropas valstis izmantos kopīgu valūtu. Uz šādu teorētisku scenāriju raugoties, Latvijas ekonomiskajās interesēs ir būt daļai no potenciāli iespējamās monetārās sistēmas. Pievienojoties eiro zonai, Latvija nodrošinās, ka arī turpmāk mūsu valsts ekonomiskā attīstība būs cieši saistīta ar Eiropas lielo tautsaimniecību nākotni, lai kāda tā arī būtu.
Vai eiro mums ko dos finansiāli?
Latvijas gatavība pievienoties eiro zonai nāk laikā, kad tā pārdzīvo grūtākos laikus tās pastāvēšanas vēsturē. Tas daudziem liek uzdot jautājumus - varbūt labāk nogaidīt, kamēr tā tiek galā ar savām problēmām, vai varbūt pagaidīt, kamēr Latvija kļūs par tikpat bagātu valsti, kādas ir vairākums eiro zonas valstu? Latvijas Bankā veiktā analīze tomēr liecina, ka Latvijai ir vērts pievienoties eiro zonai iespējami ātri.
Eiro ieviešana nodrošinās zemākas procentu likmes visiem ekonomikas dalībniekiem, kas ļaus salīdzinoši lētāk pārfinansēt uzkrāto parādu gan privātajā, gan valsts sektorā. Pašlaik gan Latvijā, gan citur iecienīta nodarbe ir procentu likmju salīdzināšana starp dažādām valstīm. Piemēram, Lielbritānijas valdības vērtspapīru likmes šobrīd ir zemākas par, piemēram, Spānijas valdības procentu likmēm. Tas bieži tiek skaidrots ar faktu, ka Lielbritānijai joprojām ir sava centrālā banka, kura vajadzības gadījumā var piedrukāt naudu, neļaujot valstij bankrotēt, bet Spānijai šādas iespējas nav. Kāpēc tad Latvijas Banka turpina uzskatīt, ka eiro nodrošinās zemākas, nevis tieši otrādi - augstākas procentu likmes? Atbilde ir tāda, ka likmju samazināšanos nodrošinās ne tik daudz valsts iespējamā bankrota varbūtības izmaiņas (valsts var bankrotēt gan ar, gan bez eiro - mums Latvijā taču to vēl vajadzētu atcerēties!), bet gan fakts, ka līdz ar eiro ieviešanu Latvijas vērtspapīri būs daudz vieglāk tirgojami ievērojami plašākā tirgū, kā arī pilnībā tiks noņemta neskaidrība par iespējamajām valūtas kursa izmaiņām, proti, pazudīs devalvācijas risks. Tāpēc, pat nemainoties valsts maksātnespējas riskam, pēc eiro ieviešanas Latvijas vērtspapīru likmēm ir jāsamazinās.
Zemāki parāda apkalpošanas izdevumi nozīmē vairāk naudas, kas pieejama citu vajadzību finansēšanai. Saskaņā ar mūsu aprēķiniem tikai valsts budžetā procentu likmju samazinājums nākamo desmit gadu laikā dotu kopējo ietaupījumu aptuveni 900 miljonu eiro vai vairāk kā 600 miljonu latu apmērā. Tā ir nauda, kura paliktu tautsaimniecībā, lai to izmantotu ceļu uzlabošanā, veselības aprūpes vai izglītības kvalitātes celšanā.
Savukārt privātajā sektorā zemāka procentu likmes ļauj piesaistīt jaunas investīcijas, nodrošināt lielāku eksporta pieaugumu un radīt papildus darbavietas. Tas viss rada lielāku kopproduktu jeb ekonomikas apjomu - no 2014. gada līdz 2020. gadam eiro ieviešana var dot par aptuveni 8 miljardiem eiro augstāku kopproduktu, kas nodrošinās papildu ieņēmumus budžetā. Tas savukārt ir priekšnoteikums augstākiem pabalstiem, pensijām, atalgojuma kāpumam valsts sektorā nodarbinātajiem, lielākām valsts investīcijām.
Eiro ieviešana arī pašsaprotami ļaus gan Latvijas iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem ietaupīt uz valūtas konvertācijas izmaksām. Paskaitot kopā visus darījumus ar eiro, kas gada laikā tiek veikti Latvijā, kopējais ietaupījums veido aptuveni 50 miljonus latu. Desmit gados tas ir aptuveni pusmiljards latu! Protams, banku sektoram tas nozīmēs šo ieņēmumu zudumu, toties pārējiem būs papildu nauda, ko novirzīt patēriņam vai, vēl labāk, - attīstībai un turpmākās ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai.
Pat, ja pieņemam, ka no eiro ieviešanas izrietošās vienreizējas izmaksas, kas saistītas ar cenu konvertāciju, informācijas sistēmu nomaiņu, privātajā sektorā saskaņā ar līdzšinējiem aprēķiniem būs lielākas par 200 miljoniem latu, valsts mērogā raugoties eiro ieviešanas makroekonomiskie ieguvumi nosegs šīs izmaksas jau pirmajā dalības gadā.
Par ko cilvēki bažījas?
Viens no noturīgākajiem mītiem saistībā ar eiro ieviešanu ir tāds, ka, veicot cenu konvertāciju no latiem uz eiro, cenas tiks noapaļotas "uz augšu". Un tirgotāji mēģinās izmantot jauno situāciju un pircēju apjukumu, lai cenas vēl vairāk paaugstinātu. Tātad līdz ar eiro ieviešanu cenu līmenis valstī būtiski pieaugs. "Visās eiro zonas valstīs tā ir bijis, un Latvija šajā ziņā jau nu arī nebūs nekāds izņēmums," saka cilvēki.
Skaitļi par laimi liecina, ka tik traki nebūs. Salīdzinot eiro zonas valstu inflācijas tempus īsi pirms un brīdi pēc eiro ieviešanas, nevar secināt, ka eiro ieviešana pati par sevi būtu izsaukusi strauju cenu kāpumu (sk. 1. attēlu). No 17 eiro zonas valstīm astoņās inflācija pusgada laikā kopš eiro ieviešanas tiešām bija augstāka nekā pusgadu pirms eiro ieviešanas. Bet septiņās valstīs pēc eiro ieviešanas inflācija bija mazāka nekā pirms eiro. Divās valstīs inflācija saglabājās nemainīga.
Jāņem vērā, ka inflāciju nosaka daudz dažādi faktori, no kuriem pāreja uz eiro, kas visās valstīs notikusi ar 1. janvāri, ir tikai viens un ne pats būtiskākais. Daudzās valstīs gada sākumā tiek mainīti administratīvi regulējamie tarifi, un šo tarifu izmaiņu ietekmē kopējais cenu līmenis valstī pieaug neatkarīgi no eiro ieviešanas fakta. Eiro ieviešanas brīdis var sakrist ar nozīmīgām pārmaiņām globālajos naftas un pārtikas tirgos, un šo cenu svārstības ietekmē arī pašmāju cenas (kā to redzam Igaunijas gadījumā).
Kā liecina Eiropas Komisijas un Eiropas statistikas biroja Eurostat dati, vidējais inflācijas pieaugums pēc eiro ieviešanas eiro zonā, salīdzinot ar laika periodu pirms eiro, ir bijis vien aptuveni 0.2 procentu punktu robežās. Šāda apjoma cenu svārstības nav nekas neparasts, Latvijā šādas un vēl lielākas cenu pārmaiņas tiek novērotas katru mēnesi (piemēram, šī gada jūlijā patēriņa cenas mēneša laikā mainījās par 0.5%).
Otrs lielākais satraukuma iemesls ir tas, ka nākamo gadu laikā no Latvijas budžeta it kā būs jāglābj tās eiro zonas valstis, kuras pašas saviem spēkiem vairs nespēj nodrošināt budžetā naudu maksājumu veikšanai. Sākotnēji tāda bija tikai Grieķija, bet tagad jau problēmas ar finansējuma piesaisti ir arī Spānijai, Slovēnijai, Kiprai, un var būt, ka rindā uz starptautisko palīdzību stāv vēl kāda valsts. Visas šis valstis ir ievērojamāki bagātākas nekā Latvija, un jautājums, vai piedalīšanās šo bagāto valstu glābšanā ir lietderīgākais veids, kā izlietot Latvijas nodokļu maksātāju naudu, ir pamatots.
Par laimi arī šajā ziņā situācija nav tik slikta, kā izskatās. Pirmkārt, Latvijas iemaksas Eiropas Stabilitātes mehānisma (kas pēc būtības ir fonds, no kā aizdot grūtībās nonākušām valstīm) kapitālā veidos aptuveni 40 miljonus eiro gadā pirmo piecu gadu laikā pēc pievienošanās. Nākamo septiņu gadu laikā Latvijas iemaksas būs jāpapildina, līdz tās sasniegs 324 miljonus eiro. Tā ir pietiekami liela summa, taču tas nav Latvijas budžetam "nepaceļams" skaitlis. Turklāt šī summa ir vienāda un pat mazāka par to summu, ko katru gadu Latvijas nodokļu maksātāji - iedzīvotāji un uzņēmumi - vidēji ietaupīs valūtas konvertācijas izdevumos.
Taču vēl svarīgāk ir apzināties, ka šīs iemaksas nav nauda, kurus Latvijas nodokļu maksātāji līdz ar Latvijas pievienošanos eiro zonai dabūs norakstīt zaudējumos. Zaudējumi Eiropas Stabilitātes mehānismam var rasties tikai gadījumā, ja valsts, kas no šī mehānisma aizņemas, kļūst maksātnespējīga un nespēj atdot saņemto naudu. Par laimi pašlaik eiro zonā ir tikai viena valsts, kura ir maksātnespējīga (tās parādu nasta ir tik liela, ka valsts to nespēs atmaksāt pat pie vislabvēlīgākajiem nosacījumiem). Šī valsts ir Grieķija. Pārējās valstis normālos apstākļos spētu pašas pārfinansēt savu parādu, tomēr pašreiz tām grūtības rada valdošā neskaidrība par eiro zonas nākotni, un tām nākas aizņemties ārpus finanšu tirgiem. Lēmumi par maksātnespējīgās Grieķijas glābšanas pasākumiem ir pieņemti bez Latvijas līdzdalības, un tātad - Latvijai šiem līdz šim pielemtajiem pasākumiem nodokļu maksātāju nauda nebūs jātērē. Savukārt finansiāli palīdzot maksātspējīgām, bet pagaidu grūtības nonākušām valstīm, Latvija ne tikai izrādīs solidaritāti (kas ir viena no ES eksistences pamatidejām), bet arī saņems procentu ienākumus. Turklāt svarīgi paturēt prātā, ka nepieciešamības gadījumā arī Latvija varēs pretendēt uz Eiropas Stabilitātes mehānisma palīdzību, turklāt potenciālā palīdzība Latvijai no šī fonda vairakkārt pārsniegs valsts veiktās iemaksas. Tātad kopumā šis Eiropas pašpalīdzības mehānisms var būt Latvijai pat izdevīgs.
Trešais biežāk dzirdētais arguments pret pievienošanos eiro ir bažas par Latvijas nespēju veiksmīgi attīstīties pēc pievienošanās eiro. Kamēr Eiropā nedarbosies fiskālais federālisms (kas nozīmē, ka caur centralizētu Eiropas budžetu notiktu līdzekļu pārdale no bagātajām uz nabadzīgajām valstīm - līdzīgi kā ASV starp štatiem), tikmēr grūtībās nonākušo eiro zonas valstu glābšana būs apgrūtināta. Arī Latvijai, iestājoties eiro zonā un nonākot finanšu grūtībās, uz pārāk lielu citu eiro zonas valstu labvēlību taču nav ko cerēt?
Atbilde ir pavisam vienkārša - eiro zonā esot, ir jāīsteno tāda ekonomiskā politika, lai valsts nemaz nenonāktu nopietnās finanšu problēmās. Eiro zonas valstu pašreizējo problēmu pamatā ir kļūdaini īstenota ekonomiskā politika iepriekšējos gados: vai nu neatbilstoša budžeta politika, kas strauji palielina valsts sektora parādu kā Grieķijā, vai nu nekustamā īpašumu burbuļa izveidošanās un ļoti lēna banku sistēmas problēmu risināšana pēc burbuļa plīšanas, kā tas noticis Spānijā. Pretēji plaši izplatītam viedoklim, Spānijas ekonomiskā politika straujās izaugsmes gados bija tālu no pilnības. Iestājoties ekonomiskajai krīzei, Spānijas valdības vilcināšanās risināt banku sistēmas problēmas situāciju tikai pasliktināja.
Vai Latvija, iestājoties eiro zonā, reiz var nonākt līdzīgā situācijā? Simtprocentīgu garantiju pret šādu slimību nevar dot neviens, bet varbūtība pašlaik ir krietni mazāka nekā nesenā pagātnē. Pirmkārt, Latvija līdz ar virkni citu ES valstu ir ratificējusi ES fiskālās disciplīnas līgumu - par to Saeima nobalsoja ar pārliecinošu balsu vairākumu. Tas nodrošinās, ka nākotnē Latvija nekļūs par Grieķiju Nr. 2. Savukārt nākamā nekustamā burbuļa rašanās iespēju nākotnē Latvijā ir krietni samazinājusi Kredīta reģistra izveide, kredītu izsniegšana atbilstoši likumīgajiem ienākumiem, utt. Ir pamats cerēt, ka Latvija nākotnē nebūs Spānija Nr. 2.
Jaunākie statistikas dati liecina, ka Latvijā turpina samazināties inflācija un arī budžeta izpilde noris labāk, nekā iepriekš prognozēts. Tas nozīmē, ka tuvojas brīdis, kad formāli visi Māstrihtas kritēriji, kas nepieciešami, lai valsts varētu pievienoties eiro zonai, tiks izpildīti. Tātad mums būs iespēja, gudri saimniekojot, ātrāk sasniegt labklājību. Par spīti skeptiķiem, nav objektīvu iemeslu, kāpēc Latvija un tās iedzīvotāji nespētu sasniegt augstāku labklājības līmeni, izmantojot eiro sniegtās priekšrocības. Tikai vienreiz beidzot jānotic saviem spēkiem.