M. Bondars: – Situācijās, kad jūtamas kādas nevēlamas makroekonomiskas tendences, ir jārīkojas ļoti konkrēti, lai tās varētu izskaust. Otra iespēja – domāt un cerēt, ka parādība pati par sevi pazudīs. Man šķiet, ka pēdējos gados cerēšana ir bijusi valsts "darbība" cīņā ar inflāciju.
Šobrīd, kad inflācija sasniegusi jau divciparu skaitli, lai to samazinātu, jau ir jāpieņem nepopulāri un sāpīgi lēmumi. Ir iespējams vesels arsenāls ar nepopulāriem, bet nepieciešamiem instrumentiem. Tiesa, tie ne tuvu nesaskan ar politiķu iepriekš dotajiem solījumiem. Taču valsts varas rokās situāciju izvērtēt un pieņemt pareizāko lēmumu.
– Kādi ir šie nepopulārie lēmumi?
– Vissāpīgākais un būtiskākais ir tēriņu samazināšana valsts sektorā.
– Nupat nolēma veidot 2007. gada budžetu ar 0,4% pārpalikumu. Vai tas ir būtisks samazinājums?
– Tas ir samazinājums. Bet nav būtisks. Protams, labāk, lai ir tāds pārpalikums nekā vispār nekāds. Bet arī šis lēmums ietekmēs zināmas iedzīvotāju grupas, lielākoties jau tos cilvēkus, kas strādā valsts pārvaldē.
– Jūs domājat par algu iesaldēšanu?
– Tas ir viens no būtiskākajiem instrumentiem. Bet jāskatās, kādas ir tā saucamās politiskās iespējas. Protams, algas var iesaldēt, bet ir jāapzinās sekas – cilvēki aizbrauks strādāt citur, bet valsts sektors var piedzīvot asu "smadzeņu" aizplūšanu. Tie ir tikai daži no iespējamajiem blakus efektiem. Ir ļoti sarežģīti pateikt, kāds ir pareizais risinājums. Skaidrs ir tas, ka pie pašreizējiem ekonomiskiem rādītājiem nav nesāpīgu risinājumu.
– Kādi vēl var būt nepopulāri risinājumi?
– Nav noslēpums, ka dažādas valsts un pašvaldības institūcijas plāno būvniecības procesus. Varbūt ir jāizvērtē, kad un kur būvēt konkrētas celtnes un no kādiem līdzekļiem tās finansēt.
– Jūs esat pret Gaismas pili vai slimnīcu?
– Ne pret vienu, ne pret otru. Esmu par to, lai, konkrētus jautājumus risinot, tiktu ņemti vērā makroekonomiskie aspekti. Citiem vārdiem sakot – ir konkrēti jāsaprot, kādu rezultātu grib panākt, kādus rādītājus sasniegt. Ja vēlamies 2 – 3% budžeta pārpalikumu 2008. gadā, tad var sākt apsvērt, kas konkrēti atsevišķās nozarēs jādara, lai šādu rezultātu dabūtu. Ir jāatrod politisks kompromiss.
– Bet, tiklīdz tas ir kompromiss, tad tie vairs nav nepopulāri lēmumi. Tas pats bija ar papildnodokli par lielākiem mašīnu dzinējiem. Sākotnēji projektā ierakstīja, ka nodoklis būs jāmaksā tiem īpašniekiem, kuru mašīnas dzinēja tilpums ir divi litri. Sarunas gaitā valdība nonāca pie secinājuma, kas tas par ģimenes auto tikai ar divu litru tilpumu? Kompromiss – nodoklis jāmaksā, sākot ar tilpumu trīs litri.
– Es runāju par citiem kompromisiem. Ir jābūt skaidrībai par prioritātēm, tikai tad var meklēt ceļus, kā tās sasniegt. Nevis otrādi. Tas ir tāpat, kā iet uz Romu. Uz turieni neved tikai viens ceļš, bet gan ļoti daudzi. Katram jāizvēlas sev pareizākais ceļš, lai nokļūtu Romā, nevis sākt prātot, vai uz šo mērķi vispār turpināt iet. Nav jau jāatsakās no iešanas tikai tādēļ, ka ceļu ir daudz.
– Vai šobrīd mēs ejam uz Romu?
– Pašreizējie ekonomiskie cipari ir ļoti skarbi...
– Jūsuprāt, vai līdz šim pieņemtie inflācijas plāna pasākumi ir bijuši maigi?
– Ja runājam par kreditēšanas apjomu samazināšanu, šie pasākumi ir iedarbojušies. Kreditēšanas temps ir samazinājies. Jau pirms šo pasākumu pieņemšanas komercbankas bija kļuvušas piesardzīgākas un stingrākas. Patiesībā bankas kā disciplinētas institūcijas vienmēr ir bijušas gana atbildīgas kreditēšanas jautājumos, tas vienmēr ir bijis banku risks.
Mūsu ekonomiskajā stāvoklī pretinflācijas plāns ir par maigu. Tāpēc premjerministrs šīs nedēļas sākumā, tiekoties ar ekspertiem, pieņēma vēl papildu lēmumus.
– Ko inflācija nozīmē jūsu bankai?
– Visiem lielākā vai mazākā mērā tas nozīmē vienu un to pašu: inflācija palielina mūsu tēriņus un pazemina mūsu dzīves kvalitāti.
– Arī darbinieku algas palielinās, kā rezultātā jums ir jāpalielina kreditēšanas likmes...
– Likmes jāpalielina ne tikai darbinieku algu dēļ. Tās pieaug, balstoties uz pasaules notikumiem.
– Tad kredītu zem desmit procentiem vairs nav iespējams paņemt?
– Latos arvien grūtāk. Citās valūtās procentu likmes ir mazākas.
– Vai kredītlikmes augs?
– Uz šo jautājumu nekad neviens nevēlas atbildēt. Likmju pieaugums nav atkarīgs tikai no Latvijas procesiem, bet arī no pasaules. Šobrīd pasaulē vērojama nogaidīšana no lielo spēlētāju – investoru puses, jo tikko bijis satricinājums pasaules tirgos saistībā ar ASV hipotekāro ķīlas zīmju maksātnespēju.
Protams, viena lieta, ka kādiem vērtspapīriem iestājas maksātnespēja – tas ir objektīvs process. Bet tajā pašā laikā nav saprotams, kā vērtētāju kompānijas, kuras vērtējušas vērtspapīrus, nav spējušas pareizi novērtēt šos riskus. Arī līdz Latvijai šie procesi nonāk, tikai jau citā formā – mēs vistiešākajā veidā esam piesaistīti pie šiem globālajiem procesiem.
Piemēram? Pirms diviem gadiem ASV dolāra bāzes likme bija zem 2%, šobrīd tā ir ap 5%. Un tas nu gan nav saistīts ar notikumiem mūsu tirgū.
– Vai latu devalvēs?
– Latvijas Banka saka, ka devalvācijas nebūs. Un man nav pamata tam neticēt.
– Vai bankas nav tās iestādes, kuras vēlētos, lai lats pastaigātu?
– Bankām patīk stabilitāte un prognozējamība. Bet mēs dzīvojam pēc tādiem spēles notikumiem, kādi ir uzrakstīti. Un jāteic, ka mūsu lats nav tas labākais tirgus dalībnieks. Lats mums ir mazliet politisks.
– Vai mēs pievienosimies eiro zonai 2012. – 2013. gadā?
– Tas ir atkarīgs no valsts varas, no tā, kādi soļi tiks sperti, lai šajā laikā Latvijā varētu ieviest eiro.
– Tad jūs nevarat pateikt, kad tas varētu notikt un vai vispār notiks?
– Šajā vēlēšanu ciklā tas noteikti nenotiks. Par nākamo vēlēšanu ciklu ļoti grūti runāt. Līdz eiro ir jāaiziet, taču vienā solī to nav iespējams paveikt.
– Tikmēr "Gazprom" sper soļus, lai mēs tik drīz eiro neieviestu, jo 40% gāzes cenu palielinājums neļaus nākamgad būtiski samazināt inflāciju.
– Ja skatāmies inflācijas kopējo ciparu, tad enerģētikas cenas to ietekmē varbūt par 20 procentiem. Viss pārējais ir mūsu pašu rokās. Inflācija ir vadāms process. Es jau teicu – var dzīvot ar cerībām, ka tā kritīsies, bet var arī rīkoties, lai to mazinātu.
– Tad līdz šim mūsu valstī inflācija bija vissliktāk vadītais process?
– To es neesmu teicis. Bet mēs tomēr esam dzīvojuši cerībā, ka inflācija var kristies saistībā ar kādiem globāliem procesiem. Tas nenotika. Lēmumi, kas tiek pieņemti tik augstas inflācijas un tik liela tekošā konta deficīta apstākļos, ietekmēs ikvienu, mani pašu ieskaitot. Bet tas ir nepieciešams, jo vidējā un ilgtermiņā tas nāks par labu mums visiem. Pat ja ar šo domu nav viegli samierināties.
– Un ja lēmumus nepieņems un soļus nespers?
– Tad daba (tirgus) un notikumi izdarīs korekcijas. Inflācijas gaidas ir negatīva informācija, kas riņķo apkārt mums un rada stresu, – jau tāpēc vien nevar nepieņemt lēmumus. Lēmumiem ir jābūt skaidriem, nepārprotamiem un labi izskaidrotiem.
– Bet līdz šim nav bijis ne viens, ne otrs, ne trešais. Varbūt vajadzīga kāda kampaņa vai valdības aicinājums, lai šajā procesā iesaistītos visi iedzīvotāji?
– Te ir jāskatās, ar kādu aicinājumu valdība nāk. Ja, piemēram, lūdz samazināt tēriņus, tad dažiem var rasties jautājums, kādus tēriņus, ja jau tā dzīvojam uz nabadzības sliekšņa.
– Viens no valdības aicinājumiem bija veidot uzkrājumus. Atsevišķas cilvēku grupas bija nesaprašanā: "Kā var veidot uzkrājumus, ja nav no kā?"
– Mēs esam veikuši pētījumu, kura rezultāti liecina, ka aptuveni 30% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi vienlaikus gan aizņemties, gan krāt. Tikai cilvēkam pašam jānonāk līdz šai sajūtai un lēmumam, ka viņš var un grib krāt. Šodien cilvēkam varbūt pat vairāk nekā jebkad agrāk ir jādomā un arī jārēķina līdzi katram savam solim un katram latam. Ja to nemāk, jāmācās. Pats savai labklājībai var palīdzēt vairāk nekā kāds spēks no malas. Banka te, protams, var būt labs palīgs.
– Minējāt, ka krāt un aizņemties var vienlaikus. Vai tur nav pretrunas?
- Nē. Jo laiks un nauda iet roku rokā.
– Cilvēki aizņemas no bankas un pēc tam šo pašu naudu ieliek kādā ieguldījumu fondā?
– Naudai ir savi mērķi. Var aizņemties mājas iegādei, bet vienlaikus krāt bērna studijām. Bet var patiešām būt arī tā, ka aizņemas no bankas un iegulda fondā. Daudzi tā nopelna.
– Kāda ir bankas attieksme pret vecākas paaudzes cilvēkiem, kuri vēlas paņemt hipotekāro kredītu, piemēram, uz trīsdesmit gadiem? Skaidrs, ka 50 gadus vecs vīrietis pēc trīsdesmit gadiem vairs nepelnīs...
– Šajā situācijā ir iespējami dažādi risinājumi. Būtiskais, uz ko banka skatās, – kā šis cilvēks plāno atdot naudu. Piemēram, dažs atnāk ar saviem bērniem un saka, ka ar laiku bērni uzņemsies kredītsaistības un turpinās maksāt.
– Bet ja atnāku bez bērniem?
– Tad vajadzīga ķīla.
– Bankai taču paliks ķīla – mans dzīvoklis vai māja, kurai ņēmu hipotekāro kredītu.
– Mēs neesam lombards.
– Tajā pašā laikā tomēr prasāt ķīlu, ja atnāku bez bērniem?
– Lai nodrošinātu banku pret klientu maksātnespēju.
– Bet, ja tā iestājas un ķīla paliek, banka tik un tā kļūst par lombardu.
– Par nožēlu, jā. Bet neviena kredītiestāde nevēlas tāda būt.
– Kā Latvijas Krājbankai sokas ar minibankām?
– Esam uzstādījuši 26 minibankas. Pakāpeniski apgūstam tās vietas, kur iedzīvotājiem ilgāku laiku vispār nebija pieejami banku pakalpojumi. Tas ir dārgs process, bet mēs to turpināsim. Tuvākajā laikā plānojam izvietot vēl trīs minibankas Liepājā, Ainažos un Jaunkalsnavā.
Latvijas Krājbanka Latvijā ir kopš 1924. gada un šeit ir uz palikšanu. Mēs esam pārdzīvojuši daudzas vēja brāzmas. Taču esam nolēmuši paplašināt savu filiāļu tīklu un to mēs arī darām.
Esam arī uzbūvējuši jaunu administratīvo ēku, un bankas pārvaldes beidzot strādā zem viena jumta. Tas dod iespēju vieglāk sazināties un sastrādāties savā starpā, ieviest jaunas tehnoloģijas. Jauna māja allaž vedina uz jaunām, labām domām.