Latvijas produkcijas deficīts
Zemkopības ministrijas sagatavotajā Lauksaimniecības attīstības programmā 2002.gadam ir aplūkojami dati par saražotās lauksaimniecības produkcijas apjomiem un tās patēriņa apjomiem Latvijā pēdējo gadu laikā. Šie dati uzskatāmi parāda, ka tikai dažās produkcijas grupās patēriņu pilnībā spēj nosegt vietējā produkcija.
Pašu produkcijas pilnīgs nodrošinājums vietējā tirgū ir piena lopkopības un graudkopības nozarēs, šeit saražotās produkcijas apjomi pārsniedz vietējā tirgus pieprasījumu, turklāt labi attīstīti ir ar šīm nozarēm saistītie pārtikas rūpniecības sektori. Savukārt pārējās lauksaimniecības nozarēs ir produkcijas deficīts.
Gan liellopu gaļas, gan cūkgaļas ražošanā viena no problēmām ir pastāvīgas gaļas cenas trūkums, turklāt tā ir atkarīga no subsidētā importa. Šo problēmu veiksmīgi varētu risināt ar stabiliem un konkurētspējīgiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Otra kopīga problēma abām lopkopības jomām ir pārāk liels mazo saimniecību īpatsvars – tā cūkkopībā tikai 3% saimniecības ir ar cūku skaitu no 20 un vairāk. Līdzīga situācija ir liellopu gaļas ražošanā, kur 83% no liellopu skaita ir saimniecībās ar liellopu skaitu līdz 5. Šādas saimniecības daudz tuvāk ir naturālai saimniekošanai nekā lauksaimnieciskai ražošanai, ko mēs arī redzam lielākajā daļā lauku saimniecību. Tik tālu par lauksaimniecību valsts līmenī.
Cīņa par izdzīvošanu
Tagad aplūkosim to pašu lauksaimniecību no saimniecību puses. Zemnieku saimniecību pastāvēšana lielā mērā ir nemitīga cīņa par eksistenci. Pēc Agrārās ekonomikas institūta sagatavotās informācijas viena no aktuālākajām problēmām ir skaidras naudas trūkums un iespēja ar saimniecisko darbību nodrošināt pietiekamus līdzekļus maksājumu veikšanai jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, naudas trūkums.
Aplūkojot saimniecības pēc to specializācijas, ir redzams, ka tikai piena lopkopības saimniecībām ir iespējas nokārtot maksājumus un veikt samaksu nealgotajam darbaspēkam, saglabājot nelielu līdzekļu atlikumu jeb, citiem vārdiem sakot, peļņu. Laukkopības un jauktas specializācijas saimniecību ienākumu līmenis ir pietiekošs kārtējo maksājumu veikšanai, tomēr līdzekļu nepietiek, lai nodrošinātu samaksu nealgotajam personālam, respektīvi pašiem sev. Bet ganāmo mājlopu audzēšanas saimniecībās gūtais ienākumu līmenis ir nepietiekams pat saimniecību kārtējo maksājumu veikšanai, kas nozīmē papildus parādu veidošanos, nerunājot par samaksu nealgotajam darbaspēkam. Principā šo pēdējo saimniecību pastāvēšanai trūkst ekonomiskā pamatojuma.
Kopumā ņemot, nevienā saimniecību specializācijas grupā ienākumu līmenis nav tik augsts, lai nodrošinātu pilnvērtīgu un efektīvu saimnieciskās un finansiālās darbības norisi, kā arī atbilstošu saimniecībā strādājošo ģimenes locekļu darba apmaksu, pat nerunājot par aprēķinātajiem procentiem par saimniecībā ieguldīto kapitālu. Lielākā daļas zemnieku saimniecību ir nerentablas.
Zemnieku saimniecību rentabilitāte ir cieši saistīta ar vēl vienu rādītāju – lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) platību, kas ir ražošanas pamatresurss jebkurai saimniecībai. Pēc Agrārās ekonomikas institūta veiktās analīzes ir redzama tieša sakarība starp saimniecību lielumu un ienākumu – izdevumu līdzsvaru. Caurmērā rentablas saimniecības lielums sākas virs 50 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Mazākām saimniecībām ienākumu apjoms nesedz izmaksas, līdz ar to, ja šādas saimniecības turpina eksistēt, tad visdrīzāk pamatojoties uz naturālās saimniecības principiem.
Laimīgās beigas
Augstāk pieminētais acīmredzami parādīja kādu ekonomikas ābeces patiesību, kuru līdz šim ļoti nelabprāt publiski grib atzīt daudzas ar lauksaimniecību un politiku saistītās personas – nerentablu ražošanu, kur ražošanas izmaksas pārsniedz ieņēmumu, var padarīt rentablu, samazinot izmaksas un palielinot ieņēmumus. Ieņēmumus var palielināt vai nu paaugstinot cenu, vai arī palielinot pārdotās produkcijas apjomus. Cenas palielināšana tirgus apstākļos nav iespējama, turklāt atsevišķi Latvijā ražoti lauksaimniecības produkti izmaksā dārgāk nekā ir to tirgus cena, tātad atliek vienīgi pārdošanas apjomu palielināšana. Palūkojoties no izmaksu samazināšanas viedokļa, praktiski pastāv tikai viena iespēja – optimizēt izmaksas, kas visbiežāk ir panākams, pirmkārt, palielinot ražošanas apjomus, tādejādi samazinot fiksēto izmaksu daļu uz vienu saražoto vienību, otrkārt, efektivizēt ražošanu, ieviešot jaunas tehnoloģijas.
Tātad vienīgais ceļš lauksaimniecības nozares attīstībai ir lielās zemnieku saimniecības, un sākotnēji uzstādītais ražošanas paradokss patiesībā ir likumsakarība, kas sevī ir skaidri arī noteikusi vienīgo attīstības virzienu – zemnieku saimniecību palielināšanos un kooperāciju. Savukārt valsts varētu atbalstīt lielo zemnieku saimniecību un kooperatīvu attīstību, lai tie varētu ieguldīt līdzekļus modernas tehnikas iegādei, kas paaugstinātu šo saimniecību konkurētspēju.