Mārtiņš Heimrāts: Komentārs pagājušās nedēļas 'Delfi TV ar Jāni Domburu' reportāžai par Rūdolfu Heimrātu
Foto: LETA

Tā kā mans tēvs Rūdolfs Heimrāts nu jau 27 gadus vairs nav šai saulē, uzskatu par savu pienākumu dot nelielu komentāru informācijai, kura par viņu ir izskanējusi.

Mana attieksme – nekad neesmu bijis pret maisu atvēršanu. Bet nekad man arī nav bijusi vēlēšanās vai laika rakties to arhīvos. Vienmēr bijusi sajūta, ka padomju laikā tāpat bija skaidrs, kuram var uzticēties, bet pret kuru labāk būt rezervētam. Līdz šim šī sajūta mani nav pievīlusi, un tiem, kuriem uzticējos toreiz, uzticos arī tagad. Kā arī neticu šiem pavirši sagatavotajiem materiāliem.

Man personīgi šāda iekšēja dilemma par "sadarbošanos", paldies Dievam, nav bijusi. Nevaru gan teikt, ka "tumšo spēku visu redzošo aci" neesmu izjutis. Vienpadsmit gadus mācījos Rīgas 5.vidusskolā. Kad vecāko klašu audzēkņi Mirušo piemiņas dienā bija likuši svecītes Jāņa Čakstes kapa vietā, tika atlaista skolas direktore. Jau tuvāk ar šo sajūtu iznāca iepazīties, kad nepatikšanas bija manas paralēlās klases audzēkņiem Hardijam Lediņam un Jurim Boiko, kuri regulāri izgatavoja nelielus mākslinieciskus un saturā asprātīgus izdevumus "Zirgābols". Tos atklāti starpbrīžos skatījāmies un nepacietīgi gaidījām katru nākošo numuru. Tajos, cik atceros, nebija un nevarēja būt nekā pretvalstiska, varbūt vienīgi brīvdomīgi saturā un laikmetīgi izpildījumā. Kādam tas bija licies kas padomju iekārtu apdraudošs un, daudziem mums par lielu vilšanos, šī izdevuma tapšana tika nobremzēta. Savstarpējās sarunās vainīgais ziņotājs tika sazīmēts. Vai tas bija viens audzēknis, vai pirkstu bija pielicis arī kāds pedagogs? Pārsvarā visi kopā bijām mācījušies no 1.klases un viens otru pazinām labi.

Salīdzinot ar skolu, uzticības ziņā sliktāka situācija bija toreizējā Valsts Mākslas Akadēmijā. Radošam garam stipri traucēja savstarpējā neuzticēšanās atmosfēra. Bieži tika "cilāts" ziņotāju jautājums. Draugi un domubiedri tika iegūti lēnām, taustoties un uzmanīgi. Nebija patīkami, jūtot, ka kāds tur aizdomās varbūt arī Tevi.

Mana pieredze nav saistīta ar pratināšanu čekas pagrabos, bet varbūt interesanta ar to, ka liecina, ka drošības iestādes ietiecās arī intīmā sfērā. Otrā mācību kursa laikā sāku saņemt mājās man adresētus zvanus no Drošības komitejas darbinieka, ar vēlmi norunāt tikšanos. Visādi izvairījos, vecāki teica, ka neesmu mājās. Beidzot mani pie tālruņa notvēra. Grūti formulēt "tumšo spēku visu redzošā acs" sajūtu, jo es sapratu, ka esmu viens pret kaut ko netveramu. Uz sarunāto tikšanos neaizgāju. Tad mana tvarstīšana turpinājās ar mākslas akadēmijas kadru daļas palīdzību.

Te jau izvairīties kļuva neiespējami. Tika sarunāta tikšanās kafejnīcā "Jaunība" Kirova (Elizabetes) un Strēlnieku ielu stūrī. Sēžoties pie galdiņa, pārlaidu acis garāmejošai meitenei. "Ak tad meitenes patīk?"- jautāja mans galdiņa biedrs. Šim jautājumam sekoja viņa monologs par manu dzīvesveidu – ballītēm, meitenēm, interesēm utt. Vairāk runāja viņš. Tika likts manīt, ka par mani zināms gandrīz viss, man pat neatlika ko piebilst. Vienīgais labums no šī monologa, ka sapratu, kuram par šo tikšanos varu pateikties. Un kāds tai bija mērķis. Šoreiz ne politisks. Tiku iebaidīts, lai neiedomājos mest aci uz konkrētu meiteni. Jāsaka, ka bažas šeit bijušas pilnīgi veltas, jo meitene, tiešām, simpātiska, bet nebija manu interešu sfērā. Par šo tikšanos toreiz informēju vienīgi savus divus tuvākos draugus.

Citādi "represēts" neesmu bijis. Vai varbūt to neesmu nojautis? Savu profesionālo karjeru, kā izstāžu un muzeju ekspozīciju veidotājs sāku 1980. gadā pēc 1,5 gada dienesta armijā. Toreiz biju viens no pieprasītākajiem jaunajiem izstāžu iekārtotājiem. Pirmā personālizstāde gan nebija saistīta ar tiešo darbu, tā bija "Plakāti & Koncepti" kopā ar mākslas zinātnieku Jāzepu Baltinavieti. Biju portretējis pirmskara Latvijas māksliniekus Kārli Zāli, Ansi Cīruli, Niklāvu Strunki un daudzus citus.

Jāzeps rakstīja īsus konceptus, kurus izdrukājām un eksponējām blakus katram plakātam. Pie padomju laika "īpatnībām" jāpieskaita tas, ka Kārļa Zāles aprakstā manam partnerim bija jāstrīpo Brāļu kapi un Brīvības piemineklis, bet man Anša Cīruļa plakātā "auseklītis" bija jālabo ar "saulīti". Izstādei bija liela piekrišana un cilvēki kā izslāpuši nāca skatīties savus "pusaizmirstos" māksliniekus. Par mani, kā aktīvu jaunu mākslinieku Jāzeps bija iecerējis rakstīt jauniešiem domātajā komjauniešu žurnālā "Liesma". Pēc viņa teiktā, tika likts manīt, ka par mani rakstīt nav vēlams. Es to īpaši nepārdzīvoju, un pat īpaši neinteresējos – kāpēc?

Tāpat kā nepārdzīvoju to, ka 1985. gadā man neatļāva braukt uz Itāliju kopā ar manu tēvu – akadēmiķi Rūdolfu Heimrātu. Jāpaskaidro, ka PSRS Mākslas Akadēmijas īstenajiem locekļiem bija tiesības apmeklēt krievu muižnieces Krievijas māksliniekiem dāvināto "dāču" Romas centrā vienu mēnesi katru gadu, līdzi ņemot sievas, mīļākās u.c. pavadoņus. Ar pilnām akadēmiķa tiesībām tēvs bija iecerējis man parādīt savu mīļo Itāliju. (Cik tagad mums tas ir saprotami doties jebkur, jebkurā sabiedrībā!) Es nezinu kurš, vai kura iestāde bija nolēmusi, ka mans brauciens būs nelietderīgs ("ņe ceļesobrazno").

Man pašam šis brauciens bija šķitis tik nereāls, ka šo faktu uztvēru "stoiciski". Vairāk to pārdzīvoja tēvs. Kā savos pierakstos, jau pēc divām operācijām, 1986. gada jūlijā viņš ir atzīmējis: "Pēdējais brauciens man bija ļoti pretrunīgs. To biju kārtojis, galvenokārt, lai tiktu arī Mārtiņš, un vienam man bija nāvīgi skumji, nekas man īsti nesagādāja prieku. Domāju, kādēļ gan esmu te braucis, visu jau zinu, labi atceros." Slimības saasinājums un krīze iestājās tieši līdz ar brauciena beigām un sākās viņa "Golgātas ceļš" sešu gadu garumā, līdz pat nāvei 1992. gadā 66 gadu vecumā.

Kad augusta vidū saņēmu tālruņa zvanu no "Delfi TV ar Jāni Domburu" producenta Aigara Lazdiņa, mani atkal pārņēma šī nu jau aizmirstā "tumsas spēku visu redzošās acs" sajūta. Nu jau mēnesi esmu dzīvojis šajā ēnā, nēsājot to sevī un daudz par to domājot. Man piesūtītie divi tēva "sadarbības" liecinieki - ziņojumi par ārzemēs satiktajiem cilvēkiem ar "interesantiem" raksturojumiem. Neesmu redzējis ne ko tēva rakstītu, ne parakstītu. Absolūti absurdi ir pieminētie savervēšanas sākuma un beigu datumi – 1970. un 1991.gads.

Šeit ir daudz pretrunu un daudz kas tāds, kas pēc mana tēva absolūti neizklausās. Daudzi izteicieni, stils. Tie ir minējumi un man žēl, ka šāds jēlmateriāls ir izmantots publicēšanai. Īpaši situācijā, kad "aizdomās turamā" persona pati nevar sevi aizstāvēt. Bet, iespējams, ka kāds ziņo par cilvēkiem, ar kuriem ticies mans tēvs?

Atgādināšu, ka padomju laikos nebija tādu lielo izstāžu, kuras netiktu veltītas kādai jubilejai – Ļeņina, partijas, PSRS, armijas, LPSR vai citai. Atceros, reiz tēvs pārradās mājās neparasti sašutis. Izrādījās, ka iemesls tam bija mākslas izstādes katalogs, kura ievadu viņam bija lūgts uzrakstīt. Apskatot profesionālos jautājumus, attiecīgā jubileja, protams, netika minēta. Saņemot katalogu, viņš bija konstatējis, ka redakcijā šīs "nepieciešamās" ziņas "viņa vārdā" vienkārši bija pierakstītas.

No pagājušā gadsimta 50-o gadu vidus, kad tēvs kā pedagogs strādāja Lietišķās Mākslas vidusskolā, viņš labprāt iekārtoja skolas, pēc tam arī lielākas lietišķās mākslas izstādes. Varbūt te izpaudās viņa kādreizējais sapnis - arhitektūras un interjera studijas. Un tad, vietējām izstādēm sekoja Latvijas mākslinieku izstādes Maskavā. Viņa darbs un viņš pats, izskatīgs, labām manierēm, ar atbildības sajūtu, valodas protošs, ar izcilu darbu, tika ievērots. Rezultāts tam - regulāri komandējumi, iekārtojot Baltijas valstu dekoratīvi lietišķās mākslas izstādes. Un tas nozīmēja – saņemt darbus, tos izpakot, iekārtot izstādi, un ja nepieciešams, to prezentēt.

Visās bija arī viņa paša gobelēni vai batikas. 1966. gadā Rumānijā, 1967. gadā Dienvidslāvijā, 1969. gadā Briselē, 1970. gadā VDR, 1971.gadā Čehoslovākijā, 1972. gadā Japānā, 1973. gadā VFR un 1974.gadā Zviedrijā. Un šī bija pirmā reize, kad notika starpgadījums. Atpakaļceļā no Zviedrijas bija pazudis darbs – viņa paša gobelēns "Dārzniece". Konkrētāk, muitā bija atvērtas eksponātu kastes bez viņa klātbūtnes. Provokācija? Vai kādam Rīgā bija apnikuši viņa braucieni un Maskavas labvēlība? Darbs joprojām nav atradies. Šis arī bija viņa pēdējais brauciens, pavadot izstādes. Bet šis ir laiks, kad "it kā" ir tapis viņa pirmais "ziņojums", kurā bijis spiests minēt cilvēkus, ar kuriem viņš Stokholmā ir ticies.

Kopš šīs reizes komandējumi nav bijuši un braucieni uz ārzemēm notikuši tikai pateicoties radinieku ielūgumiem. Tos, domāju, ļoti atviegloja šajā laikā godīgā radošā darbā nopelnītie goda nosaukumi un tituli.

Otrs "ziņojums" attiecas uz 1978. gadu, kad abi mani vecāki apmeklēja mammas māsīcu Hamburgā, bet pateicoties draudzīgiem kontaktiem, tikās arī ar citiem latviešiem. Iespējams, ka šeit arī notikusi sastapšanās ar pašreizējo Valsts prezidentu Levita kungu, toreiz jaunu puisi. Par šo iespējamo tikšanos atradu arī ierakstu tēva dienasgrāmatā: "19. augustā. Braucam uz Pinnebergu. Cipulis sagaida. Māja pusotra stāva, paliels zemes pleķis. Sēžam terasē – kundze un mamma no ASV. Ļoti labdabīgi. Atbrauc Dzeņi un Eglītis (Augusts?) ar kundzi (kaut kur no Dortm.puses, teica, ka netālu no Soikāniem). Garas runas par kori, sajūsmināti. Atkal par mākslu, panākumiem. Rādu Mākslas Dienu izstādi un gobelēnus. Sajūsmināti. Runājam par daudz ko. Mākslu, iedzīv.sast., par visām balt.rep., salīdzina informāciju. Par Celmiņu. Lielo zemju attieksmi. Par mākslas apmaiņas iespējām. No 16.00-23.00, atved mājās. Vēlāk ienāk arī viens puisis ar meit.(Ilzi?). Puisis atbraucis pirms 7 gadiem. Viņa domas ienes disonansi. Ka tagad dzīvo L-jā labāk kā pirms kara un arī labāk kā daudzās citās zemēs (Itālijā u.c.)"

Tā, savā ziņā, arī droši vien bijusi brīvdomības izpausme, bet tēvs savos politiskajos uzskatos bija samērā labēji noskaņots un, piemēram, par demonstrantiem ārzemēs vienmēr izteicās, ka tos visus vajadzētu sūtīt uz Padomju savienību.

Gadījumā, ja "sadarbība" būtu notikusi, (un vēl pie tam 21 gadu garumā) tad 2 "ziņojumu" vietā vajadzētu būt vismaz 10 sējumiem, jo tikšanās ar draugiem un radiem no trimdas notika bieži. Daudzi tika sirsnīgi uzņemti mūsu mājās. Nekritizējot tos radošos cilvēkus, kuri izmantoja Draudzības biedrības sakarus, pats viņš no tā strikti izvairījās un uzturēja tikai personīgus kontaktus.

Un es, ne tikai ceru, bet esmu arī drošs, ka nevienam, ko šajos "ziņojumos" it kā pieminējis tēvs, "ne mats no galvas" nav nokritis. Tāpat kā nekas nenotika tiem tekstilmākslas nodaļas studentiem, kuru etnografiskajās kompozīcijās bija iesprucis "ugunskrusts", vai arī kuri 18.novembrī pie Brīvības pieminekļa bija likuši ziedus. Skaidroties un viņus aizstāvēt gan nācās iet pašam profesoram Rūdolfam Heimrātam.

Tēvs savos iekšējos pārdzīvojumos, īpaši negatīvajos, nemēdza dalīties un varbūt tāpēc tik patiesi bija Sandras Kalnietes vārdi viņa nekrologā 1992. gada 8. maija avīzē "Literatūra un Māksla": "... Atskatoties atpakaļ, liekas, ka R.Heimrātu ir vadījusi kāda laimīga roka. Vien viņam pašam un tuviniekiem zināmas tās neveiksmes un grūtās izvēles brīži, kuri stājas katram priekšā. Vērotājiem no malas viņa dzīve un māksla šķiet kā plašs un vienmērīgs ceļš kalnup. Varbūt tādēļ ciešanu kauss, kurš bija jāizdzer dzīves pēdējos gados, bija tik rūgts. Un maksa tik augsta..."

Ne manos, ne manas ģimenes uzskatos šie publicējumi neko nemainīs, un es gribētu ticēt, ka arī daudzu to cilvēku acīs, kuri tēvu pazina tuvāk. Žēl, protams, to, kuriem šī pavirši uzburtā aina ir pirmā iepazīšanās ar nu jau 27 gadus mūžībā esošo izcilo latviešu tekstilmākslinieku.

Source

Tags

"Maisi vaļā"
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form