Mārtiņš Kaprāns: Baltijas migranti un 'Brexit'  (78)

Aptuvenas aplēses liecina, ka AK dzīvo ap 110 tūkstošiem Latvijas un 210 tūkstošiem Lietuvas valstspiederīgo.

Daudzus no viņiem vieno ne tikai Baltijas reģions un jaunā mītnes zeme, bet arī ļoti līdzīga migrācijas vēsture. 2016. gadā pēc "Brexit" referenduma medijos parādījās satraucošas ziņas, ka britu sabiedrībā pieaugusi agresija pret imigrantiem. Statistika liecina, ka pirmajos mēnešos pēc referenduma etniski vai rasistiski motivētu naida noziegumu īpatsvars Anglijā tik tiešām strauji palielinājās, īpaši vietās, kur dzīvo arī daudzi latviešu un lietuviešu imigranti (Rietumjorkšīra, Mančestras apkaime, Londonas apkaime, Rietummidlenda).

Tas publiskajā telpā raisīja spekulācijas, ka ES imigrantu dzīves apstākļi varētu krasi pasliktināties. Pēdējo trīsarpus gadu laikā naida noziegumu dinamika Anglijā ir bijusi viļņveidīga – te kritusies, te kāpusi –, kas vismaz daļēji saistīts ar Londonā un Mančestrā notikušajiem teroraktiem. Taču no manis aptaujātajiem Baltijas migrantiem tikai retais min, ka pēc "Brexit" referenduma ir pieredzējis naidīgu attieksmi pret sevi. Kopumā ņemot, tomēr trūkst uzticamu pierādījumu, ka vietējo nepatika pret iebraucējiem ir būtiski pasliktinājusi latviešu vai lietuviešu imigrantu dzīves apstākļus. Drīzāk var apgalvot, ka "Brexit" sāga ir piešķīlusi uguni jau zināmajam pretimigrantu noskaņojumam, kas sāka gruzdēt britu sabiedrībā krietni pirms referenduma, īpaši attiecībā uz mitoloģizētajiem "austrumeiropiešiem", kuri vietējiem atņemot darbu un sociālās drošības sistēmas labumus.

Daudz pārliecinošāki fakti liecina, ka Latvijas un Lietuvas valstspiederīgie ir samierinājušies ar pēc-"Brexit" neskaidro realitāti, tādēļ aktīvi piesakās pastāvīgā iedzīvotāja statusam. Šis statuss, kā zināms, dos ES dalībvalstu pilsoņiem tiesības arī turpmāk dzīvot AK. Saskaņā ar oficiālajiem datiem pastāvīgā iedzīvotāja statusam līdz 2019. gada decembrim bija pieteikušies 82 700 Latvijas valstspiederīgo un 139 400 Lietuvas valstspiederīgo. Lai gan motivācija pieteikties šādam statusam dažādos imigrantu segmentos var atšķirties, pieteikumu statistika lielā mērā izgaismo daudzu Baltijas migrantu ilgtermiņa plānu – nostiprināt saites ar AK.

Interesanti, ka saskaņā ar oficiālo statistiku latvieši ir krietni aktīvāk pieteikušies pastāvīgā iedzīvotāja statusam nekā lietuvieši. Mana 2019. gada sākumā veiktā tiešsaistes aptauja, kurā piedalījās vairāk nekā 2000 respondentu, atklāj, ka imigrantu īpatsvars, kas pārskatāmā nākotnē plāno pieteikties britu pilsonībai, ir ievērojami augstāks starp Latvijas valstspiederīgajiem. Šādas atšķirības varētu nozīmēt, ka latvieši jūtas nedrošāki par savu nākotni AK. Tikpat labi tas var arī liecināt, ka imigranti no Lietuvas ir vājāk iesakņojušies britu sabiedrībā, kas izpaužas nenoteiktākā rīcībā attiecībā uz savu nākotni. Laiks rādīs, kura no šīm interpretācijām vairāk atbilst realitātei.

Lai gan "Brexit" referenduma izraisītās sekas nav būtiski sašaurinājušas Latvijas un Lietuvas migrantu labsajūtas zonu, vairums no viņiem neatbalsta izstāšanos no ES un rēķinās, ka dzīves apstākļi "Brexit" iespaidā tomēr varētu pasliktināties. Taču svarīgāk par tūlītēji taustāmām ekonomiskām sekām ir pievērst uzmanību tam, kā" Brexit" ietekmē un ietekmēs savstarpējo attiecību smalkumus britu sabiedrībā. Es sliecos piekrist tiem sociologiem un antropologiem, kas uzskata, ka "Brexit" ir saasinājis vai radījis jaunas hierarhijas gan starp imigrantiem un britu sabiedrību, gan imigrantu starpā.

Tās ir viena otru papildinošas etniskas, kulturālas un šķiriskas hierarhijas, kas pēc-"Brexit" realitātē var vēl vairāk atsvešināt un marginalizēt pirmās paaudzes imigrantus no Latvijas un Lietuvas. Pieaugoša sociālekonomiskās nevienlīdzības apziņa, ierobežotas sociālās mobilitātes iespējas, vēlme slēpt savu nacionālo identitāti, teritoriāli atšķirīgās vērtīborientācijas un ideoloģiskā polarizācija – tie nav iztēles augļi, bet sociālas parādības, kas pēdējos gados ir sistemātiski novērotas starp AK dzīvojošajiem imigrantiem. "Brexit" ir izgaismojis fundamentālas britu sabiedrības saliedētības problēmas, un Baltijas migranti, kaut arī kvantitatīvi mazāk pamanāmi, ir daļa no tām. Šīs saliedētības kaites, īpaši attiecībā uz imigrantiem, pašas no sevis neizzudīs, pat ja arī britu sabiedriskajā domā noplaks pretimigrantu noskaņojums.

Pēc "Brexit" referenduma Latvijā un Lietuvā neviens vien nodomāja, ka tagad gan daudzi "mūsējie" brauks atpakaļ. Tā, protams, nenotiks. Atgriezīsies tikai neliela daļa, turklāt, kā liecina līdzšinējie pētījumi, augstāka ir varbūtība, ka atgriezīsies kvalificētākā darbaspēka daļa, bet vidēji kvalificētā vai mazkvalificētā darbā strādājošie paliks. Nevajadzētu aizmirst, ka daudzu "palicēju" biogrāfijās pārcelšanās uz dzīvi AK ir apzīmogota ar vēlmi mazināt nabadzības risku un strauju sociālo pārmaiņu izraisītu bezcerību; "Brexit" sekām ir jābūt radikāli postošām, lai palicēji apsvērtu iespēju pamest AK, taču arī tad tas automātiski nenozīmē, ka viņu izejas stratēģija būs atgriešanās dzimtenē.

Lai nu kā arī nebūtu, Baltijas migrantiem "Brexit" ir gan lūzuma punkts, gan identitātes jaunrades laiks, kas līdzās caurvijošai nenoteiktībai liek pieņemt konkrētākus lēmumus par savu nākotni. Šāda jaunrade var neitralizēt sākotnējo trauksmes sajūtu, bet tā arī ļauj skaidrāk ieraudzīt Baltijas migrantu atšķirīgās vēlmes un iespējas identificēties ar britu sabiedrību un uzturēt saites ar savu dzimteni.