Mārtiņš Kaprāns: Ko iesākt ar deportācijām?
Foto: DELFI

Par padomju varas īstenotajām Latvijas iedzīvotāju deportācijām nav viegli runāt, jo cilvēku pārdzīvotais apslāpē analītiskā prāta pretenzijas aplūkot šo tēmu bezkaislīgi. Zīdaiņu nāve, sals un bads, smagais un nejēdzīgais darbs - šīs un citas tēmas caurauž ļoti daudzu izsūtīto atmiņas, un tās deportāciju pieredzi vērš grodā un zināmā mērā paredzamā stāstā. Un arī tādēļ par deportācijām ir grūti runāt, jo, šķiet, ka šajos gados visu jau pateikuši gan paši deportētie, gan citas ieinteresētās puses (politiķi, vēsturnieki, tiesneši).

Deportāciju pieminēšana tādējādi ir ieguvusi rutīnas raksturu, un, atklāti sakot, tas ir tikai uz labu, jo kopīgas traumatiskās pieredzes rutinizēšana jeb ikdienišķošana, ja vēlaties, remdē sāpes un dziedina sabiedrību. Par spīti uzskatam, ka izsūtīto cilvēku statuss kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā nav pienācīgi novērtēts, deportācijas kā kolektīva trauma lēnām sadzīst. Tādēļ aktuāls kļūst jautājums: ko darīsim tālāk? kādus priekšstatus par deportācijām vajadzētu veicināt, ņemot vērā Latvijas sociālo realitāti? Galu galā - kādu lomu deportāciju pieminēšanai vajadzētu ierādīt nākamās paaudzes izglītošanā?

Šogad, kā jau katru gadu, cilvēki 25. martā piemin deportāciju upurus. Kopš 1987. gada 14. jūnija, kad Helsinki-86 pirmo reizi uzdrošinājās pie Brīvības pieminekļa publiski atgādināt par izsūtīšanām, staļiniskās politikas upuru pieminēšana ir kļuvusi par stabilu tradīciju un par svarīgu pieturvietu latviešu nacionālajā identitātē. Šo 24 gadu garumā Latvijas teritoriju ir pārklājuši daudzi deportētajiem veltīti pieminekļi un piemiņas vietas un ir apkopoti un publicēti tūkstošiem atmiņu stāstu. Vārdu sakot, deportāciju pieminēšana patiešām uzskatāmi ilustrē vēsturnieces Vitas Zelčes secinājumu, ka latviešu atmiņa ir uzņēmusies vēsturisko atbildību par izsūtīto cilvēku likteņiem un "cenšas maksāt simbolisko parādu par viņu zaudētajām dzīvēm un dzīves gadiem". Taču šī atbildība allaž bijusi vērsta tikai uz pagātni, bet ne uz nākotni. Rezultātā deportāciju upuru pieminēšana nav kļuvusi par Latvijas sabiedrību saliedējošu motīvu.

Deportāciju pieminēšana vienmēr ir bijusi saistīta ar latviešiem, kaut gan, pārlapojot Atmodas laika presi, mēs tur mazāk atradīsim izteikti nacionālas jūtas; to vietā būs universāls pārdzīvojums, jo no staļiniskajām represijām tak cieta arī citas tautas, t. sk. Latvijas teritorijā. (Starp citu, 1941. gada izsūtīšanās, kurām šogad atzīmējam 70. gadskārtu, vislielākais deportēto īpatsvars bija Latvijas ebreju vidū.) Tomēr statistika paliek statistika: Latvijā abās masveidīgākajās padomju režīma īstenotajās deportācijās - 14. jūnijā un 25. martā - galvenokārt izsūtīja latviešus (attiecīgi 81 un 91 procents). Tas lielā mērā izskaidro, kāpēc deportāciju pieminēšana ir kļuvusi par latviešu tradīciju un kāpēc Latvijas krievvalodīgo kopiena nespēj identificēties ar šo pieminēšanu un krievvalodīgie masu mediji no tās distancējas.

Protams, ciniķis teiktu, ka krievvalodīgajiem deportāciju pieminēšana neinteresē arī tādēļ, ka viņiem pietiek ar 9. maija svētkiem, kuri turklāt pretēji deportācijām ir saistīti ar prieku, nevis sērām. Tomēr krievvalodīgie nav viendabīga kopiena, un, piemēram, atsevišķu cilvēku mēģinājumi attaisnot deportācijas nebūt neliecina par kopīgu attieksmi. Patiesībā socioloģiskās aptaujas, kā arī citi dati nepastiprina bažas, ka šī kopiena leģitimē cilvēku izsūtīšanas. Tādēļ es sliecos domāt, ka vairumam krievvalodīgo ir drīzāk negatīva attieksme pret deportācijām, taču viņi publiskajā telpā neredz iespēju šādu attieksmi demonstrēt.

Ņemot vērā mūsu etniski raibo sabiedrību, valsts atmiņu politikas veidotājiem deportāciju atceres kontekstā būtu jācenšas, kā saka, pārlikt akcentus - no etniskā uz sociālo. Mēs, protams, varam runāt par deportācijām, kā Staļina mērķtiecīgi realizētu politiku, lai iznīcinātu latviešus. Šis arguments politiķiem ir ļoti ērts, jo ļauj viegli uzpucēt savu tēlu, izmantojot cilvēku nacionālās jūtas un uzlādēto genocīda jēdzienu. Taču var arī runāt par deportācijām sociālā perspektīvā, neizvirzot priekšplānā tautību jautājumu, kas, šķiet, automātiski paredz latviešu un krievvalodīgo pretnostatījumu. Respektīvi, deportācijas vispirms nozīmēja Latvijas veiksmīgāko pilsoņu (izveicīgu saimnieku, talantīgu ierēdņu, virsnieku u. tml.) un viņu ģimeņu fizisku vai morālu iznīcināšanu. Viņi, kas tolaik tika dēvēti par kontrrevolucionāriem nacionālistiem vai kulakiem, patiesībā bija veiksmīgi sabiedrības locekļi, kuriem staļiniskā režīma lolotajos plānos nebija vietas. Pārslēgšanās no etniskā uz sociālo skatījumu paplašinātu deportāciju nozīmi, padarot šo pagātnes epizodi atvērtāku citām Latvijas sabiedrību veidojošajām etniskajām grupām. Tas, tiesa, nenozīmētu tūlītēju identificēšanos ar izsūtīto pieminēšanu, tomēr katrā ziņā samazinātu identificēšanās simboliskos šķēršļus. Un vienlaikus akcentu maiņa veicinātu apziņu, ka padomju totalitārajam režīmam 40. gados bija svarīgi iznīcināt veiksmīgākos un talantīgākos Latvijas iedzīvotājus, kas darbojās gan laukos, gan pilsētās.

Traumatiskie 20. gadsimta 40. gadi un ar tiem saistīto notikumu atcere joprojām šķeļ Latvijas sabiedrību. No šīs traģiskās dekādes tikai deportāciju piemiņai, manuprāt, piemīt sabiedrību saliedējošs potenciāls, ko 20 neatkarības gados nav izdevies likt lietā daždažādām sabiedrības integrācijas politikām. Jā, tā nav cilvēku tuvināšana caur pagātnes uzvarām, bet tā arī nav kapitulācija, jo daudzi cilvēki taču izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Tādēļ deportācijām nākotnē ne tikai ir jābūt kā pieminēšanas objektam, tām jākļūst par daļu no demokrātijas kapitāla - par baisu liecību, kas notiek, kad sabiedrība atsakās no demokrātijas par labu totalitārismam.    

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form